Intervija ar Inesi Baturo

Inese Baturo (Inez Baturo, 1966) kopā ar vīru fotogrāfu Andžeju Baturo (Andrzej Baturo) katru otro gadu dzimtajā Polijas pilsētā Belsko-Bjalā rīko fotofestivālu FotoArtFestival. Latvijā viņa ir ieradusies, lai fotosemināra Egona Spura ceļš ietvaros par festivālu pastāstītu arī Latvijas skatītājiem. Uz Rīgu viņa atvedusi arī savu fotosēriju Personīgā ainava, kas līdz 28. novembrim skatāma ES mājā Aspazijas bulvārī 28. Izstādes kuratore Irēna Bužinska zina stāstīt, ka Ogres semināra formāts – fotomarators ar autoru darbu prezentācijām – ir pārņemts tieši no Belsko-Bjalas fotofestivāla.

Sākšu ar vispārīgu jautājumu, jo Latvijā noteikti tikai retais zina par jūsu organizēto festivālu. Pastāstiet par to!

Šogad oktobrī festivāls notiek jau ceturto reizi, pirmais bija 2005. gadā. Mūsu mērķis ir parādīt 20 liela mēroga personālizstādes, kuru autori nāk no dažādām pasaules valstīm, katru valsti pārstāv viens fotogrāfs. Reizēm gan to nav iespējams īstenot, jo ir grūti saprast, kuru valsti fotogrāfs pārstāv, jo dzimis vienā, dzīvo otrā, bet strādā trešā valstī. Mēs rādām visa veida fotogrāfiju – dokumentālo, ainavu, eksperimentālo, portreta un citu, tādā veidā atbalstot mākslinieku iespēju izvēlēties dažādus ceļus un apgalvojot, ka neviens virziens nav sliktāks par otru. Mūs interesē rādīt augstas klases autorus, kas ir jau zināmi vārdi, kā arī tos, kas ir īpaši, bet pagaidām maz pazīstami ārpus savas valsts. Dažādība ir liela.

Kā radās ideja par fotofestivālu?

Mums ar vīru jau 20 gadus pieder fotogalerija Belsko-Bjalā, un katru mēnesi tajā ir jauna izstāde. Kaut kā izdomājām, ka vēlamies parādīt vairāk izstāžu vienlaicīgi, nekā tas ir iespējams galerijā. Sākumā domājām, ka jārīko festivāls kādā lielākā pilsētā, piemēram, Varšavā, bet tad izlēmām, ka lielāks izaicinājums būs mēģināt piesaistīt skatītājus turpat Belsko-Bjalā. Tagad redzam, ka daudziem patīk šī ģimeniskā atmosfēra, tas ir festivāls ar dvēseli. Festivāla organizēšanā lielu atbalstu sniedz pilsētas dome.

Kā jūs izvēlaties autorus, ko izstādīt?

Dalībniekus izvēlos es, bet autori var arī pieteikties paši. Mēs rīkojam grupas izstādi FotoOpen, kurā var izstādīties tie, kas nav izvēlēti personālizstādēm. Tāpat interesentiem ir iespēja piedalīties portfolio recenzēšanā, radošajās darbnīcās, lekcijās, izglītojoša rakstura pasākumos.

Vai ir iespējams piesaistīt auditoriju tik nelielā vietā kā Belsko-Bjala?

Tā nav nemaz tik maza – šeit dzīvo ap 300 000 cilvēku. Tas ir kamerveida festivāls, visas izstādes var apskatīt vienas dienas laikā. Cilvēkiem patīk, ka visi pasākumi notiek tuvu viens otram, nav nepieciešams kaut kur doties ar transportu. Populārs ir tā saucamais fotomaratons, kur katram personālizstādes autoram tiek dota viena stunda, lai parādītu vēl vairāk savu darbu. Festivāla atklāšanu apmeklē vidēji 500 cilvēku, bet pašu festivālu aptuveni 20 tūkstoši. Tā kā pilsēta atrodas tuvu Čehijas un Slovākijas robežai, mums ir arī daudz apmeklētāju no kaimiņvalstīm. Tāpat pie mums speciāli brauc no tālienes, arī no Lietuvas un Latvijas. Ir būtiski, ka atklāšanā piedalās autori. No Latvijas pie mums ir bijuši Gunārs Binde, Aivis Šmulders, Aleksandrs Gronskis.

Vai salīdzināt savu festivālu ar citiem, kas notiek Polijā?

Es necenšos salīdzināt, mēs esam ļoti dažādi. Piemēram, mums ir mazāk izstāžu, bet cenšamies noturēt augstu līmeni.

Kā festivāls ir mainījies kopš 2005. gada?

Tas kļuvis lielāks. Vienmēr mācāmies no tā, ko paši darām, un ar katru reizi pilnveidojamies.

Kādu ceļu esat izvēlejusies pati kā fotogrāfe?

Esmu izvēlējusies ainavu, bet netiecos pēc realitātes izteikšanas. Man ir svarīga attēla krāsa, gaisma, emocijas. Mani darbi ir kā mani bērni, kurus man nepatīk izrādīt svešiniekiem. Izstādei Rīgā mani pierunāja Irēna [Bužinska], es pati nekad neuzprasos izstādīt savus darbus.

Ko domājat par Latvijas fotogrāfiju?

Tā ir lieliska. Esat maza valsts, bet jums ir daudz ļoti labu fotogrāfu, kuriem būtu jābūt starptautiski atpazīstamiem, ierakstītiem vēstures grāmatās. Manuprāt, Latvijā fotogrāfijai ir mākslas statuss, jūs pārdodat fotogrāfiju, kamēr Polijā…

Diez vai īpaši pārdodam pašā Latvijā…

Jā, iespējams. Taču jums noteikti ir izdevies vairāk pārliecināt skatītājus, ka fotogrāfija ir māksla.

Tas varbūt tādēļ, ka Latvijā ir mazāk iedzīvotāju nekā Polijā, līdz ar to arī mazāk cilvēku, kas par kaut ko jāpārliecina.

Varbūt, varbūt… Bet tas, ko es pamanu – Polijā nepublicē fotogrāmatas, Čehijā un Lietuvā to ir vairāk. Kad fotogrāfi nāk uz tikšanos, gandrīz katram ir līdzi savs katalogs. Polijā tā nav. Mēs savā galerijā publicējam katalogus izstādēm, bet tas ir retums, ja fotogrāfam ir savs katalogs. Nav arī grāmatas par Polijas fotogrāfijas vēsturi. Ir kaut kādi fragmenti – kaut kas par dokumentālo, par eksperimentālo, bet trūkst vispārīga apkopojuma. Daudzi fotogrāfi būtu pelnījuši savu vietu vēsturē, taču ir no dzīves jau aizgājuši. Tāpēc man šķiet būtiski piefiksēt, dokumentēt savu vēsturi, kamēr šie cilvēki vēl ir dzīvi. Katrā ziņā Polijā nav acīmredzams, ka fotogrāfija ir māksla.

Man šķiet, ka Latvijā mēs saskaramies ar tām pašām problēmām. Redzot, cik Polijā ir fotofestivālu, no malas ir sajūta, ka jums ar fotogrāfiju viss ir kārtībā.

Var jau būt. Polijā ir 39 miljoni iedzīvotāju, bet Latvijā – 2 miljoni. Tomēr Latvijā uz tūkstots iedzīvotājiem ir vairāk izcilu fotogrāfu nekā Polijā.