Vienas fotogrāfijas stāsts: Jānis Saliņš
Foto ziņu aģentūras F64 fotogrāfam Jānim Saliņam (1980) lūdzu pastāstīt par fotogrāfiju Poļu rakstnieka Januša Leona Višņevska portrets, ar kuru viņš uzvarēja konkursa Baltijas kāzu un portretu foto 2012 portretu kategorijā.
Uzņēmums tapis darba uzdevumā, speciāli žurnālam Ir. Jānis arī atzīst, ka tajā pašā dienā vajadzējis fotografēt Višņevski vēlreiz, žurnālam Ieva. Tik īsā laikā uztaisīt divas dažādas bildes, kas tajā pat laikā atklāj portretējamo vislabāk, protams, nav viegli. Par labu nācis vien fakts, ka bildēts diviem visnotaļ atšķirīgiem žurnāliem. Rakstnieks prezentējis grāmatu Kongresu namā, tā apkaimē pēc preses konferences autors arī bijis jānofotografē. “Ja vien neej uz vietu, kas cilvēkam ir raksturīga, piemēram, uz viņa mājām, neko iepriekš paredzēt un izdomāt nevar. Piesaistīšana dzīves telpai var būt arī ļoti klišejiska, gribas izkāpt no rāmjiem, tādēļ ir pat labi, ka jāpaņem cilvēks aiz rokas un tukšu galvu jāiet. Es pamanīju, ka stikla piramīdā pie Kongresu nama ir izsists caurums. Tas man patika, un portrets tapa viegli; šo bildi es vienkārši sajutu. Lielākais gandarījums bija tas, ka tieši to arī nodrukāja, turklāt pa visu atvērumu.” Jānis skaidro, ka parasti žurnālam tiek piedāvātas vairākas bildes, no kurām izdevēji var izvēlēties sev tīkamāko. Ne vienmēr fotogrāfa un redaktora domas sakrīt, un bilde, kas autoram šķitusi labākā, mēdz palikt arhīvos.
Reportiera darbs esot smags, bet viss atkarīgs no attieksmes – cik atbildīgi fotogrāfs strādā, jo var gan domāt līdzi, gan vienkārši iemūžināt notikumus. Jānim savu darbu gribas padarīt ik reizi jo labāk. Jāmācās izmantot iespējas: dotais laiks, laikapstākļi, vieta – no šiem parametriem jāpaņem maksimums. Tajā pat laikā, ir jāprot radoši pielāgoties katra žurnāla vajadzībām, jo ne tik vien fotogrāfam ir savs stils, bet arī žurnālam savējais. Turklāt ir jāstrādā ļoti ātri, jo bildēšanai ne tikai netiek atvēlēts ilgs laiks, bet arī portretējamais ātri nogurstot. Fotogrāfam vienreiz esot pat gadījies, ka modelis bildēšanas laikā esot aizmidzis. “Bildēju Santai, tādas sesijas ir garākas, jo piedalās stilists, ir vairākas pārģērbšanās. Vienā brīdī ievēroju, ka visās bildēs modelim ir ciet acis; izrādās, viņš bija iesnaudies!” nosmej Saliņš.
Jautāju, vai Jānis pats var formulēt, ar ko īpašs ir viņa stils, ja aģentūrā žurnāls bildēšanai pieprasa tieši viņu. “Esmu par to domājis. Gribētos jau teikt, ka manas bildes var atpazīt, ka man ir savs rokraksts, kas kopumā ir fotogrāfa augstākais sasniegums. Es pēc tā tiecos. Tas ir brīnišķīgi, ja dokumentālajam fotogrāfam pasūta arī reklāmas uzņēmumu tieši šī viņam piemītošā rokraksta dēļ.” Saliņš kā fotogrāfs strādā jau trīspadsmito gadu un profesijā nokļuva visai nejauši. Pēc skolas esot gribējis studēt režiju, bet, tā kā Kultūras akadēmija gadā, kad beidzis vidusskolu, nav uzņēmusi, Jānis nodomājis, ka gads profesionālu foto studiju Rīgas 34. arodvidusskolā režisora darbā tikai noderēs. Izgājis praksi Dienā, Saliņš sapratis, ka fotogrāfija tomēr ir īstais aicinājums. “Ziņās arvien vairāk nozīmīgs ir ātrums, tādēļ arī nopietni izdevumi publicē bildes, kas uzņemtas ar mobilo tālruni, taču fotogrāfa profesija ir dziļāka, profesionālis papildus piedāvā skatu uz notikumiem.”
Kopā ar uzvaru konkursā Jānim Saliņam līdzi nācis piedāvājums runāt par fotogrāfiju; tas viņu priecē. “Ar bildēm ir kā ar vīnu – lai to novērtētu, tas ir jādegustē; lai saprastu fotogrāfijas, par tām ir jārunā,” kodolīgi rezumē fotogrāfs. Viņš piebilst, ka jebkuru dienu jābūt gatavam tai labajai bildei, kuru varētu nosūtīt konkursam. Lai arī jāpatur prātā veiksmes faktors un sagadīšanās būt īstajā vietā un laikā, latiņa tik un tā ir jātur augstu. Nav noslēpums, ka bildes, kas paredzētas žurnāliem, vairāk vai mazāk ir digitāli jāapstrādā. Šis process arī ir daļa no foto reportiera darba. Pats Saliņš gan uzskata, ka viens no labas bildes rādītājiem ir tieši minimāla nepieciešamība kaut ko uzlabot. Attēlam, ar kuru fotogrāfs vinnējis konkursu, manipulācijas bijušas tik vien kā pārveidot melnbaltu.
Uz konkursiem Jānis Saliņš savus darbus sūta regulāri un gribētu atrast laiku strādāt arī pie kāda ilgstoša dokumentāla projekta. Laiku, kas veltīts žurnāliem, fotogrāfs prot izmantot arī sev. “Izdevumam ir vajadzīga noteikta stila bilde, bet, esot kādā vietā, es dažkārt varu nobildēt arī kaut ko sev, ko vēlāk parādīt kādā izstādē vai nosūtīt konkursam.” Viņa, kā daudzu dokumentālās fotogrāfijas autoru, amata mērķis ir vinnēt World Press Photo un Sony World Photography Awards konkursā. Saliņš stāsta, ka dalība konkursos ir labs atskaites punkts pašam par paveikto darbu, kā arī tā vajadzīgā iespēja kādam savu darbu parādīt. “No veselīgas konkurences arī veidojas izaugsme,” fotogrāfs komentē izvēli piedalīties konkursos. Viņš arīdzan seko līdzi citu ziņu aģentūru fotogrāfu darbam, jo esot iedvesmojoši redzēt lieliskus kadrus, kas uzņemti pavisam ikdienišķās situācijās, kā arī tādu kara fotogrāfu veikumam, kā Džeimss Nahtvejs (James Nachtwey), kas strādā ar misijas apziņu.
