Justīna Melnikeviča
Justīna Melnikeviča (Justyna Mielnikiewicz, 1973) ir Gruzijā dzīvojoša poļu fotogrāfe. Viņas projektu sarakstā ir stāsti par Dienvidkaukāzu, Krimu, Krieviju, Ukrainu, Dienvidosetiju un Gruziju. Šie vēstījumi ir kas vairāk par vizuālām ziņām no konfliktu vietām – viņas fotogrāfijas uzdod jautājumus par piederību, politiskām robežām un cilvēka dabu. Jaunākais projekts ir stāsts par sievietēm, viņu identitāti un problēmām bijušo padomju republiku teritorijā. Melnikeviča ieguvusi Magnum balvu Jauniem fotogrāfiem Kaukāzā, Canon Sieviešu fotožurnālistu balvu, kā arī otro vietu World Press Photo par fotogrāfiju no Dienvidosetijas konflikta. Fotogrāfes darbi tiek regulāri publicēti The New York Times.
Fotogrāfiju esi apguvusi pašmācības ceļā. Kā nonāci līdz šādai izvēlei un kāpēc izlēmi specializēties fotožurnālistikā?
Es vēlējos kļūt par gleznotāju, varētu teikt, ka vajadzība vizuāli izpaust uzskatus un lietas, kas man rūp, ir pastāvējusi vienmēr. Galu galā kā līdzekli izvēlējos fotogrāfiju, tā neprasa tik daudz formālas apmācības kā gleznošana, gandrīz ikviens var sākt ar to nodarboties. Mācījos tikai tīri tehnisko pusi, gadu strādājot poļu avīzē Gazeta Wyborcza par fotoreportieri. Izvēlējos fotožurnālistiku, jo vairāk kā savējos vēlējos vēstīt citu cilvēku stāstus. Lai arī katrs fotožurnālists, kas strādā pie kādas sērijas, stāsta arī savu stāstu – par savu pasaules redzējumu un, kas tajā, viņaprāt, ir vissvarīgākais. Nedomāju, ka dalījums mākslas un žurnālistikas fotogrāfijā vēl joprojām ir tik noteikts; robežas starp žurnālistikas jeb dokumentālo un mākslas fotogrāfiju kļūst arvien neskaidrākas, turklāt daudz interesantu projektu top tieši pa vidu.
Kā tu raksturotu fotožurnālistikas situāciju Gruzijā?
Fotogrāfi par savu darbu saņem ļoti mazu atalgojumu. Ja nemaksā pienācīgu naudu par darbu, tad grūti panākt, lai kopējais līmenis valstī attīstās un aug. No otras puses, fotogrāfija šeit ir patiesi populāra, un var redzēt daudz interesantu lietu – it īpaši pēdējā laikā. Jaunajiem lielākais sapnis vairs nav kļūt par Associated Press vai Reuters fotogrāfiem, viņi sāk redzēt tālāk par ziņu foto, strādā pie personiskākiem stāstiem un meklē jaunus izpausmes veidus. Vēl Gruzijā ir visai jauns, taču brīnišķīgs foto festivāls, kas notiek katru gadu maijā; to organizē Tbilisi Fotogrāfijas māja. Festivāls ir mazs Tikšanās Arlā (Rencontres d’Arles) līdzinieks, kas, starp citu, ir festivāla partneris – tā ir versija ar daudziem pasākumiem un kūrētu vietējo izstādi.
Pastāsti par projektu Sievietes bijušajā padomju teritorijā!
Projektu uzsāku 2010. gadā Gruzijā ar OSI stipendiju fotogrāfijā (Soros Photography Production Grant). Kad 2008. gadā beidzās Dienvidosetijas karš un biju ieguvusi Canon Sieviešu fotožurnālistu balvu, izlēmu pabeigt ilgstošu projektu par Dienvidkaukāzu un tā konfliktiem, pie kura biju strādājusi desmit gadu. Vēlējos darīt kaut ko pilnīgi citādāku. Vienmēr biju gribējusi uzsākt projektu par mīlestību Gruzijā, un tā arī bija sākotnējā ideja. Tā izauga par lielāku darbu, un es izlēmu strādāt arī citās valstīs. Šī projekta ietvaros vēlos parādīt sieviešu dzīves kopainu bijušajā Austrumu blokā, Krievijā un kādreizējās padomju republikās. Koncentrējos uz tieši šajās vietās unikālām vai tipiskām sieviešu problēmām. Plašākā aspektā cenšos aizpildīt informācijas vakuumu par sievietes statusu sabiedrībā, kuru izveidojuši septiņdesmit komunisma un divdesmit brīvības gadi.
Kas tavā profesijā ir vislielākais atalgojums?
Ļoti vienkāršs – satikt cilvēkus, kas man izstāsta stāstus un atveras – tas mani vienmēr ir fascinējis. Savā darbā satieku tik daudz interesantu cilvēku. Tas nepārtraukti neļauj iestigt kādā garīgā stāvoklī, kurā būtu sevi iedzinusi. Fotoaparāts ir sava veida maģiskais rīks, kas var atvērt daudzas durvis un ļauj pietuvoties praktiski ikvienam cilvēkam vai situācijai, kuru es vēlos iepazīt labāk. Tas man patīk.
Padalies ar kādu neaizmirstamu stāstu, kuru piedzīvoji fotografēšanas laikā!
Ir smieklīgi un skumji stāsti. Es izstāstīšu smieklīgo – kā es pirmo, un ceru, ka pēdējo reizi dzīvē, policistam iedevu kukuli. Vienmēr esmu baidījusies no šīs dienas, kad man būtu kāds jāuzpērk, un ka es to nemācētu izdarīt. Doma vien mani paralizēja, tas šķita savādi un neērti. Vienreiz parkā fotografēju puskailu meiteni. Biju uzmanīga, lai garāmgājēji to īpaši neievērotu. Vienā brīdī pie mums pienāca policists un aizveda uz būdiņu parkā, jautāja dokumentus, kā arī dzīvesvietas vai pieraksta adreses. Pie viņa esot pienākusi kāda vecāka sieviete, kas sūdzējusies par viņas sirdsmiera traucēšanu. Policists vēlējās to reģistrēt kā administratīvu pārkāpumu, un man būtu jāiet uz tiesu. Mēs tēlojām jaukas un naivas meitenes, atvainojāmies par izdarīto un lūdzām mūs palaist vaļā. Dažbrīd likās, ka viņš mūs palaidīs, bet tad viņa galvā kaut kas noklikšķēja, un viņš sāka atkal visu no sākuma. Pagāja kāda pusstunda līdz es sapratu, ka netiksim prom, ja vien nesamaksāsim kukuli. Es nezināju, kā piedāvāt naudu. Tad izdomāju un vaicāju viņam, kā būtu, ja mēs kundzei piedāvātu 30 eiro kā atvainošanos par viņas jūtu aizskaršanu. Es turpināju un vēroju viņa acīs zibam piekrišanu: “Pensionāriem nav naudas, viņa par to varētu aizvest mazbērnus vai vīru uz restorānu…” Viņš priecīgi piekrita, un mēs tikām brīvībā.
