Romāns Drics
Starp Latvijas fotogrāfiem Romāna Drica (1986) rokrakstu var atpazīt uzreiz – tās ir izteikti graudainas, kontrastainas melnbaltās fotogrāfijas. Ar sēriju Auftakt viņam jau bijušas personālizstādes Viļņā, Kauņā un Sanktpēterburgā, bet šī gada beigās izstāde plānota arī Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Savukārt sērijā Webcam portraits Drics no datora ekrāna fotografējis nepazīstamus cilvēkus, kas sastapti dažādos interneta čatos. Šobrīd fotogrāfs dzīvo Hamburgā un strādā pie jauna projekta Paradies, kurā viņam interesē cilvēka adaptēšanās svešā valstī, citā sabiedrībā un kultūrā.
Kā tu raksturotu to, kas tevi saista fotogrāfijā?
Jau septiņus gadus nodarbojos ar fotogrāfiju un esmu nonācis pie secinājuma, ka viss, kas mani tajā interesē un jebkad ir interesējis, ir starpstāvokļi. Kādreiz vēl centos piedomāt pie stiliem un virzieniem, kā arī sacerēt kaut ko par dziļumu, kas it kā ir apslēpts sižetos, bet, šķiet, tas tomēr nav domāts man. Starpstāvokļi – tas arī viss, kas mani interesē.
Kā tu nonāci līdz tumši graudainajām fotogrāfijām?
Kādreiz Rīgā strādāju fotolaboratorijā un varēju eksperimentēt ar analogiem procesiem, tad arī nonācu pie šāda attēla. Tagad nepieciešamības gadījumā sasniedzu šo rezultātu gan ar analogo (skenējot filmiņu un apstrādājot to), gan digitālo tehniku, tai skaitā mobilo telefonu.
Pastāsti kādu interesantu atgadījumu, fotografējot Webcam portraits.
Grūti noklusēt faktu, ka lielākā daļa lietotāju interneta lapās, kurās es fotografēju šos portretus, ir absolūti kaili cilvēki, vai arī šo cilvēku ķermeņa intīmās daļas. Pirmais, ko šie lietotāji redzēja savā ekrānā, bija cilvēks ar fotoaparātu, un reakcijas bija ļoti dažādas. Daži strauji atleca no monitora, daži steidzīgi slēdza ārā kameru, vai arī vienkārši aizsita ciet noutbuku.
Ko tu dari Hamburgā?
Aptuveni pirms pusotra gada ar sievu atbraucām uz Hamburgu, jo viņa iestājās Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā. Vienmēr gribējās padzīvot ārzemēs un domāju, ka Hamburga nav pēdējā pietura, lai gan mājas tomēr paliek mājas, un mēs noteikti zinām, ka atgriezīsimies Latvijā. Pirmajā gadā bija jādomā par izdzīvošanu, un personīgos projektus strauji aizvietoja pasūtījumi, kas deva ienākumus, lai varētu samaksāt par dzīvokli. Par laimi tagad sāku strādāt jaunā darbā, kas gandrīz nav saistīts ar fotogrāfiju, tādējādi varēšu daudz vairāk laika pavadīt, fotografējot savus projektus. Tāds, lūk, paradokss.
Tev jau bijušas trīs personālizstādes, taču neviena – Latvijā. Kādēļ tā?
Šī gada beigās notiks mana personālizstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kā arī šogad tiek plānota kopīga izstāde ar Leonīdu Tugaļevu, kas man, protams, ir liels pagodinājums.
