Pirmais vilnis

Iespējams, vēl tik nesenā pagātnē kā pirms diviem gadiem šādu rakstu par jauno, aktīvo krievu fotogrāfu paaudzi nemaz nebūtu iespējams uzrakstīt. Tagad pat grūti iedomāties, kādi vārdi tolaik būtu minēti saistībā ar šo tēmu. Tomēr, no otras puses skatoties, tieši šajā laikā starptautiskajā fotogrāfijas apritē parādījās krievu (lai arī viņš ir dzimis Tallinā un dzīvo Rīgā) fotogrāfa Aleksandra Gronska (Александр Гронский) vārds.

Uzvaras pašos prestižākajos konkursos, dalība nozīmīgākajos festivālos, personālizstādes FOAM muzejā, Aperture galerijā – iespējams, mums tieši viņam jāpateicas par to, ka pasaule tikusi sagatavota arī citiem krievu fotogrāfiem. Turklāt tas sakrita ar valsts iekšienē augošo vēlmi runāt un tikt uzklausītiem. Lai arī neviens no jaunajiem vēl nav sasniedzis Gronskim līdzvērtīgu panākumu līmeni ne Krievijas, ne starptautiskajā apritē, tomēr par jaunu krievu fotogrāfu paaudzi jau ir, ko pastāstīt.

Pēdējo divu gadu laikā parādījušies aptuveni divdesmit vārdi, kurus atpazīst starptautiski kuratori un izdevumu redaktori – tie ir fotogrāfi, kas guvuši ievērojamas uzvaras starptautiskos konkursos, portfolio recenzēšanās un festivālos, kā arī publicējušies interneta un drukātos žurnālos. Šajā rakstā piedāvāju īsu interesantāko tēmu un autoru apskatu, kā arī tās situācijas aprakstu, kādā pašlaik atrodas jaunā mākslas un dokumentālā fotogrāfija Krievijā.

Varētu iedomāties, ka tik milzīgā valstī kā Krievija vajadzētu būt vairākiem atbalsta punktiem – foto organizācijām – tomēr šobrīd valstī pavisam droši var nosaukt tikai trīs pilsētas, kurās nodarbojas, t.i. apmāca, atklāj un izstāda jaunos fotogrāfus.

Pirmā, protams, ir Maskava, kurā jau vairāk kā piecpadsmit gadu pastāv Maskavas Fotogrāfijas nams un tā organizētie festivāli. Pirms pieciem gadiem muzejs atklāja A. Rodčenko Fotogrāfijas un multimediju skolu, bez kuras nebūtu radušies vairāki ievērojami fotogrāfi.

Otrais punkts kartē ir Sanktpēterburga, kurā vairāk kā piecdesmit gadu pastāv neatkarīgā mācību iestāde – Fotožurnālistikas fakultāte (biežāk saukta par Fotofakultāti). Par tās absolventiem kļuvuši: Sergejs Maksimišins, Anatolijs Maļcevs, Dmitrijs Loveckis (Сергей Максимишин, Анатолий Мальцев, Дмитрий Ловецкий), kā arī mākslas fotogrāfi: Aleksandrs Kitājevs, Dmitrijs Kondrats (Александр Китаев, Дмитрий Конрадт) un citi. Liela daļa mūsdienu jauno autoru ir izgājusi cauri Fotofakultātei.

Tie, kuri vēlāk devušies pa fotožurnālistikas taku, savus panākumus nostiprinājuši FotoDepartamenta fonda rīkotājās izstādēs un projektos – tā ir organizācija, kas jau piecus gadus seko līdzi jaunajiem krievu fotogrāfiem un atrāda tos Jaunās fotogrāfijas projektā, kura žūrijā ir starptautiski atzīti kuratori. Viens no veiksmīgiem piemēriem ir sadarbība ar kuratoru un starptautiskā fotofestivāla Backlight radošo direktoru Ulrihu Hāsu (Ulrich Haas) – pēc divu gadu dalības projektā radās ekspozīcija Sapņu teritorija, kurā piedalījās divdesmit jauno fotogrāfu. Izstāde atklāta šī gada septembrī Tamperē un kļuvusi par vienu no centrālajiem Backlight festivāla notikumiem.

