Intervija ar Sandru Vitaļiču

Līdz 6. novembrim Latvijas Fotogrāfijas muzejā norisinās horvātu fotogrāfes Sandras Vitaļičas (Sandra Vitaljič, 1972) izstāde Neauglīgā zeme. Tajā skatāmas vairākas krāsainas lielformāta ainavas, kuras pavada gari un skaidrojoši paraksti. Preses relīze mums vēsta, ka darbos ir atsauce uz kara noziegumiem, taču tikai izstādē no attēlu parakstiem uzzinām, par kādiem noziegumiem ir runa. Vitaļiča studējusi Prāgas FAMU un šobrīd pasniedz Zagrebas Teātra un kinomākslas akadēmijā. Rīgā viņa ieradās pirmoreiz un tikai uz pāris dienām, lai atklātu izstādi.

Pastāsti dažos vārdos, ko mēs varam redzēt šajā izstādē.

Izstāde vēsta par ainavu un horvātu nācijas attiecībām ar to. Pieļauju, ka Latvijā ir līdzīgi – ir noteiktas vietas, kas medijos tiek nemitīgi tiražētas saistībā ar vēsturi. Mani interesē, kā tagad izskatās, piemēram, Jasenovaca, kur senāk bija koncentrācijas nometne. Ar lieliem vārdiem un vietām joprojām tiek manipulēts politiskās sarunās, tādējādi tās ietekmē mūs arī šodien. Mani aizrauj ainavas pētīšana: ko tā mums nozīmē, ko es jūtu, kad tur atrodos, un kā mans skatījums mainās, uzzinot, kas šajās vietās noticis.

Kādēļ izvēlējies parādīt šos darbus Rīgā?

Galerijas īpašnieks Horvātijā pieteicās Fotomuzeja rīkotajā izstāžu konkursā, un izstāde tika akceptēta. Lai arī domāju, ka tēma ir lokāla un ārpus Horvātijas to varētu nesaprast, biju priecīga par iespēju parādīt darbus Latvijā. Manuprāt, uz tiem var skatīties universāli un saredzēt sakarības arī ar savu pieredzi, savas valsts pagātni. Neko daudz par Latvijas vēsturi nezinu, taču nojaušu, ka mūsu likteņi ir bijuši līdzīgi un tajos ir daudz traģisku notikumu. Interesanti, kā cilvēki to uztver šeit, ņemot vērā to, ka darbiem nav nekādas tiešas saistības ar Latviju.

…bet atliek tikai nomainīt bilžu parakstus – norādīt vietas Latvijā, kur piemēram, nogalināti ebreji.

Jā, protams. Pieļauju, ka arī šeit par vēsturi daudz nerunā.

Izstādē vairumā gadījumu tu runā par Ustašas noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, tātad par noziegumiem, kurus pastrādājuši paši horvāti. Bieži vien ustaši bija nežēlīgāki par pašiem vāciešiem. Pie mums nav populāri analizēt latviešu līdzdalību ebreju nogalināšanā un citos kara noziegumos. Pieļauju, ka arī horvāti labprātāk sevi redz tikai upura lomā. Kāda ir horvātu attieksme pret vēsturi?

Es tiku audzināta sociālisma sistēmā un ticēju visam, ko man teica. Pēc 1990. gada mainījās skatījums uz vēsturi un arī attieksme pret tādām vietām kā Jasenovaca. Dienvidslāvijas laikā notikumi tika pārspīlēti, taču pēc 1990. gada mēs atklājām, ka arī komunisti pastrādājuši daudz noziegumu, par kuriem senāk neko nezinājām. Tas mani pamudināja pētīt šīs lietas. Ko tas nozīmē Horvātijai? Domāju, ka mums jāatskatās uz pagātni un jātiek ar to galā, lai varam iet tālāk. Ar Otro pasaules karu ir vieglāk, taču 1990. gados notika karš un cilvēki tika nogalināti to pašu iemeslu dēļ kā pirms piecdesmit gadiem – šie notikumi joprojām netiek analizēti. Vēlos panākt, lai cilvēki par to domā. Neesmu tik politiska, lai ieņemtu kādu konkrētu pozīciju.

Valsts oficiālā nostāja gan ir citāda. Ja vien Horvātijas vēstnieks nebūtu jauks un atvērts cilvēks, šī izstāde, iespējams, nenotiktu. Esot bijuši signāli no Ārlietu ministrijas, ka šādu izstādi atbalstīt nevajag.

Vai ainava ir labākais veids, kā likt domāt par vēsturi? Tavas fotogrāfijas ir romantiskas, tajās mēs redzam džungļus – tas simbolizē vēstures “aizaugšanu” un aizmiršanu.

