Olofs Jārlbro
Zviedru fotogrāfs Olofs Jārlbro (Olof Jarlbro, 1978) 20 gadu vecumā apmeklēja Nepālu, un kopš tā laika šī valsts kļuvusi par primāro vidi viņa fotoprojektiem. Par Nepālu viņam iznākušas jau vairākas grāmatas, bet jaunākā no tām Nepal & Mao parāda cilvēkus ielās, nemierus un streikus politiski nestabilajā valstī. Kopš pilsoņu kara beigām Nepālā joprojām valda spriedze konfilktējošo pušu – komunistu maoistu un monarhistu starpā. Jārlbro strādā ar analogo 35mm kameru, filmas grauds un stilistika padara attēlu uzņemšanas laiku nenosakāmu. Fotogrāfs mācījies FAMU Prāgā un ICP Ņujorkā, bet patlaban pārsvarā dzīvo Sofijā.
Lielākā daļa tavu projektu ir bijuši par Nepālu. Kas šajā valstī ir tik īpašs, lai tu tajā pastāvīgi atgrieztos?
Laikam tie ir dažādi faktori, kas man liek Nepālā atgriezties atkal un atkal. Nepāla kā valsts ir ļoti sarežģīta, tajā mīt vairāk nekā 30 dažādu entisko grupu ar atšķirīgu valodu un dialektu. Bieži, strādājot pie konkrēta stāsta, es atklāju kaut ko pavisam jaunu, kas savukārt ir katalizators idejai par jaunu projektu. Tā jau labu laiku tas ir noticis… Vēl, protams, jāņem vērā, ka, tik ilgi uzturoties Nepālā, esmu nedaudz iemācījies nepāliešu valodu, kas ir pietiekami, lai atvieglotu dzīvi attālākos reģionos. Bez tam vairāku gadu laikā es esmu ieguvis diezgan lielu vietējo draugu un kolēģu pulku, kas savukārt atvieglo projektu loģistiku.
Aplūkojot tavu grāmatu Nepal & Mao, liekas, ka valstī joprojām valda kara situācija, lai gan pilsoņu karš beidzās 2006.gadā. Kā tu aprakstītu savu attiekmsi pret notikumiem Nepālā un tevis izvēlēto fotogrāfisko stilu, lai apskatītu šo tēmu?
Man liekas, ka ļoti maz no tā, kas notiek Nepālā, tiek atspoguļots pasaules medijos. Pateicoties pasaulē augstākajam kalnam, Nepāla nav pavisam nogrimusi aizmirstībā. Kad es sāku strādāt pie projekta Nepal & Mao, arī es biju pārsteigts par valstī valdošo spriedzi. Tas manī izraisīja ziņkāri un lika doties ceļojumā pa valsti. Es gribēju padziļināti izpētīt Nepālu un tajā mītošos maoistus. Man patīk tuvāk iepazīt savu projektu varoņus. Es neesmu pie-televizora-sēdētāja tips.
Tu šobrīd dzīvo Bulgārijā. Kāda ir tipiska fotogrāfa diena Sofijā?
Es dzīvoju gan Zviedrijā, gan Bulgārijā, cenšoties sadalīt laiku starp abām valstīm. Izdzīvot tikai no vietējā tirgus ir gandrīz neiespējami Bulgārijā. Ja tu vēlies darīt ko vairāk, nekā tikai aprobežoties ar galvaspilsētas dzīves dokumentēšanu, ir nepieciešami globāla līmeņa klienti. Pagājušā gadā man paveicās saņemt vairākas dāsnas stipendijas, lai realizētu dažādus grāmatu publicēšanas projektus.
Vai tu varētu īsumā aprakstīt fotožurnālistikas situāciju Bulgārijā?
Bulgārijā noteikti ir vērojama interese par fotožurnālistiku gan izdevniecību, gan izstāžu jomā. Sofijā ir daudz labu, gados jaunu fotožurnālistu un izdevēju. Lielākā problēma ir tā, ka žurnāli nespēj nodrošināt atbilstošu samaksu par analītisku reportāžu. Pat ne daļiņu no izmaksām! Šī situācija liek daudziem labiem fotogrāfiem lūkoties pēc darba ārpus robežām.
Pie kāda projekta tu šobrīd strādā?
Man šobrīd aktuāli ir vairāki projekti. Vienā no tiem es apstrādāju fotogrāfijas no Katmandu, kas, cerams, tiks izdotas grāmatas formātā 2012. gadā. Pēc dažiem mēnešiem es došos uz Nepālu, lai pabeigtu projektu par džungļiem. Tā kā es nesen kļuvu par tēti burvīgai meitai, tad man negribas būt prom pārāk ilgu laiku. Es cenšos nepalikt prombūtnē ilgāk nekā 5-6 nedēļas pēc kārtas. Esmu arī uzsācis projektu Dienvidbulgārijā.