Trešais fotogrāfijas centrs ir Krasnodara. To droši var apgalvot kaut vai tāpēc vien, ka tieši tur – valsts dienvidos, kur oktobrī spīd saule un var pat peldēties Melnajā jūrā – norisinās Starptautiskais fotogrāfijas festivāls Photovisa. Pateicoties vietējā mēroga aktivitātēm pasaule ir iepazinusi tādus autorus kā Margo Ovčarenko (Марго Овчаренко), kuras darbi iekļauti ReGeneration2 izlasē, bet izstāde iekļauta Ņujorkas Fotogrāfijas festivāla programmā, tāpat arī – Sergeju Ļicenko (Сергей Луценко), kura personālizstāde norisinājās laikmetīgās mākslas centra VINZAVOD (ВИНЗАВОД) jaunās mākslas telpā Starts (Старт) Maskavā.

Ārpus jau nosauktajiem projektiem un organizācijām paliek tie novirzieni un jaunie autori, kuriem grūti piekabināt kādus infrastrukturālus elementus, kas būtu ietekmējuši to attīstību – tie jau ir izgājuši jaunā (young) stadiju un atrodas tā saucamajā emerging līmenī, jo stabili stāv uz savām kājām. Krievijā nav specializētu grantu fotogrāfiem, tie grūti pieejami laikmetīgās mākslas pārstāvjiem vispār (lai gan viņiem ir ievērojamas mākslas prēmijas), nav mākslas rezidenču vai izglītojošu kopu, kurās risinātos diskusijas par fotogrāfiju kā mainīgu telpu un mediju, arī teorija un mākslas kritika nav sevišķi augstā līmenī. Tas noved pie tā, ka mūsdienu krievu fotogrāfija ar pārējo pasauli runā atšķirīgās valodās, apspriežot un apdomājot jautājumus, kas attiecās uz attēlu kaut kad 1980. gados. Tomēr šajā pirmatklājēju naivumā ir spēks, kas radies no talanta un mērķtiecības kokteiļa – tas jauno fotogrāfu darbos ielaužas nevis caur zināšanām un analīzi, bet drīzāk caur iekšējiem pārdzīvojumiem ar īpašu jūtīgumu, ko nav iespējams attīstīt augstskolā.

Iespējams, tādēļ šeit ir tik daudz stāstu, kurus aplūkojot skatītājs paliek vienatnē ar sevi, nesaprotot, vai attēlotā pagātne un tagadne pieder viņam vai autoram. Ievērības cienīgs ir it viss – vai tas būtu nejauši uz ielas satikts cilvēks, kas tevi ved mājās, vai dīvainas ģimenes fotogrāfijas. Tā Aleksandra Sedeļņikova (Александр Сидельников, Sanktpēterburga) projektā See You Later (Uz redzēšanos) garīgais sajaucas ar laicīgo, fiziska tuvība ar plaisām laikā. Autors ir studējis Fotofakultātē, kur viņa diplomdarbs, šķiet, tā arī palika nesaprasts – tas bija dīvains stāsts par pamestu sanatoriju kaut kur Urālos. Turklāt viņa mācības ārvalstu semināros nereti ir pāraugušas draudzībā ar pasniedzējiem – Pīteru ten Hūpenu, Mortenu Andersenu un Maiklu Akermanu (Peter ten Hoopen, Morten Andersen, Michael Ackerman). Pēdējais no minētajiem savos semināros rāda krievu fotogrāfa darbus kā personiska stāsta piemēru, kas ir ļoti intīms, apveltīts ar vairākām interpretācijas iespējām un radīts, lai tu pats un apkārtējie varētu izprast apkārt esošās lietas. Sedeļņikova fotogrāfiju galvenie personāži ir dīvaiņi un (pēc pašu vēlēšanās par tādiem kļuvuši) autsaideri – pilsētā, sabiedrībā un dzīvē. Viņš spēj ar viņiem ilgi un nepamanīts palikt vienatnē, gluži tāpat, kā pavadot laiku ar sevi. Melnbaltie, drūmie attēli publicēti grāmatā Self Publish, Be Naughty (Publicē sevi, esi neķītrs), kuras iznākšana gaidāma šoruden.

