Rafals Milahs
Poļu fotogrāfs Rafals Milahs (Rafal Milach, 1978) interesējas, kā cilvēki sadzīvo ar pārmaiņām, kas skārušas viņu valsti pēc varas maiņas. Fotografējis izbijušus cirka māksliniekus Polijā, dzīvi pie Melnās jūras Ukrainā un vienaudžus Krievijā, Milahs tagad pievērsies Baltkrievijas dokumentēšanai. Kopā ar 10 citiem domubiedriem, Rafals Milahs 2006. gadā izveidoja fotogrāfijas apvienību Sputnik, lai dokumentētu patiesu dzīvi bez izskaistinājumiem Centrālās un Austrumeiropas valstīs. 2007. gadā Milahs ieguva 1. vietu Word Press Photo ar sēriju Zudušais cirks (Disappearing Circus). Viņa sērija 7 istabas (7 Rooms) 2011. gadā tika izdota Kehrer Verlag izdevniecībā un šobrīd apskatāma Varšavas Nacionālajā mākslas galerijā Zachęta.
Lūdzu, pastāsti, par jaunāko sēriju un grāmatu 7 istabas! Par ko ir šis stāsts?
Projekts ir ļoti personīga Krievijas pieredze gan man, gan cilvēkiem, kurus fotografēju. Kad pirmoreiz turp aizbraucu pirms septiņiem gadiem, man padomā bija liels, aprakstošs projekts par Krieviju. Liels projekts par lielu valsti. Man vajadzēja gandrīz 3 gadus, lai saprastu, ka esmu cietis neveiksmi un ka man nekad neizdosies aptvert vai izprast Krieviju pilnībā. Es sapratu, ka stāsts jāierobežo ar to, ko zinu vai vismaz nedaudz saprotu. Fokusējos uz dažiem cilvēkiem, ar kuriem satikos un kurus apciemoju kopš projekta sākuma. Tātad īsumā, projekts ir par sešām privātām telpām. Dažkārt saistībā ar vienu cilvēku, citreiz ar ģimeni vai pāri. Septītā telpa jeb istaba ir piepildīta ar cilvēku stāstiem, kas pēc Padomju Savienības sabrukšanas vēlējās izdarīt pašnāvību. Stāstus apkopoja baltkrievu rakstniece Svetlana Aleksēviča. Kopums, manuprāt, veido personisku stāstu par mūsdienu Krieviju.
Kāpēc izvēlējies dokumentēt Krieviju nevis dzimto Poliju?
Man bieži uzdod šo jautājumu. Ir vairāki iemesli. Pirmkārt, vēlējos izpētīt savas saknes. Neilgi pirms uzsāku projektu, uzzināju, ka daļa manas ģimenes nāk no Krievijas un, tā kā kādu laiku biju meklējis ieganstu turp doties, man šī ziņa bija labs motīvs. Otrs iemesls slēpjas faktā, ka Polijā strādāju žurnālu tirgū un lielākā daļa manu fotogrāfiju bija saistītas ar pasūtījuma darbiem. Tobrīd nejutos gatavs sākt personisku projektu Polijā. Šodien situācija ir mainījusies, un es domāju, ka esmu izaudzis tiktāl, lai arī šeit izdarītu ko personisku. No otras puses, kad aplūkoju 7 istabas, man to vēstījums šķiet visai universāls – lai arī sērija uzņemta Krievijā, tas varēja notikt gandrīz jebkur bijušajā padomju teritorijā, arī Polijā, Ukrainā vai Latvijā.
Tu izvēlējies fotografēt septiņus cilvēkus. Kā tu viņus atradi un vai ciparam 7 ir kāda nozīme?
7 ir visai simbolisks skaitlis. Es vēl piebildīšu, ka stāstam ir ne tikai septiņas daļas, bet es pie tā arī strādāju septiņus gadus. Taču neko no tā es neesmu darījis apzināti. Atlase noritēja dabiski. Brīdī, kad sapratu, ka neizveidošu lielu stāstu par Krieviju, izgāju cauri negatīviem un izrādījās, ka liela daļa bilžu ir veltītas cilvēkiem, kas mani Krievijā uzņēma un ar kuriem kopā pavadīju daudz laika, atkal un atkal tur atgriežoties. Vēlējos pastāstīt par cilvēkiem, ar kuriem dalīju līdzīgu pieredzi. Viņi visi ir dzimuši Padomju Savienībā un uzsākuši pieaugušo dzīvi Putina laika Krievijā. Mēs visi pieredzējām pārmaiņas valstī. Mēs visi esam vairāk vai mazāk viena vecuma. Un viņi nepārstāv sociālas galējības.
Lūdzu, dalies ar kādu neaizmirstamu stāstu, ko piedzīvoji, strādājot pie sērijas!
Kādudien Saša un Nastja piedāvāja doties izbraucienā. Viņi gribēja man parādīt ciemu, kurā vietējie atraduši citplanētieti Aļošenku. Nekādu citplanētieti mēs, protams, neatradām, taču pavadījām jauku astoņu stundu dienu un nobraucām 600 kilometru. Citā dienā es nokavēju vilcienu no Jekaterinburgas uz Novosibirsku. Saša un Nastja acumirklī piedāvāja mani aizvest. 1000 kilometru – tas bija traki, taču pēc trīsdesmit stundām mēs bijām Novosibirskā.
Pie kā tu strādā pašlaik?
Šobrīd strādāju Baltkrievijā, kopā ar citiem Sputnik fotogrāfiem. Bet tieši tagad braucu vilcienā uz Glivici, savu dzimto pilsētu, kur atklāšu personālizstādi Czytelnia Sztuki galerijā un reizē arī prezentēšu jauno grāmatu Mašīnā ar R (In the car with R).
