Soču projekts atklāj Ziemeļkaukāza ēnas puses

Padomju Savienības laikā Soči piesaistīja miljoniem tūristu katru gadu. Nākamgad Krievija tur organizēs ziemas Olimpiskās spēles, kas būs lielākais pasākums Ziemeļkaukāzā kopš Padomju Savienības sabrukuma. Vietas izvēle spēļu organizēšanai raisa starptautiskas diskusijas sakarā ar reģionā aktuāliem cilvēktiesību pārkāpumiem un konfliktsituāciju.

Ticot neatkarīgai dokumentālai žurnālistikai, fotogrāfs Robs Hornstra (Rob Hornstra, 1975) un rakstnieks Arnolds van Brugens (Arnold van Bruggen, 1979) uzsāk savu Soču projektu (The Sochi project). Tā ietvaros kopš 2009. gada autori dokumentē šo Ziemeļkaukāza kalnu reģionu Krievijas dienvidos, kur Čečenijas, Osetijas, Dagestānas, Ziemeļosetijas un Kabardijas-Balkārijas kopienās nerimstas integrācijas problēmas un etniskie konflikti. Projekta ietvaros īpaši aktualizētas gaidāmās Olimpiādes raisītās pārmaiņas Sočos, kas asi kontrastē ar apkārtējā reģiona attīstību. Tas ir ilglaicīgs dokumentāls projekts, kas apvieno foto, kino un reportāžu. Tā kā vēsture Ziemeļkaukāzā ir īpaši politizēts temats, katrs neatkarīgs žurnālistisks gājiens tiek novērots un kontrolēts.

Šobrīd piecus gadus ilgušais projekts ir tuvu noslēgumam un raisa pārdomas, kā tik ilgi spējis darboties neatkarīgi. Jau sākumā apjaušot, ka laikraksti un žurnāli tik ilgu projektu neatbalstīs, autori to īsteno ar crowd funding jeb pūļa atbalsta palīdzību. Šādi īstenots, projekts guvis starptautisku ievērību, kā arī apbalvots ar Canon Inovatīvās žurnālistikas balvu.

Raksturojot reģiona ikdienu, Soču projekta autori veido paši savu Ziemeļkaukāza tēlu. Projekta ietvaros jau publicētas vairākas grāmatas: pirmā publikācija Sanatorija (Sanatorium) veltīta kādreiz tik vērienīgajai, bet tagad lēnām izmirstošajai padomju kūrortu kultūrai; nākamās – Tukšā zeme, Apsolītā zeme, Aizmirstā zeme (Empty land, Promised land, Forbidden land)– stāsta par Abhāziju – valstisku veidojumu pie Melnās jūras; Otrpus kalniem (On the other side of the mountains) ir stāsts par kādu ciemu, kur laiks šķietami apstājies; Dzīve šeit ir nopietna (Life here is serious) stāsta par Ziemeļkaukāza nacionālo sportu – reslingu. Arī citas grāmatas, piemēram, Drošība pirmajā vietā (Safety First) un Kijeva (Kiev) attaino autoru piedzīvoto Ziemeļkaukāzā, savukārt fotostāsts par Soču dziedātājiiem (Sochi Singers) 2012. gadā uzvarēja Pasaules preses fotogrāfijas konkursa atpūtas un izklaides kategorijā.

Līdz šim pēdējā publicētā grāmata Khavas Gaisanovas noslēpumainā vēsture un Ziemeļkaukāzs atšķiras no iepriekšējām, jo par grāmatas vadlīniju izmantots personisks dzīvestāsts – Ziemeļkaukāza vēsture atklājas caur Khavas Gaisanovas personisko pieredzi.

Hornstra un Brugens meklēja stāsta galveno varoni, kas simbolizē reģionu kopumā. Khava dzīvo un strādā Čermenā, pašā Ziemļkaukāza vidū, ārzemniekiem slēgtā teritorijā. Padomju Savienības laikos Khavas ģimene tika izsūtīta uz Kazahstānu. Khava ir piedzīvojusi vairākus karus un etniskos konfliktus. 2007. gadā mājās neatgriezās Khavas vīrs, kurš, līdzīgi kā daudzi citi Ziemeļkaukāzā, ir pazudis bez vēsts. Reģiona vēsturiski nozīmīgie notikumi spilgti atspoguļojas sievietes dzīvesstāstā.

Par projektu jautāju Robam Hornstram.

Kā šajā projektā ir vairāk – sociālās atbildības vai fotogrāfa ambīciju?

Es neuztraucos tik daudz par fotogrāfiju, kā par stāstu, kas ir to pamatā. Es varētu to attēlot gan filmā, gan tekstā. Man ir svarīga dokumentalitāte un spēja attēlot ikdienišķas lietas citā gaismā, ārpus aizspriedumiem.

Kā jūs pārliecinājāt Khavu jums uzticēties un dalīties savās pārdomās un atmiņās?