Ņikitas Pirogova (Никита Пирогов, Sanktpēterburga) stāsts sākās 2010. gada vasarā, kuru viņš pavadīja meistardarbnīcā pie datora – vienatnē ar sevi un fotoarhīviem. Tā radās projekts Cits krasts (Другой берег), kurā ietvertie attēli no pirmā acu uzmetiena varētu šķist neloģiski – no dažādiem žanriem, sākot ar dokumentāliem portretiem un beidzot ar minimālistiskām klusajām dabām vai ikdienas dzīves ainām, kā arī statiskiem video, kas drīzāk līdzīgi fotogrāfijām, kas pakāpeniski atdzīvojas. Ar projektu, kurš konceptuāli pārdomāts no vēstījuma līdz ekspozīcijai un performancei, Ņikita Pirogovs devās uz portfolio recenzēšanu Budapeštā un Vīnē, kur ieguva pirmās vietās. Par viņu jau rakstījuši vadošie fotoblogi un žurnāli, starp kuriem: 1000Words Magazine, Dazed Digital, The Telegraph un EIKON, turpretim pirmā starptautiskā personālizstāde notika Image galerijā Orhusā (Dānija). Drīzumā gaidāma izstāde Bratislavā.

Tatjanas Plotņikovas (Татьяна Плотникова, Santkpētergurga) ceļš no pirmās bildes līdz profesionālai fotogrāfijai bija tikai trīs gadu garš – jaunam fotogrāfam šāds kāpinājums uzskatāms par ļoti strauju. Par viņas skolotāju kļuva Sergejs Maksimišins, viens no slavenākajiem krievu fotožurnālistiem. Tūliņ pēc Fotofakultātes pabeigšanas viņa uzsāka sadarbību ar izdevniecībām un kļuva par vienu no žurnāla Krievu reportieris (Русский репортер) vadošajiem autoriem. Ar viņiem kopā sākas dalība izstādēs un festivālos (piemēram, Ķīnā) un ar viņu atbalstu un viņu uzdevumā Tatjana dodas fotografēt uz dažādām valsts un pasaules malām. Plotņikovas bildes var atpazīt uzreiz – melnbaltas, dziļas reportāžas, kas atrodas uz robežas starp līdzdalību un žurnālistiku. Lielas valsts pasakainība, noslēpumainība un milzīgais spēks parādās daudzos viņas stāstos, kas skar mūsdienu dzīvi, vienlaicīgi radot sajūtu, ka laiks ir apstājies un mēs skatāmies cauri gadsimtiem, noķerot uz mirkli to pamatvērtību, kuru mēdzam dēvēt par krievu dvēseli.

Fotofakultātes absolvente un NOOR-Nikon dokumentālās fotogrāfijas meistarklases dalībniece Darja Tuminasa (Дарья Туминас) 2010. gadā saņēma pirmo vietu starptautiskajā Viewbook Photostory 2010 konkursā. Viņas projekts Ivans un Mēness (Иван и Луна) par diviem brāļiem no Arhangeļskas rajona laukiem kļuva par ilgi gaidīto svaigo vēsmu dokumentālajā fotogrāfijā, kas beidzot pārkāpa žanra robežas. Viena gada laikā viņa ieguva pirmo vietu un iespēju atklāt personālizstādi Amsterdamā, kam sekoja festivāls Lodzā (Polija) un citas izstādes, tāpat viņa ieguva Lucie Foundation grantu darba turpināšanai un studēja maģistrantūrā Leidenē (Film and Photographic Studies, Leiden University Institute for Cultural Disciplines). Patlaban viņa turpina uzņemt fotogrāfijas Krievijā. Apskatot viņas darbus, vispārsteidzošākais šķiet tas, ka nav iespējams izšķirt, vai tajās redzamais ir laukos dzīvojošu pusaudžu fantāzija, spēle vai izdoma, vai arī parasta ikdienas aina? Kurš kuru diriģē – fotogrāfs personāžus, personāži fotogrāfu vai fotogrāfs skatītājus? Šķiet, kuratoriem un konkursu žūrijām patīk tieši šī netveramā un vienlaikus acīmredzamā pasaka.

