Rēzekne – 1986

Fotogrāfijas tapušas 1986. gada rudenī Rēzeknē. Tolaik es biju jaunais fotogrāfs ar netradicionālu fotografēšanas manieri, un Komjaunatnes Centrālkomiteja mani nosūtīja paskatīties progresīvās komjaunatnes darbu. Rēzeknē pavadīju vienu nedēļu, kuras laikā vietējie komjaunatnes darbinieki mani vadāja pa rajonu, un bildēju labākos komjauniešus. Nekādas norādes, ko vajadzētu fotografēt, viņi nedeva, vien parādīja dažādus cilvēkus un vietas. Labas atmiņas man palikušas par Jāni Urbanoviču, kurš tolaik bija Rēzeknes rajona komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs. Viņš bija sakarīgs un šiverīgs, palīdzēja izvēlēties cilvēkus bildēšanai. Pārsvarā es fotografēju cilvēkus viņu pašu vidē, kas nebija ierasts attēliem drukātajā presē. Parasti avīzē parādījās tikai portreti klasiskajā izpausmē – bez fona, bet man interesēja ar platleņķi uzņemts portrets, kas ļāva kadrā iekļaut arī vidi. No šodienas skatpunkta raugoties tieši vide ir visinteresantākā.

Pavisam izbildēju divpadsmit 36 kadru filmiņas. Nezinu, vai tolaik kāda no šīm fotogrāfijām tika publicēta, bet gala rezultāts bija fotoizstāde Rēzeknē. Atbildīgie cilvēki ilgi esot pārsprieduši bildes, jo kaut kā neparasti tai laikā tās izskatījās – it kā ikdienas lietas un vide, bet nebija pierasts tos skatīt pie sienas.

Kuriozs, kas saistās ar bildi, kurā redzama tukšā zāle ar prezidiju – faktiski mani palūdza nobildēt ceļojošā karoga pasniegšanu, bija ieradies ministrs no Rīgas. Nostājos zālē, kamerai 20 mm platleņķis. Skats labs – prezidijs ir, bet cilvēku zālē pirmajās trīs rindās nav. Zāle bija jauna, nesen nodota ekspluatācijā un paredzēta lielam cilvēku skaitam, bet visi bija apsēdušies pēdējās rindās. Es atkāpos dažus soļus atpakaļ no prezidija un izfotografēju pusfilmu ar slēdža ātrumu 1/15 no rokas, jo zibspuldzi nevarēja lietot, šķita, ka visi uz mani skatās. Karoga pasniegšana tuvplānā izpalika, bet uz kopējā fona to pat nepamanīja.