Vienas fotogrāfijas stāsts: Andris Kozlovskis
Andris Kozlovskis izvēlējies pastāstīt par vienu no uzņēmumiem sērijā Baltkrievija. Fotogrāfijas no Baltkrievijas un Kubas veido ciklu Sociālisma pasaulē, kurš pērn tika izstādīts Noordelicht fotofestivālā Groningenā Holandē, bet pēc nedēļas piedzīvos atklāšanu Centrāleiropas Fotogrāfijas namā Bratislavā. Daļa no Baltkrievijas sērijas bija publicēta pērnā gada FK gadagrāmatā. Kozlovskis strādā ar Canon EOS D60 digitālo kameru, kurai pats pārveidojis sensoru tā, lai kamera fiksētu infrasarkano gaismu – tieši šo staru dēļ fotogrāfijām ir īpatnēji zilgans tonis.
Baltkrieviju Kozlovskis apmeklē jau kopš 2007. gada, šad tad pat vairākas reizes gadā. “Uz Baltkrieviju vienmēr cenšos braukt kaut kā aizsegā, nevis atklāti deklarējot savu mērķi – fotografēt. Piepulcējos klāt kādam kolektīvam, piemēram, korim un nodarbojos ar to, ko mēdz saukt par street photography (ielas fotogrāfija). Nevis dēļ lielas mīlestības pret šo žanru, bet dēļ slinkuma, nespējas un, godīgi sakot, apgrūtinājuma strādāt ar konkrētiem cilvēkiem un tikt dziļāk. Visu, ko esmu fotografējis Baltkrievijā, ar dažiem izņēmumiem, būtu iespējams nofotografēt jebkuram citam cilvēkam ar kameru, nekādas unikalitātes tajā nav,” stāsta fotogrāfs. Izvēlētā fotogrāfija tapusi 2009. gada septembrī Minskā.
“Arī šis brauciens bija slēpts zem kopprojekta – jauniešu fotokonkursa izstādes Veltījums autoram, kura no Rīgas bija atceļojusi uz Minsku.” Kozlovskis ikdienā ir pasniedzējs Rīgas Skolēnu pilī un Baltkrievijā bija ieradies ar četriem audzēkņiem. Fotogrāfija tapusi izstādes atklāšanas rītā, kad autors kopā ar vēl vienu jaunieti ap septiņiem no rīta izgājis ielās pafotografēt. “Skatos, nāk bariņš jauniešu vienādos formas tērpos virsnieka pavadībā. Brīnišķīga iespēja kaut ko darīt, un tas beidzās ar situāciju, kurā virsnieks palūdza man izdzēst uzņemto kadru. Baltkrievijā militārpersonas bez viņu piekrišanas uzņemt nedrīkst, tāpat arī jebkuru valsts iestādi. Tā kā biju jauniešu grupas vadītājs, nevarēju iekulties nepatikšanās, tāpat arī zināju, ka kadru var atjaunot, tāpēc militārista prasību izpildīju.”
Fotogrāfs steidzies kadru atjaunot, taču vēlāk nožēlojis, ka vēlējies situāciju risināt uz karstām pēdām. “Iekšā kūpēja un gribējās uz vietas kadru atjaunot. Vienam no audzēkņiem līdzi bija Mac dators ar failu atjaunošanas programmu. Tiem fotogrāfiem, kas nezina, varu paskaidrot: ja Mac pievieno ārējo karti un ja tā nekad pie Mac datora nav bijusi, sistēma ieraksta kaut ko sektora pašā sākumā. Man par nelaimi, tā kaut ko ierakstīja pašā RAW faila galvgalī. Varēju atjaunot failu, bet tas bija nelasāms. Pašā RAW ir nelielas izšķirtspējas JPG fails, lai kameras displejā ātri varētu apskatīt nofotografēto. Pēc nopietnas buršanās izdevās dabūt tieši šo JPG failu.” Tagad Kozlosvkis domā, ka būtu bijis labāk pagaidīt un failu atjaunot uz PC datora pēc atgriešanās Rīgā, jo tad RAW fails būtu izglābts. Kāpēc viņš izvēlējies tieši šo kadru? “Šī fotogrāfija man nav nedz mīļa, nedz veiksmīga, tai arī nav īpašas nozīmes šajā sērijā, bet tā devusi lielu mācību – nekad nesteigties,” saka Kozlovskis. Izstādes atklāšanā Minskā kāda radio žurnāliste prasījusi, kādi ir fotogrāfa spilgtākie iespaidi par Baltkrieviju. “Tas, ka vienkārši var uz ielas pienākt klāt cilvēks formastērpā un palūgt izdzēst kadru,” Kozlovskis atbildējis un vērojis, kā žurnāliste nosarkst.
