Intervija ar Aleksandru Demenkovu

Krievu fotogrāfes Aleksandras Demenkovas (Александра Деменкова, 1980) izstāde Zudušo sapņu teritorija līdz 10. jūnijam apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Plašajā izstādē iekļauti fotogrāfes darbi no Krievijas ciematiem, kuros viņa meklē saskarsmi ar patieso dzīvi. Fotogrāfe atklāj, kādēļ krievi nespēj realizēt savus sapņus, un stāsta par īpašo beznosacījumu saikni, kura veidojas, dzīvojot kopā ar vietējiem.

Aleksandra Demenkova absolvējusi Fotožurnālistikas fakultāti Sanktpēterburgā, 2007. gadā piedalījusies World Press Photo Džupa Svarta (Joop Swart) meistarklasē un 2008. un 2009. gadā strādājusi prestižajā Amsterdamas Karaliskās Mākslas akadēmijas rezidencē.

Lūdzu, pastāsti par izstādi Zudušo sapņu teritorija. Kā tika veikta atlase?

Izstādi veido vairākas mazākas sērijas. Visas fotogrāfijas uzņemtas Krievijā un vecākās datējamas ar 2006. gadu, kad fotografēju čigānus. Tas patiesībā notika nejauši – strādāju pie pasūtījuma darba Krievijas lauku apvidos un vairākas reizes satiku šo čigānu grupu. Tajā pašā gadā fotografēju arī psihoneiroloģisko slimnīcu Ņepovā – tas ir ciemats Sanktpēterburgas apkaimē. Atceros, kā bērnībā smējāmies – ja esi nogrēkojies, būs jābrauc uz Ņepovu, ar to domājot, ka šis cilvēks ir traks.

Tā bija vieta, par kuru ikviens bija dzirdējis, taču nekad nebiju aizdomājusies, ko tā patiešām nozīmē, nedz arī zināju kādu, kas tur būtu bijis. Vienubrīd izlēmu, ka man turp jābrauc. Atgriezos tur nesen – 2011. gadā. Tagad man patīk atgriezties reiz redzētās vietās, pie cilvēkiem, lai tos fotografētu vēlreiz. Izstādē ir arī fotogrāfijas no Pakrovkas reģiona Sibīrijā. Interesi raisīja fakts, ka Sanktpēterburgas draudzenei tā bija dzimtā vieta, un viņa nepārtraukti par to stāstīja. Iesākumā šajā nomaļajā vietā atmosfēra šķita naidīga, taču beigās tur pavadīju trīs brīnišķīgas nedēļas. Tagad saprotu, ka patiesībā baidījos no plašuma, no lielās teritorijas sev apkārt, kur nebija nekā cita kā vien bērzi.

Es arīdzan aizbraucu uz reģionu, kurā dzimis mans tēvs un mana vecāmāte strādāja par krievu valodas un literatūras skolotāju. Kad cilvēki jautāja, kas es esmu, viņi allaž atcerējās manu vecomāti un uzreiz pieņēma mani. Tomēr šie braucieni nekad nav psiholoģiski viegli. Reiz kādu laiku vasarā pavadīju vietā pie ūdens, tur dzēra grupa cilvēku, kurus jau pazinu. Kāds vīrietis, neklausot citus, aizgāja peldēties, lai arī bija pamatīgi iereibis, un noslīka. Un tad es redzu ciemus, kuros ir slēgtas skolas, jo trūkst bērnu. Kāds no tiem tagad kļuvis par ko līdzīgu bēgļu nometnei, jo tajā dzīvo bērni no Ruandas, Afganistānas un Baltkrievijas. Viņiem tiek organizēta vasaras nometne – Tolerances skola.

Kas tevi šo ceļojumu un pieredzētā laikā ir visvairāk ietekmējis?

Katrai fotogrāfijai ir savs stāsts, taču kopumā ceļojumos sadraudzējos ar cilvēkiem, viņi nav tikai manu fotogrāfiju objekti. Komunikācija ir tikpat svarīga kā fotogrāfijas. Tās pārsvarā ir sievietes, kuras mani visvairāk saviļņojušas un ar kurām esmu palikusi draugos. Tūlītēja un beznosacījumu noskaņa, kas kādreiz veidojas ar dažiem cilvēkiem, ir bijusi abpusēja. Piemēram, Pakrovkā es satiku Ļenu. Viņa ir tikai trīs gadu vecāka par mani un ir otrreiz precējusies. Ļenu satiku bieži, jo dzīvoju iepretim viņas mājai. Pat pirms ierašanās ciemā biju dzirdējusi stāstus par viņu no draudzenes. Viņa ir rudmate un skaista, pat ja dzer, un tas viņu garīgi iznīcina. Ļenas pirmais vīrs viņu piekāva, kad viņa bija stāvoklī. Sieviete zaudēja bērniņu un kopš tā laika viņai vairs nevar būt bērnu. Šķiet, ka šis fakts atstāja nedzēšamas pēdas viņas dzīvē. Taču kopā ar mani viņa vienmēr gribēja fotografēties, sapucējās, neticami uzkrāsojās un žēlojās vienīgi par to, ka fotogrāfijas nav krāsainas. Kopā pavadījām lieliskus mirkļus, viņa man stāstīja par savu dzīvi. Un tad vienmēr ir stāsti, kurus dzirdu jau esot prom.

