Sveiciens ikonofobiem un ikonoklastiem
Fotogrāfam Ivaram Grāvlejam gan paveicies ar komentētājiem. Viņu sauc par huligānu, intervencionistu, provokatoru; pieraksta viņam tematiskas programmas un sociālās stratēģijas. Pēc tam par to īstenošanu atlaiž no darba. Nudien īstie socreālisti, kas aiz jebkuriem krāsu plankumiem pamana novirzi no ideoloģijas. Negribēdami izlikties, ka neko nesaprot no vēstījuma (bet jāsaprot taču ir, jo ārzemēs viņš ir akceptēts kā kritērijiem atbilstošs), deducē no bildēm visādas sabotāžas.
Es teikšu skarbi: nekā tāda viņa fotogrāfijās nav. Intervijās un projektu nosaukumos fotogrāfs pats pauž, ka uzmanības centrā ir medijs pats par sevi; tas kā tehniskais rīks papildina aci un pagarina laikā vai aizvieto atmiņu. Reizēm Grāvlejs kā psihofiziologs atgādina par to, ka cilvēks redz ar prātu nevis ar acīm; rādot fotogrāfijas izmantošanu ikdienā (skolas foto, portfolio draugos), viņš ir sociālantropologs, kurš pēta cilvēku priekšstatus pašiem par sevi. Kā sociālais filozofs Grāvlejs izaicina ierastās privātuma un publiskuma, autorības un žurnālista objektivitātes koncepcijas, kuras nopietni ietekmējis tagad par visuresošo un visiem pieejamo kļuvušais digitālais medijs.
Dažs labs latviski teiktu “dramatiski ietekmējis”. Nekā dramatiska šajās izmaiņās nav – to parāda Ivars. Kāpēc gan rakstošais žurnālists drīkst publicēt vispārinošu virsrakstu (Traģiska nedēļas nogale uz autoceļiem), slejas redaktors drīkst no arhīva paņemt saspringuma pilnu, atbilstošu ilustrāciju, bet fotogrāfs nedrīkst fotošopā piemontēt vēl dažas mašīnas, lai satiksme uz šosejas izskatītos patiešām intensīva.
Ivars neatkārtojas – katrs projekts atklāj vēl kādu no vizuālās pieredzes šķautnēm, tāpēc ar interesi gāju uz izstādi Rīga Rīgas Mākslas telpā. Vīlies nebiju. Ivars Grāvlejs un viņa dzīvesbiedre Petra Petileta aicina skatīties uz ierasto pasauli – Rīgu – ar acīm, nevis ar prātā uzkrātām shēmām, skriptiem, kas liek ieraudzīt jau zināmo. Atpazīstot situāciju, šie gatavie modeļi ļauj iztikt ar nelielu daudzumu smadzenēs ienākošās vizuālās informācijas un taupīt smadzeņu datora RAM kapacitāti. Izstāde pievērš uzmanību apkārt esošiem, uzbāzīgiem vizuāliem stimuliem, kurus mēs reti kad pamanām, bet, pamanot, neatstājam pieejamā atmiņā. Tāpēc huligānisms un apvērsums nav tie vārdi, ar kuriem būtu jāraksturo šīs fotogrāfijas un video. Ivars un Petra apgriež geštaltus, padarot fonu par figūru, lai pievērstu skatītāja uzmanību detaļām, kuras ikdienā neielaižam apziņā. Vecpilsētas fonā redzam daudzus kolorītu pusaudžu portretus pilnā augumā. Paātrinātais video rāda, kas ir pieejams trolejbusa vadītāja acīm brauciena laikā no viena galapunkta līdz otram, kad jāizdara milzums daudz lēmumu. Stāvot pie ekrāna, var sajukt prātā no šī informācijas daudzuma, taču, sēžot pie stūres, iedarbojas filtri.
Vārda RĪGA pārvēršana par P**A (čehu valodā būs pieklājīgi rakstīt šādi) izaicina pārliecību par to, ka viss nepiedienīgais ir digitāli manipulēts. Bet nē, Ivara un Petras video apliecina, ka viņi nav retušējuši fotogrāfisko dokumentu, – pie šosejas stāvošos burtus mākslinieki ir modificējuši pa īstam, aizsedzot lieko un pieliekot klāt vajadzīgo. Un tad iemūžinājuši materiālo priekšmetu, nevis fotošopā radījuši virtuālo. Tāpēc nevajag digitālo fotogrāfiju vainot par greizu, maldinošu attēlu vairošanu komunikācijā. Realitāte pati mēdz būt izaicinoša.
Kādā projektā Ivars diviem pusaudžiem Liepājā un Ukrainā iedevis pa fotokamerai, lūdzot fotografēt ģimeni. Pēc tam viņš nofilmējis pusaudžu stāstījumus par jauno fotogrāfu fotografēšanas praksi. Šis un arī citi Ivara projekti ir brīnišķīgi paņēmieni, lai paplašinātu redzēšanas rāmjus un attīstītu vizuālās komunikācijas pieredzi mūsu ikonofobiskajā un ikonoklastiskajā kultūrā. Digitālā kamera katram ļauj kļūt par cilvēku ar kameru.
