Vienas fotogrāfijas stāsts: Jānis Knāķis

Ar šo rakstu aizsākam jaunu rubriku FK, kurā fotogrāfi pēc iespējas detalizēti stāstīs par kādas savas fotogrāfijas tapšanu. Atklājot attēla izgatavošanas praktisko pusi, lasītājiem būs iespējams uzzināt vairāk par attiecīgā fotogrāfa darbības praksi. Fotogrāfijas izvēle ir autoru ziņā.

Fotogrāfs Jānis Knāķis (1957) izvēlējies kailfoto, kas tapusi 1987. gada augustā Vidzemes pludmalē. Knāķis savulaik, pirms digitālo tehnoloģiju pieejamības, bija pazīstams kā savdabīgu fotokolāžu autors, bet vēlāk specializējās tieši erotikas fotogrāfijā. “Tā ir liela veiksme un tādu man nav daudz,” Knāķis pamato, kāpēc izvēlējies tieši šo attēlu. “Tagad jau var fotografēt ar 10 kadriem sekundē, bet tolaik tā bija veiksme noķert īsto brīdi.” Knāķa fotostudijā pamanu, ka šī pati fotogrāfija aizpilda abus viņa datora ekrānus. Tajā brīdī Knāķis piebilst, ka arī mājās datora desktop rotā šī pati fotogrāfija. Tāpat viņa mājas lapā šī ir viena no fotogrāfijām, kas rotē pirmajā lapā. Tas apliecina to, ka šī fotogrāfija zināmā mērā ir kļuvusi par autora vizītkarti.

“Tas bija viens no pirmajiem fotoplenēriem Latvijā, kas tika noorganizēts ar [kailiem] modeļiem,” stāsta fotogrāfs. Padomju laikos sarunāt meitenes kailfoto nav bijis viegli. Plenēru rīkojusi tolaik pastāvošā Fotomākslinieku savienība, fotogrāfus uz norises vietu vedot ar Ikarus autobusu. Starp dalībniekiem bijis arī pazīstamais krievu fotogrāfs Igors Muhins. “Kaut kādā krievu lapā atradu bildes no tā paša plenēra un man šķita, ka kadrā bija arī [Aleksandrs] Sļusarevs.” Plenēra dalībniekiem kā modeles bijušas sarunātas trīs meitenes. Knāķis vienu no meitenēm pierunājis pozēt 15 minūtes, nosēdinājis uz akmeņiem un gaidījis ūdens vilni. “Izbildēju trīs Orwocolor NC21 / ASA 100 filmas un tikai dažus kadrus uz Kodak Gold 100 filmas,” atceras fotogrāfs. Konkrētā fotogrāfija uzņemta ar šaurfilmas aparātu Pentax MX un 40mm objektīvu. “Tolaik biju kruts fotogrāfs, jo man bija trīs Pentax – viens krāsainai filmai, viens diapozitīviem un trešais melnbaltajai. Objektīvi gan kopā bija kādi trīs uz visiem fotoaparātiem. Tolaik bija tikai divu krāsu negatīvu filmas – austrumvācu ORWO vai arī, ja palaimējās, Kodak. Kodak filma tika taupīta labākajiem kadriem, tādēļ reizēm viena filma gāja pusvasaru.” Arī sižetam ar meiteni uz akmeņiem Knāķis iztērējis vien 5 kadrus no Kodak filmiņas. Pēc pāris nedēļām, kad izfotografējis atlikušo filmiņu, sapratis, ka tieši tajā meklējams īstais kadrs. Fotogrāfs man rāda negatīva strēmeli, un tikai vienā no kadriem vilnis pret akmeņiem atsities tā, ka veido izteiksmīgas šļakatas uz visām pusēm. Pārējos kadros vilni nevar manīt vai arī tas nav sasniedzis tādus apmērus. Līdz ar to atlasīt labāko kadru fotogrāfam nesagādāja grūtības.

Fotogrāfs uz tikšanos atnesis arī fotogrāfijas izdruku, zem kuras rakstīta tirāža 17/30. Pirmie 16 eksemplāri izklīduši kur nu kurais, taču daži no tiem esot arī pārdoti. Konkrētais attēls ir digitālizdruka no ieskanēta negatīva, taču Photoshop fotogrāfs neko īpaši nav koriģējis. 1987. gadā taisītās kopijas gan nav saglabājušās labā kvalitātē, jo uz čehoslovāku papīra Foma kopētās bildes ar laiku pabalējušas. Tolaik Knāķis krāsainās fotogrāfijas taisījis pats, un tas esot bijis labs biznesa avots, jo amatu piepratis vien retais. “Krāsainās fotogrāfijas taisīja lielos veļas katlos. Katrā katlā bija savs šķīdums – attīstītājs, stoperis, skalošana, balinātājs un fiksāža. 40-50 fotogrāfijas sarullēja un iesprauda no vinila izgrieztās kasetēs, kuras mērcēja 20 litrīgajos katlos. Un viss, protams, notika pilnīgā tumsā.”

Fotogrāfija vairākkārt izstādīta, visas vietas Knāķis vairs nespēj atcerēties. Kad prasu, kādas sajūtas viņu pārņem šodien skatoties uz šo fotogrāfiju, Knāķis vēlreiz atkārto: “Tā ir baigā veiksme!”