Birgita Pūve
Igauņu fotogrāfi Birgitu Pūvi (Birgit Püve, 1978) interesē portretfotogrāfija un cilvēka dabas pētījums caur fotogrāfijas medija prizmu. Fotosērijā Igaunijas dokumenti (Estonian Documents) viņa tiecas sazīmēt Igaunijas būtību savu līdzpilsoņu sejās, kamēr projektā Pie ezera (By the Lake) viņu interesē cilvēki un viņu interjeri apdzīvotajās vietās pie Peipusa – Eiropas lielākā robežezera, kas šķir Igauniju no Krievijas. Ikdienā viņa strādā par fotogrāfi un fotoredaktori laikrakstā Eesti Ekspress.
Tu sāki karjeru, strādājot par fotogrāfi laikrakstā. Kas tev lika pievērsties arī personīgiem projektiem?
Faktiski es sāku kā žurnāliste, kurai patika uzņemt fotogrāfijas. Ilgu laiku es strādāju tikai ar tekstu, un pat saņēmu vairākas balvas. Tomēr vienā brīdī kļuva skaidrs, ka man jāaizvieto vārdi ar attēliem. Paņēmu studējošo kredītu un nopirku analogo fotoaparātu. Tāds arī bija mans pēkšņais pagrieziens.
Darbs avīzē ļoti ierobežo fotogrāfu – pastāv ierobežojumi gan laika, gan kapacitātes, gan satura ziņā. Šis darbs var apgriezt spārnus, ja tas ir vienīgais pašizpausmes veids. Manuprāt, ir jābūt kādam lielākam plānam. Papildus personīgiem projektiem es strādāju arī par fotoredaktori iknedēļas laikrakstā, un darbs ar citu cilvēku attēliem atver jaunas durvis manā galvā un iztēlē. Man ļoti patīk lēnais, radošais, padziļināti vērstais personīgo projektu process un neskaitāmās interpretāciju virknes, kas tiem seko. Darbs ilgtermiņa projektos liek iziet cauri visiem šī procesa posmiem, un tev nākas atbildēt pašam uz saviem jautājumiem. Tam ir ļoti daudz līdzību ar mūzikas sacerēšanu vai romāna rakstīšanu – rezultātā ir jārada viens veselums, kas ir pabeigts un kuram ir noteikta jēga. Tas ir ļoti interesanti!
Man joprojām patīk arī verbāls teksts blakus vizuālajai valodai. Vārdus, protams, nevar uztvert kā aizstājējus, bet kopā ar attēliem tie var radīt kaut ko tiešām skaistu un poētisku.
Kāpēc tavās darbu sērijās tiek apskatīta Igaunijas identitāte?
Man liekas, ka sērija Pie ezera patiesībā nav par Igaunijas identitāti. Kaut kādā mērā tas ir darbs par visu valsti, tomēr es to vairāk uztveru kā pētījumu par krievu vecticībnieku kopienas identitāti, kas dzīvo Igaunijā un ir saglabājuši šo identitāti gadsimtu garumā ar gandrīz nemanāmām izmaiņām. Tas ir savveida brīnums!
Pirms četriem gadiem es strādāju par pārdevēju mazā ciema veikaliņā, kas atradās pie Peipusa ezera, un vēlāk, kad uzsāku darbu pie projekta, jau zināju, ka tā ir noslēgta kopiena. Uzņemt šo sēriju bija psiholoģiski grūti: vispirms man nācās iegūt šo cilvēku uzticību, lai viņi mani ielaistu savās mājās – visprivātākajā teritorijā, kur lielākā daļa igauņu nekad nav spēruši savu kāju. Es joprojām esmu par to pateicīga. Un man joprojām patīk sev uzlikt pārbaudījumus, ceļojot pa Austrumigauniju.
