Vienas fotogrāfijas stāsts: Atis Ieviņš
Atis Ieviņš (1946) izvēlējies pastāstīt par fotogrāfiju, kas tapusi 1994. gada vasarā Lenčos, Vidzemē. Izvēle kritusi par labu tieši šai fotogrāfijai, jo tā esot viņa ironija par pēdējo laiku referendumiem. “Tā ir ilustrācija, kas ļoti labi simbolizē sabiedrības šūpošanās stāvokli. Kurš ir cūka, kurš – govs, tas vairs uz mani neattiecas.”
Fotogrāfija tapusi Ieviņa darba uzdevuma laikā, kad kopā ar kolēģi Daci Terzenu no žurnāla Skolai un ģimenei veidojuši materiālu par zemnieku Andri Vanadziņu. Ieviņš no 1978. līdz 1995. gadam strādāja Skolai un ģimenei, sākotnēji kā mašīnrakstītājs, jo žurnālā nav bijuši štata vieta fotogrāfam, bet vēlāk kā mākslinieciskais redaktors. Ieviņš atceras, ka tolaik, 1990. gadu sākumā, modē bijuši jaunsaimnieki – pilsētnieki, kas iepriekš nebija saistīti ar lauksaimniecību, bet pēkšņi uzsāka dzīvi laukos. Tieši šī iemesla dēļ veidots materiāls par bijušo žurnālistu Vanadziņu, kurš ar ģimeni bija pārvācies uz Pidēnu mājām Lenčos.
Fotogrāfija ar cūku, kas lec virsū govij, tapusi nejauši. “Žurnālā uzstādījums bija 4-6 bildītes klāt pie intervijas. Tajā brīdī žurnālam visu jau biju sabildējis. Staigāju apkārt, aizgāju līdz Gaujai, nācu atpakaļ un ieraudzīju, ka ganībās kaut kas veidojas. Distance man bija normāla, objektīvs – īstais, atlika vien pacietīgi vērot,” stāsta fotogrāfs. Taču izrādījies, ka kamerā vien palikuši četri kadri, un par izdevušos noteikti var uzskatīt pašu pēdējo.
Cūkas neordināro uzvedību Ieviņš skaidro ar faktu, ka tā bijusi no ārzemēm. “Vēlāk presē izlasīju, ka daudzi jaunsaimnieki bija nopirkuši Holandes cūkas – kaut kādus hibrīdus. Mani šī cūka imponēja kā tiem laikiem netradicionāls fotomodelis.”
Pirms mūsu tikšanās Ieviņš man atsūtījis visus četrus kadrus (pārējos cūka luncinās ap govi), tomēr tikai pēdējā bildē cūkas mugurkauls ir taisns un priekškājas ir pilnībā atrautas no zemes, kamēr govs stāv pilnīgi mierīgi. Tieši cūkas dīvainā poza un govs vienaldzība par notiekošo veido sirreālu sajūtu. “Tolaik daudzi domāja, ka tā ir fotomontāža,” saka fotogrāfs, kurš 1970. gados pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas pats eksperimentēja ar dažādām foto tehnikām, montāžu un sietspiedi.
Fotogrāfija tapusi ar Nikon F3 kameru, ko Ieviņš savulaik jau kārtīgi palietotu mantojis no ilggadējā Neatkarīgās Rīta Avīzes reportiera Ojāra Lūša, un uz Kodak Gold 200 krāsainās 24 kadru negatīvu filmiņas. Zīmīgi, ka 1994. gada Skolai un ģimenei jūlija numurā, kurā publicēts materiāls par jaunsaimnieka ģimeni, konkrēto fotogrāfiju atrast nevar. Ieviņš vairs nespēj atminēties iemeslus, kāpēc fotogrāfija nav tikusi publicēta. Tomēr pēc neilga laika, sakarā ar tuvojošos Cūkas gadu (1995. gadā), tā ieraudzīja dienasgaismu fotokartītes veidā.
Arī ar to saistīts interesants atgadījums. “Apmēram pirms 6-8 gadiem Latvijas Avīzē bija fotokonkurss par lauksaimniecības tēmu. Man zvana no redakcijas un prasa, vai man gadījumā senāk neesot bijusi bilde ar cūku un govi. Izrādās, viņiem kāda meitene iesūtījusi līdzīgu fotogrāfiju. Aizgāju uz redakciju un atklāju, ka konkursā iesniegta tā pati fotokartīte, tikai ar nazi nogriezta apakša ar uzrakstu Ata Ieviņa foto.” Ieviņš gan ļaunu prātu netur. Vēlāk avīzē nopublicētas veselas trīs viņa fotogrāfijas, lai parādītu, ka tā nav montāža, kā arī lai nedaudz “iekniebtu” meitenei, kas svešu bildi bija uzdevusi par savu.