Jāatzīmē, ka daudzi jaunie fotogrāfi, pēc mācībām atdaloties no dokumentālās fotogrāfijas tradīcijas, pāriet uz personiskiem tematiem un personisku ikdienas uztveri, kas atbilst vairāk viņu pašu pagātnes un tagadnes izpratnei. Tāds ir Irinas Juļjevas (Ирина Юльева) stāsts Russian Youth (Krievijas jaunatne). Viņa savu meitu un viņas attiecības ar draudzenēm Sabskas ciematā (Sanktpēterburgas apgabalā) uzņēmusi ar fotoaparātu, kas gadījies pie rokas – ziepjutrauku ar datuma izdruku uz melnbalto bilžu malām un zibspuldzi, kuru nav iespējams izslēgt. Tādējādi viņa spilgti attēlo pieaugšanas procesu, meitenīgus atklājumus, trakumu un brīvību, ko sniedz šis maigais vecums. Pēc gadu ilgas fotografēšanas projekts kļuva visaptverošāks un ieguva nosaukumu Provinces cerības (Провинциальные надежды), kas bija apskatāms izstādē Jaunā fotogrāfija 2010. Laiks (Молодая фотография 2010. Время), bet tagad iekļauts Backlight 2011 festivāla programmā un galarezultātā tiks izdots drukātā veidā – grāmatā ar vairākām daļām.

Maskavietis Kirs Esadovs (Кир Эсадов) dzimis cirkus mākslinieku ģimenē, sākotnēji studējis pedagoģiju, vēlāk absolvējis A. Rodčenko Fotogrāfijas un multimediju skolu. Viņš vienmēr runā, ko domā, lai arī klausītājs nekad nevar neatšķirt, vai pār viņa lūpām nāk taisnība vai izdoma, un viņa fotogrāfijas ir tikpat mīklainas. Neaprakstāmā fantāzijas pasaule rodas ar sarežģītu manipulāciju palīdzību – viņš izmanto datoru un rokas druku – tajā briedim ir cilvēka galva, ziloņi lido zilās debesīs, bet cilvēki ir skaisti un viegli ievainojumi. Galu galā rodas viens vienīgais fotogrāfijas eksemplārs, kurš tālāk tiek digitāli pavairots. Viņa teksti ir tik atklāti un caururbjoši, ka caur tiem līdz ar fotogrāfijām skatītājs dodas ja ne ceļā uz patiesību, tad noteikti pie tā, ko pats no sevis slēpj. Kirs Esadovs atklāj cilvēkā mītošās, apslēptās un noklusētās bailes un rūgtumu, dažkārt būdams nežēlīgs pats pret sevi kā pirmo to baiļu nesēju, kuras caur viņa fotogrāfijām kļūst taustāmas.