Mēs rūpīgi pārdomājām, ko vēlamies Khavai teikt. Varam nocitēt no pierakstiem: “Mēs daudz esam ceļojuši pa Ziemeļkaukāzu un runājuši ar simtiem cilvēku. Mēs esam lasījuši neskaitāmas grāmatas par vietējo vēsturi, kā arī rakstus internetā un laikrakstos. Mēs rūpīgi esam pierakstījuši to, ko mēs vēlamies teikt par Ziemeļkaukāzu un ko patiesībā domājam par to. Mēs vēlamies pastāstīt par Ziemeļkaukāza vēsturi, kas apvieno visas apskatītās tēmas un pieredzi, bet kam cauri vijas viens konkrēts stāsts. Un, Khava Gaisanova, tas ir Jūsu stāsts un Jūsu ģimenes stāsts: par Jūsu vīru, kurš pazuda gaišā dienas laikā un pievienojās drūmajam bezvēsts pazudušo cilvēku sarakstam; par Jūsu radiniekiem, kuri tika izsūtīti uz Kazahstānu pēc Staļina pavēles, par jūsu ģimenes locekļiem, kas tikuši ievilkti pilsoņu karā 90. gadu sākumā, un par Jūsu senčiem, kas sen atpakaļ pārvācās no kalniem, lai dzīvotu modernāku dzīvi starp krieviem. Jūsu ģimenes vēsture ir tik skaista, bet traģiska, kā viss, kas raksturo lielo iepuvušo Ziemeļkaukāzu.” Tā arī teicām un, par laimi, viņa piekrita.

Pagājušogad Čermenā tikāt arestēti, bet šogad jums liedza atļauju apmeklēt Khavu. Kāpēc Krievijas varas iestādes tik piesardzīgi izturas pret jūsu projektu?

Ziemeļkaukāzs gatavojas Olimpiskajām spēlēm, bet gandrīz visi reģiona stāsti ir negatīvi. Cilvēktiesību pārkāpumi, korupcija, slepkavības, bumbu uzbrukumi, utt. Man ir skaidrs, kāpēc viņi cenšas novērstu žurnālistu darbību. Kandidējot uz Olimpisko spēļu organizēšanu, Krievija solīja uzlabot situāciju reģionā, attīstīt slēpošanas kūrortus un veltīt līdzekļus tūrisma nozares attīstībai kopumā. Šogad vēlējāmies apmeklēt vienu no šiem kūrortiem Ingušijā, bet Krievijas Federālās Drošības dienests to aizliedza, jo tas esot pārāk bīstami. Tomēr es domāju, ka tur joprojām nekas nav attīstīts, un tas nerūp ne Krievijas varas iestādēm, ne Starptautiskajai Olimpiskajai Komitejai.

Tā sauktais pūļa atbalsts bijis nepieciešams ne tikai pašam projektam, tika vākti ziedojumi arī Khavas jaunajam veikalam. Divu nedēļu laikā cilvēki no visas pasaules saziedoja pietiekoši daudz naudas, lai veikalu nodrošinātu ar nepieciešamajām iekārtām. Kas pārliecina cilvēkus ziedot?

Uzticēšanās. Gan projekta vajadzībām, gan ziedojot Khavai, cilvēkiem ir jāuzticas mums, un jābūt pārliecinātiem, ka viss, ko viņi ziedo, tiks veltīts paredzētajam mērķim. Tātad, ja cilvēki zina mūs, viņi sagaida, ka mēs katru centu ieguldām projektā (vai ir pārliecināti, ka mēs visu saziedoto naudu izlietosim Khavas veikala aprīkojumam). Svarīgi ir pašiem izdomāt, kā palielināt to cilvēku skaitu, kas ir gatavi uzticēties.

Tā kā esi pašpublicēšanas lietpratējs, sniedz kādu padomu jaunajiem fotogrāfiem, kuri vēl tikai plāno apkopot savus fotostāstus grāmatā.

Jāņem vērā daudz kas. Visbūtiskāk ir veiksmīgi sadarboties ar citiem profesionāļiem, piemēram, dizaineriem. Tāpat ieteiktu domāt ārpus rāmjiem, rūpēties par mārketingu un reklāmu, kā arī nodrošināt ātru un vienkāršu grāmatas iegādi internetā.

Noslēpumainā Khavas Gaisanovas vēsture un Ziemeļkaukāzs, kā arī visas iepriekšējās grāmatas autori publicējuši paši, bet noslēguma grāmatu Soču projekts: Kara un tūrisma atlass izdos žurnāls Aperture. Grāmata tiks prezentēta 2013. gada rudenī pirmajā projekta izstādē FoMu galerijā Antverpenē. Paralēli tiks atklāta izstāde Laikmetīgās mākslas muzejā Winzavod Maskavā.

Informācijai par projekta aktivitātēm var sekot līdz arī The Sochi Project Facebook lapā