Tas ir interesants redzējums. Jā, daudzas šīs vietas ir aizmirstas. Ir vietas, kur nekad nebūs memoriāls. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad uzliktais piemineklis jau nākamajā dienā tiek nojaukts.

Vai esi rādījusi šo sēriju Serbijā vai Bosnijā?

Esmu rādījusi Sarajevā.

Un Banja Lukā?

Nē, bet esmu dzirdējusi, ka tur ir labs modernās mākslas muzejs. Būtu interesanti parādīt fotogrāfijas vietās, kur šis konflikts ir aktuāls.

Banja Lukas vēstures muzejā lielākā ekspozīcijas daļa ir veltīta ustašu noziegumiem pret serbiem.

Vienas upes pusē atrodas Jasenovica, kas ir Horvātijā, otrā upes pusē – Doņa Gradina, kas atrodas Serbu republikā Bosnijā. Katru gadu maijā notiek atceres pasākumi, kur Jasenovicā runā par 70 tūktošiem upuru, bet Doņa Gradinā – par 700 tūkstošiem upuru. Joprojām notiek manipulēšana ar cipariem, vieni cenšas samazināt, citi – pārspīlēt. Kā vieniem, tā otriem ir izdevīgi nezināt patieso skaitli, jo tad var ar to brīvi rīkoties. Vēsture vienmēr ir par interpretāciju.

Kā tava izstāde tika uztverta Horvātijā?

Patiesībā labi. Sākumā biju nobažījusies, jo cilvēkiem ir apnikušas runas par karu. Bet izstāde netika uztverta kā kārtējais komentārs par karu, es neuzspiedu savu viedokli. Biju nedaudz noskumusi par pretreakcijas trūkumu, iespējams tādēļ, ka neesmu rādījusi konfliktu pareizās vietās, Zagrebā, Pulā un Sarajevā skatītāji to akceptēja. Izstāde jārāda pilsētās, kuras karš skāra 1990. gados, jo tur cilvēki sevi redz tikai kā upurus un neko negrib dzirdēt par horvātu kara noziegumiem.

Tu esi fotogrāfijas nodaļas vadītāja Zagrebas Teātra un kinomākslas akadēmijā. Kāda ir situācija augstākajā izglītībā šajā jomā Horvātijā?

Patiesībā tā ir vienīgā iespēja iegūt augstāko izglītību fotogrāfijā visā valstī. Nodaļa ir neliela, turklāt zem kino nodaļas. Bakalaura programma ilgst trīs gadus, taču oficiāli jāstudē kino, un tikai pērn ir izveidots maģistra kurss ar specializāciju tieši fotogrāfijā. Akadēmijā strādāju jau sešus, septiņus gadus – esam trīs cilvēki, kas pasniedz foto.

Vai vari raksturot fotogrāfiju Horvātijā? Kādi ir galvenie virzieni, iespējas…

Mums nav muzeja, žurnāla vai galerijas, kas būtu veltīti fotogrāfijai. Ir fotoklubi, kuros taisa neglītas digitālās fotogrāfijas, un tad ir laikmetīgie fotogrāfi, taču mums nav dokumentālās fotogrāfijas. Fotogrāfiem maz interesē strādāt pie patstāvīgiem projektiem. Kuratori, kas lielākoties strādā ar klasiskajiem mākslas žanriem, neuzskata dokumentālo fotogrāfiju par mākslu. Tas, protams, ir skumji. Tāda horvātu fotogrāfija pasaules kartē nemaz neeksistē – neviens par to neko nav dzirdējis.

Varbūt eksistē reģionālā līmenī? Vai notiek sadarbība starp bijušajām Dienvidslāvijas republikām?

Esam diezgan izolēti, nav tādas sadarbības, kāda bija, piemēram, 1980. gados. Pēdējā laikā cenšamies to atjaunot.

Ko fotografē tavi studenti?

Ļoti dažādi – cits portretus, cits ainavas. Kad sāku fotografēt, mums nebija interneta, nebija daudz grāmatu. Biju izsalkusi pēc informācijas, taču varēju uzzināt visu tik un tā. Tagad, kad viss ir pieejams, jaunā paaudze zina mazāk kā jelkad iepriekš. Viņi nespēj orientēties milzīgajā informācijas plūsmā un skatās nepareizas lietas. Protams, nav nekas nepareizs, taču tu redzi viņu darbos, ka tos stipri ietekmē amatieru fotogrāfijas. Viņi sēž amatieru interneta lapās, komentē viens otra kičīgos darbus. Mani pārsteidz, cik amatieru vide ir atrauta no pārējās pasaules.

Kāds ir tavs nākamais projekts?

Tas būs par mīlestību kā īpašumu. Nākamgad plānoju to izstādīt pirmoreiz, tādēļ pagaidām nevēlos par to stāstīt.