Pirmā Margo Ovčarenko (Марго Овчаренко, Krasnodara) izstāde, kas sastāvēja no divpadsmit darbiem, notika 2008. gadā Sanktpētergurgā projekta Personīgais vārds (Имя собственное) ietvaros. Viņas darbībā pārmaiņas ienesa holandiešu fotogrāfes Helēnas van Minas (Hellen van Meene) seminārs, kam sekoja divi gadi A. Rodčenko Fotogrāfijas un multimediju skolā. Tagad autores pieredzei pieskaitāma arī dalība vienā no pašām radošākajām rezidencēm Eiropā – Benetton dibinātajā Fabrikā. Uz pirmajām krāsainajām fotogrāfijām atspoguļojas jaunība, skaidras sejas un zaudētā iespēja atgriezties nevainīgumā. Ar šiem darbiem Ovčarenko uzsāk sadarbību ar RTR galeriju Parīzē un divdesmit gadu vecumā izveido kopīgu izstādi ar vienu no pazīstamākajiem mūsdienu krievu fotogrāfiem Jevgēņiju Mohorevu (Евгений Мохорев) Fotogrāfijas centrā Dānijā. 2011. gadā viņas radītā sērija Ermitāža (Hermitage) – uzņemta dzīvojot Fabrikā – iekļauta Ņujorkas Fotogrāfijas festivālā. Lai arī kāds būtu turpinājums, Ovčarenko ir viena no tiem autoriem, kuru fotogrāfijās bērnības un to (gan garīgo, gan fizisko) sāpju studijas, kas ir formējušas un kropļojušas mūs, iespējams, nav nekas jauns, tomēr tās izceltas mūsdienīgā veidolā, liekot mums ielūkoties mūsu pašu sāpju dzīlēs.

Jaunās fotogrāfijas melnais zirdziņš – Pāvels Platonovs (Павел Платонов) no Rostovas pie Donas – Krievijā praktiski nav zināms, savā pilsētā viņš ievērojums drīzāk kā arhitekts un dizaineris, kas rada milzīgas konstrukcijas no kartona, metāla, koka un papīra. Dažas no šīm apjomīgajām formām viņš apvieno ar cilvēka figūru un fotografē, pētot ķermeņa plastiku un faktūru savienojumā ar materiālu faktūru, pārvēršot tos vienā objektā. Viņa darbi publicēti ārvalstu fotogrāfijas un dizaina blogos, taču tekstuālu informāciju vai intervijas internetā atrast ir grūti. Viņš nav daudzrunīgs, bet gan ļoti noteikts – gan tekstos, gan fotogrāfijās. Un, iespējams, šī īpašība ļauj viņa fotogrāfijām līdzināties lielapjoma arhitektūrai.

Janas Romanovas (Яна Романова) projekti – ja ieskatās dažās no spēcīgajām un spilgtajām sērijām, kas uzņemtas pēdējā gada laikā un jau aktīvi iegājušās starptautiskā apritē – balstās uz kombināciju, kuru viņai ir izdevies atklāt un noturēt – uz vienlaicīgu atsvešinātību un mijiedarbību. Projektā Waiting (Gaidīšana) viņa izvēlējusies vienu precīzu kameras leņķi – tā atrodas tieši virs guļošiem pāriem. Tādējādi viņa nav fotogrāfe, bet gan skatiens no nākotnes, kas vēro gaidīšanas procesu un kāda svarīga brīža iestāšanos. Fotogrāfs ir maksimāli atsvešinājies, lai neiejauktos pāru attiecību dabiskumā, taču vienlaicīgi arī ir ieslēgts viņu dzīvēs kā ilglaicīgs vērotājs. Projektā par glābējiem Heroic Heroes (Varonīgie varoņi) Jana Romanova piedalās jau teju trīs gadus, viņa burtiski dzīvo glābēju vienībā, iegrimstot to varoņu pasaulē, kuriem varonība kļuvusi par svarīgu un neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Un tieši tās atsvešinātības pārvarēšanai, kas atrodas profesijas varonis pamatā, veltīts šis ilgais un šobrīd vēl procesā esošais darbs.

Izglītības sistēmas trūkums nenozīmē to, ka neeksistē fotogrāfijas tradīcija un pārmantojamība – par tās galveno punktu jāuzskata pašaizliedzība un iekšējais spēks, kas ir īpašā krievu fotogrāfa dvēsele. Kā okeāns, kas sevī slēpj vētru – pirmais krievu fotogrāfijas vilnis viennozīmīgi iekustinās arī citus ūdeņus.