Dokumentālās fotogrāfijas pēdējā pietura salonpoētikā?
Rīgas Mākslas telpā ir redzamas simts pagājušā gada labākas fotogrāfijas saskaņā ar laikraksta Diena klasifikāciju. Izstāde ir ļoti garlaicīga, tā maz ko atklāj par dzīvi Latvijā un citur pasaulē 2011. gadā. Šādas bildes varēja tapt jebkurā laikā un vietā. Tomēr mans mērķis nav noniecināt Dienas konkursu un kritizēt tā idejas autorus un īstenotājus. Brīnišķīgi, ka pie mums Latvijā publiski sākuši interesēties par dokumentālo fotogrāfiju; ceru, ka izstādes kurators un laikraksta galvenais redaktors Ilmārs Znotiņš turpinās veicināt interesi par dokumentālo foto arī turpmāk.
Milzīgais iesūtīto un žūrijas atlasīto darbu skaits ļauj izdarīt secinājumus par fotogrāfijas stāvokli, konstatēt fotogrāfu piekoptās tehnikas un idejas, lai autorus rosinātu darīt arī citādi. Fotogrāfu attaisnojumam teikšu, ka Latvijas prese nedod viņiem iespēju darboties kā īstiem fotožurnālistiem – labākajā gadījumā fotogrāfam ir jāilustrē teksts. Ideju un pieredzes apmaiņa nav varējusi notikt. Salona fotogrāfija ir bijusi vienīgais iedvesmas avots un autoritāte.
Salonisma stingrā ietekmē ir tapuši daudzi jo daudzi konkursam iesniegtie darbi. Aplūkojot simtiem bilžu Dienas mājās lapā, garlaikojos tāpat, kā atverot vietni Fotoblog.lv. Attēliem ir statiska, līdzsvarota kompozīcija; rāmis izgriež realitātes fragmentu no konteksta, liekot koncentrēties uz personāžu iekšējo sasprindzinājumu. Fotogrāfiem patīk piemīlīgie sižeti ar kaķīšiem, putniņiem, dramatiskiem dabas skatiem un apgaismojumu.
Fotogrāfu priekšstats par dokumentalitāti ir visai klišejisks. Autori neprot apkopot detaļas un kontekstu vienā sērijā, kas spētu pati izstāstīt stāstu. Godalgotā Reiņa Fjodorova sērija, kurā redzam cilvēkus sabiedriskajā transportā, neveido savu hronotopu. Par to, ka tas ir tramvajs, Daugavpils, brauciens no darba uz guļamrajonu, mēs uzzinām no nosaukuma un paraksta, kurš ietver arī atslēgas nomākto pasažieru sejas izteiksmes interpretācijai. Dokumentālistu problēma ir nevēlēšanās rādīt cilvēkus darbībā, kustībā, lai rosinātu skatītāju iekļaut savā interpretācijā arī to, kas palicis aiz kadra, ko varam iedomāties, vērojot personāža reakciju, kas ir vērsta uz aizkadra fenomenu. Priekšroka dota personāžu “iekšējai pasaulei”. Izstādē ir ļoti daudz drūmu seju, ķermeniska saspringuma, kurā acīmredzot mums prasa meklēt “filozofiskos vispārinājumus”, vētraino “iekšējo garīgo dzīvi”.
Fotogrāfiem ir šaurs priekšstats par “notikumu”: pilsētas svētki, kultūras pasākums, jubileja. Nav prasmju saskatīt rīcību rutīnā, ikdienišķajā. Piemēram, Ingus Ķēpuļa fotogrāfija Rumulēšanās varēja tapt par lopkopēm veltītu sēriju. Lai gan arī tad, ja darbība izvēršas laikā un telpā, radot neikdienišķus, vizuāli bagātus efektus, fotogrāfi neprot tvert ainu visā pilnībā. Plūdi Saldū, ziemā pārtrūkuši elektrības vadi – tie ir gada notikumi, tajos ir neparastie vizuālie stimuli un nebanāla cilvēku rīcība. Diemžēl bildēm trūkst konteksta un izteiksmīgu skatu, kas secīgi atklātu notiekošo. Bet iespaidu no stāsta par pārtrūkušo elektrību sabojā nepamatots žanru sajaukums. Kristapa Kalna fotogrāfijās mēs redzam reportāžu par to, kā elektriķu brigādes mežā atjauno augstsprieguma līnijas. Pēdējai fotogrāfijai ir jāapstiprina tas, ka tiešām ir notikusi avārija; taču autors ir tvēris nevis kādu momentu realitātē – māti ar bērniem sveču apgaismotajā istabā, bet gan kristīgo motīvu. Ietekmējoties no salona fotogrāfijas tieksmes uz tēlotājas mākslas ikonogrāfijas kopēšanu, fotogrāfs parādījis nevis konkrētu skatu, bet “vispārinājumu”, kur sveces nevis apgaismo istabu, bet izstaro “gara klātbūtni”. Personāžu seju izteiksme neliecina par to, ka viņi piedzīvotu ikdienišķas sadzīviskas ķibeles.
Kāpēc tāda nevērība pret žestu, kustību, darbību? Šķiet, ka tā varētu būt nevēlēšanās palikt kopā ar personāžu ilgāku laiku, novērojot viņu. Cilvēkam ar fotokameru ir nepieciešamas īpašas prasmes kontaktēties ar indivīdu. Savukārt, ja preses izdevumi nepasūta fotoreportāžas bez teksta, tad fotogrāfam, kurš dzīvo no pasūtījumiem, nav garantiju par iztērētā laika atpelnīšanu. Strādāt atvilktnei – par šādu ambīciju lai katrs lemj individuāli.
Kā parasti mūsu lietišķajā kultūrā vārdos paustais (konkursa nolikums) neatbilst īstenotājam (izstādei atlasītajiem darbiem). Konkursa organizētāji pasvītroja trīs mērķus: sumināt dokumentālo fotogrāfiju kā laikmeta liecību, vākt liecības par dzīvi Latvijā (“kura likteņu griežos mainās, un dara to ļoti strauji”), iemūžināt izzušanai tuvas vērtības. Šoreiz mērķi netika sasniegti. Konkurss īstenībā nevarēja notikt, jo sen nav bijusi konkurence – iespējas skatīties citus darbus, vērtēt, darīt labāk. Novēlu Dienai veiksmi nākamgad un – svarīgākais – regulāri publicēt fotožurnālistikas darbus jau tagad.
