Ričards Roulands
Britu fotogrāfa Ričarda Roulanda (Richard Rowland, 1968) uzmanības lokā ir pasaules ekonomikas un urbānās ainavas mijiedarbība un cilvēka loma tajā. Savos projektos viņš pievērsies gan Āzijai – pēc Rietumu līdzības mākslīgi radītajām pilsētām Ķīnā un pilsētai bez vēstures Dubaijai – gan dzimtajai Lielbritānijai, fotografējot Okupē Londonu telšu pilsētiņu, kura pērnā gada 15. oktobrī tika uzslieta līdzās Svētā Paula katedrālei pilsētas centrā kā protests pret finanšu institūciju alkatību un atradās tur līdz pat šī gada februāra beigām.
Viens no Roulanda jaunākajiem projektiem ar darba nosaukumu Mumbai – a modern life tapis gada sākumā Mumbajas kolorītajās ielās, tas vizuāli atsaucas uz tradicionālo, kustībā esošo un mirkļus ķerošo ielu fotogrāfiju, tajā pat laikā apvēršot otrādi tās vēsturiskās pretenzijas uz dokumentālu patiesību. Roulands, līdzīgi kā amerikāņu fotogrāfs Filips Lorka Dikorsija (Philip-Lorca diCorcia) ielu fotogrāfiju sērijā Galvas (Heads, 2000) izgaismo savus objektus ar zibspuldzi, no novērotāja pārvēršoties ainas režisorā ar ielu uzņemšanas laukuma vietā, tādējādi atgādinot par fotogrāfijas fiktīvo raksturu.
Kas tevi interesē fotogrāfijā?
Manas intereses pastāvīgi mainās. Pēdējā laikā savos projektos arvien biežāk pievēršos urbānās ainavas mainīgajai dabai un mūsu attiecībām ar to. Man svarīgs ir figūras novietojums ainavā – mūsu kā pilsoņu vieta vidē, ko paši esam radījuši.
Mumbajas fotogrāfijas ir krasi atšķirīgas no taviem iepriekšējiem projektiem Ķīnā un Dubaijā. Šajā sērijā filmu kameras vietā tu izmanto digitālo, tikai dabiski pieejamā apgaismojuma vietā – zibspuldzi, un atsvešinātu arhitektonisku pilsētu ainavu vietā fotografē cilvēkus uz ielām. Kādēļ izvēlējies mainīt darba stilu?
Salīdzinot ar iepriekšējiem projektiem, Mumbajas fotografēšana bija pavisam citāda pieredze kontrastu pilnās ainavas dēļ. Šis projekts vēsta par attiecībām starp tradicionālo un kolektīvo dzīves veidu un individualitātes pieaugošo nozīmi mūsdienu sabiedrībā, līdz ar to man bija svarīgi pietuvoties cilvēkiem uz ielas. Man vajadzēja ātri reaģēt un sadarboties ar asistenti, kura uzstādīja apgaismojumu. Digitālā fotogrāfija ļāva eksperimentēt. Tā kā man viss ātri apnīk, lai sevi motivētu, man patīk katrā jaunā projektā uzstādīt gan konceptuālus, gan tehniskus pārbaudījumus.
Kā tu izvēlies vietas saviem projektiem?
Kā jau minēju, mani interesē pilsētas mainīgā ainava un tās saistība ar mūsdienu ekonomiskajiem procesiem. Varētu teikt, ka ekonomika pārveido fizisko un sociālo vidi pēc savas līdzības. Mani interesē šī fenomena ekstrēmākie piemēri – pilsētas, kuras strauji maina gan izmēru, gan formu. Es uzskatu, ka tās spēlē būtisku lomu globālās ekonomikas loģikas izpratnē – no jaunās metropoles Dubaijas līdz daudzslāņainajai, vēsturiskajai Mumbajai, kura ir spiesta piemēroties 21. gadsimta strauji augošajam kapitālismam.
Vai fotografēšanas veids mainās, strādājot pie projektiem ārpus Anglijas?
Jā. Darbam svešā vietā nedēļu vai mēnešu garumā piemīt cita intensitāte. Fotogrāfijās dominē atsvešinātība un izolētība, un, manuprāt, tas atspoguļo, kā es pats bieži jūtos, esot prom no mājām. Man šķiet, ka manas fotogrāfijas balansē starp atsvešinātību un līdzdalību, kas kaut kādā mērā reprezentē manu psiholoģisko stāvokli konkrētajā brīdī.
Vai tev šķiet, ka fotogrāfam jābūt politiski aktīvam?
Ja strādā dokumentālajā fotogrāfijā, ir svarīgi būt ieinteresētam tajā, kas notiek apkārt. Ne katrā ziņā politiski aktīvam, bet jāvāc informācija no apkārtējās pasaules un jāmēģina piešķirt jēgu šiem datiem. Protams, fotogrāfijas iespējas ir limitētas, un es negaidu, ka tā atklās ko vairāk par nelielu intereses objekta šķautni.
