Yesterday
All you need is love – laikā, kad pasaule vēl bija jauna.
Dzīvojamā telpa Ūnijas ielā 5-1, kas VDK tika dēvēta par salonu. Katrai tur notikušai performancei telpa tika transformēta citā scenogrāfijā. Nemainīga bija tikai alkohola klātbūtne un mūzika – Dženisa Džoplina, The Beatles, Bobs Dilans, Čabijs Čekers, Džoanna Bajeza, Skots Makenzijs, Donovans, Saimons & Garfunkels, Jethro Tull, Led Zeppelin, Jesus Christ Superstar, Žanna Bičevska, kā arī Vivaldi, Haidns un Mocarts.
Living art. Nekad performances-hepeningi nenotika kā sponsorēts mākslas projekts, ar ko piedalīties izstādēs. Kails ķermenis bija vienīgā personīgās brīvības zona komunisma totalitārismā. Ideālisti. Lūzeri. Anarhisti. Pacifisti. Ateisti. Romantiska un dramatiska seksualitāte. Katrs var būt objekts un subjekts. Es ar savu klātbūtni kā pašportrets, meklējot identitāti.
Inta man ir tas pats, kas Antonioni – Monika Viti, Fellīni – Džuljeta Mazīna, Lenonam – Joko Ono, Dalī – Gala.
Performancēm bija mans scenārijs, režija, vieta, scenogrāfija, mode-stils un dalībnieki. Kino, mākslas, dejas, literatūras, mūzikas un modes inspirācija un sintēze. Kā teicis Endijs Vorhols – katrs var būt slavens 15 minūtes. Katrs var ienākt tevī un taisīt ar tevi savas grimases.
Milti, asinis un teroristu maska kā performanču aksesuāri, lai radītu vizuālu tēlu. Terorists performancēs – četras debess puses, satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek, sēta, autors un citi. Milti – pieskāriens, sarkanais tuksnesis, radīšana. Asinis – modelis un citi, netīri raksti uz maniem palagiem, pieskāriens.
Grupas portrets dabā, pilsētā, interjerā. Tas, kā nav, ir pats vērtīgākais nenobeigtībā, pats intīmākais. Mazā svarīgā laime, kad laikam nav nozīmes. Time un Beautiful people – kā dzied Melānija Safka.
Fotogrāfija kā dokuments, kas paliek pāri no performancēm. Fotogrāfi ir bijuši daudz un dažādi.
Māra Brašmane – nemanāma kā elpa klātbūtnē ar savu dzīves un neordināru personāžu, mīlestības individualitāti. Bez interpretācijas ar 100% reālismu fiksē performances procesu kā laika dokumentu.
Atis Ieviņš – romantiski un provokatoriski peformances fotogrāfijā ar sava laika dzīves stila, modes un seksualitātes ikonām, kuras vēlāk izmanto mākslas telpas visdažādākajās izpausmēs citā mākslas realitātē. Peformances laikā veido savas kompozīcijas.
Andrejs Grants – konceptuāls estēts, distancēts intelektuālis, kura reālisms ir akadēmisks un sirreāls. Performances procesu ierāmē ar savu personīgo attieksmi un filozofiju, profesionālismu.
Gunta Andersone – fotografēšanu redz kā iespēju tusēties. Ar patiesu prieku uztver atrašanos puišu vidē, kurā performance nav viņas galvenā interese.
Raimonds Ivanovskis – kinematogrāfisks, ar diskrētu klātbūtni, nevis kā vērotājs, bet performances organisks dalībnieks, kas detaļās un vispārinājumā objektīvi fiksē atmosfēru, emocijas un cilvēkus, radot neatkārtojamu performances dokumentu. Bez sava ego.
Inta Ruka – pozitīva savā subjektīvajā ilgtermiņa inscenējumā.
Gatis Rozenfelds – skaists cilvēks, kuram foto ir glamūrbizness.
Jānis Deinats – intraverts un formāls. Viņu neinteresē performance un cilvēks, bet sava attieksme.
Jānis Kreicbergs – ekstraverts, impulsīvs, dinamisks un mobils. Fotografējot performances procesu, nejaušību pārvērš par mākslas foto savā kolekcijā. Vienlaikus banālā sadzīves līmenī fiksē arī savas seksuālās intereses, ko dēvē par erotiku. Nojaušot, ka Kreicbergs sadarbojās ar VDK, jutos pasargāts no represijām, jo Kreicbergs pārliecināja čeku, ka, izstādot viņa fotogrāfijas ārzemēs, tas būs apliecinājums, ka totalitārisma valstī arī noris brīvi mākslas procesi bez cenzūras.
Andris Eglītis ar klasiskās mākslas prioritāti un izglītību perfektās kompozīcijas apstādina performances mainīgo realitāti saturā, vidē un personāžos gan inscenējumā, gan realitātē. Momentāni orientējas atšķirīgās situācijās un vienmēr precīzi fiksē. Var darboties visplašākajā vizuālās mākslas amplitūdā un kino, bet ir savas suverēnās realitātes radītājs glezniecībā.
Andris Grinbergs (1946) bija centrālā persona nelielajā Latvijas hipiju komūnā 1960. un 1970. gados. Viņa performances un hepeningi par reliģijas un seksualitātes tēmām bija viena no retajām kontrkultūras izpausmēm Padomju Latvijā. 3. martā mākslinieks atzīmē 66 gadu jubileju.