Projekts Igaunijas dokumenti ir joprojām procesā – tas ir pētījums par vienu no postpadomju nācijām, kurā uzmanība tiek pievērsta Igaunijas identitātei. Man bija interesanti skatīties uz igauņu līdztautiešiem un viņu sejām, ievērojot distanci un atdalot viņus no ikdienas vides. Lai saskatītu būtību, nepieciešams ievērot nelielu distanci.
Man patīk pretstati starp vizuālo un verbālo – jebkurš fotogrāfa darbs ir subjektīvs, lai gan lingvistiski tas var apliecināt pretējo. Arī izvēle nosaukumā likt vārdu dokumenti jau pati par sevi ir subjektīva… Un ko vispār nozīmē vārds nācija 21. gadsimtā? Esmu pārliecināta, ka gala rezultāts būs pārsteidzošs pat man. Atgriežoties pie tava jautājuma, varu apliecināt, ka nākamie projekti nebūs saistīti tikai ar Igauniju.
Kā tu aprakstītu savu strādāšanas manieri? Kas tevi iedvesmo un kā tu uzrunā savu darbu subjektus?
Lielākoties mani darbi tiek paveikti intuitīvi. Es diezgan precīzi iztēlojos, kas ir tas, ko vēlos darīt, un kādi subjekti man nepieciešami. Es cenšos pārāk nepiesaistīt racionālo domāšanu idejas izstrādāšanas posmā – šajā etapā es bieži uzticos, pirmkārt, savai uztverei. Man arī nav problēmu palūgt pilnīgiem svešiniekiem man pozēt, ja es redzu īsto cilvēku uz ielas vai veikalā. Ilgtermiņa projektos es ticu augstākiem spēkiem un iespējām, kas brīnumainā kārtā paveras, kad kāda ideja sāk skanēt manā galvā. Jāatzīst, es nekad neesmu domājusi par to, kur rast idejas saviem darbiem. Es cenšos daudz lasīt, un reizēm pietiek tikai ar vienu teikumu, filmu, vai nejauši dzirdētu stāstu no paziņas, lai inspirētos.
Kāda ir tava ikdiena, strādājot par fotogrāfi Igaunijas laikrakstā?
Runājot par Igaunijas fotogrāfiju kopumā, man liekas, ka situācija ir kļuvusi daudz interesantāka fotožurnālistiem un mākslas fotogrāfiem. Igaunijas Fotomākslinieku apvienība un Preses fotogrāfu asociācija ir paveikuši tiešām labu darbu pēdējo gadu laikā. Šobrīd daudz kas notiek, kamēr tikai kādu laiku atpakaļ fotogrāfijas jomā valdīja klusums, it īpaši salīdzinot ar kaimiņvalstīm.
Tāpat kā citās sfērās, protams, darbs tiešsaistes medijos rada lielāku stresu ziņu fotogrāfiem. Uzdevuma paveikšanas laiks ir drastiski saīsināts. Un pat ļoti labi darbi pazūd milzīgajā darbu jūrā un centienos piesaistīt lielāku uzmanību. Es pazīstu daudzus preses fotogrāfus, kuri ir atteikušies piedalīties šajās “sacensībās” un ir pametuši šo jomu.
Kā fotoredaktorei iknedēļas avīzē man ir vairāk laika iedziļināties vēstījumos un nozīmēs. Es nepārtraukti pārveidoju vārdus attēlos, un tas noteikti man ir palīdzējis kļūt par fotogrāfi, kā arī ir bijis izcils vingrinājums darbam pašai pie saviem projektiem.
Pie kā tu strādā šobrīd?
Es turpināšu darbu pie sērijas Pie ezera, lai izdotu grāmatu. Man arī ir plāns izstādīt šo darbu otrpus ezeram, Krievijas pusē. Lielāko daļu vasaras es veltīšu Igaunijas dokumentiem. Es ceru piesaistīt sponsoru vai iegūt dotāciju, lai attīstītu projektu līdz nākamajam posmam. Man ir liels plāns ceļot pa visu Igauniju un fotografēt visus tos īpašos cilvēkus, ko es satikšu savā ceļā. Redzēt īsto Igaunijas seju.