Cita sieviete bija kāda drauga bijusī klasesbiedrene. Viņa bija izcila skolniece, taču diemžēl sāka dzert, apprecējās un vairs neturpināja studijas. Viņai ir četri bērni, un viņa nezina, kur atrodas viņas vīrs. Sievietes jaunākajam bērnam ir tikai četri gadi, taču viņa mēdz pazust uz vairākām dienām, atstājot rūpes par māju divpadsmitgadīgās meitas rokās. Atgriežoties mājās, viņa mēģina dzīvot normālu ģimenes dzīvi, cep pankūkas. Diemžēl viņa nespēj kontrolēt savu atkarību, tādēļ skandāli turpinās.

Kā šie cilvēki tevi uzņem? Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka iejaucies viņu dzīvēs?

Es mēģinu neiet pie cilvēkiem kā fotogrāfe. Vispirms nāku kā cilvēks, kā es pati, lai nodibinātu uzticību, tādēļ dažreiz, pirms sāku fotografēt, dienām ilgi tikai runājos un dzeru tēju. Tas gan arī nenozīmē, ka man ar viņiem nav problēmu. Dažkārt viņi pieņem, ka esmu tur un fotografēju, bet jau nākamajā dienā noskaņojums mainās, un mani var izmest laukā. Vienīgais risinājums ir būt pacietīgai un turpināt strādāt. Fakts, ka mani pieņem, manuprāt, sakņojas intereses trūkumā. Neviens nedz interesējas, nedz runā ar viņiem, taču viņi jūt, ka mana interese ir patiesa. Cilvēki parasti saprot, ko es daru, un viņiem patīk, ka bildes tiks izstādītas.

Kas tevi piesaista cilvēkos, kurus fotografē?

Iemeslu ir daudz, taču vispirms mani vienmēr saistījuši izstumtie. Viņi var izskatīties kā atraidītie ikvienam, kurš apskata fotogrāfijas, taču patiesībā tie ir parasti cilvēki, kas dzīvo Krievijas ciematos. Alkoholisma problēma ir tik milzīga, ka nevar apgalvot, ka satiku cilvēkus, kuri ir atkarīgi un nabadzīgi tikai tādēļ, ka lielākā daļa cilvēku ciematos dzīvo šādi. Pēdējās vietas, uz kurām biju aizbraukusi, bija tukšas: tur ir zeme, kuru var apstrādāt, taču nav palicis nekas no padomju laika kolhoza, nav arī darba. Cilvēkiem nav, ko darīt, un tiem, kas vēlas tikt prom, nav naudas, lai to izdarītu. Tas izdodas tikai tiem, kam ir spēcīgs raksturs, taču tādu nav daudz. Es cenšos sevi iztēloties tādā situācijā – esot tālu prom, dzīvojot ciematā, mēģinot atrast kādu darbiņu un visu izgatavot pašai. Situācija ir bezcerīga. Esmu ieinteresēta īstas dzīves konceptā. Mana dzimtā vide bija saudzējoša, es nezināju, ko nozīmē būt bezpajumtniekam vai kā ir nesaņemt palīdzību, ja slimo. Es vērsos pie cilvēkiem, taču nebūtu varējusi to izdarīt bez fotoaparāta. Ja nebūtu bijusi interese par mākslu, iespējams, būtu kļuvusi par sociālo darbinieci.

Tu spēcīgāk apzinājies savu interesi par fotogrāfiju, kad pārvācies uz Sanktpēterburgu. Vai tur redzēji kaut ko vai satiki kādu, kas veicināja šo interesi?

Manā iepriekšējā dzīvesvietā nebija nekā, ko darīt, tādēļ daudz lasīju un rakstīju dzeju, bet pārcelšanās uz Sanktpēterburgu kļuva par glābiņu. Turklāt, tā kā man nepatika uzsāktās studijas, es gāju burtiski uz visām izstādēm. Tā es atklāju fotogrāfiju, pamēģināju un kopš tā laika vairs nevaru apstāties. Iepazinos ar tādu vietējo fotogrāfu kā Aleksandra Kitajeva (Александр Китаев) un Jevgēņija Mokhoreva (Евгений Мохорев) darbiem, taču manu patieso interesi izraisīja fotogrāfijas tiešā saikne ar dzīvi. Tolaik biju ļoti kautrīga, man labāk patika vērot cilvēkus un pierakstīt viņu sarunas. Iestājoties fotogrāfijas fakultātē, man paveicās satikt Sergeju Maksimišinu (Сергей Максимишин) – manas grupas vadītāju. Viņš mani iedvesmoja, un, šķiet, bija pirmais cilvēks, kurš uzslavēja manas fotogrāfijas. Cits pagrieziena punkts bija ap 2004. gadu, kad sāku strādāt līdzīgi, kā šobrīd: nevis vienkārši fotografējot cilvēkus, bet ejot iekšā.

Grūti noticēt, ka raksturo sevi kā kautrīgu, jo tavs izvēlētais darba stils prasa drosmi un spontanitāti.

Tiklīdz sāc ko darīt, vienlaicīgi sāc arī mācīties. Taču ne vienmēr otrā un trešā reize ir vieglāka. Kad esi kādu laiku strādājis ar zināmu cilvēku grupu, ir sajūta, ka nekad neizdosies to atkārtot, izveidojas pat savdabīgs garīgais aizsprosts, nav drosmes turpināt, bet tad tu lauzies tam cauri un atsāc strādāt.

Kā tu tiec galā ar spriedzi, ko redzi apkārt, fotografējot?

Dažkārt ir grūti atgriezties nevis tēmas skarbuma dēļ, bet tādēļ, ka bail, ka vairs nebūs kā agrāk. Baidos pēc ilgāka laika satikt personu, kas bijusi tuva. Cilvēkiem ir tieksme aizmirst, līdz ko tu esi prom, viņi mainās. Tomēr, tā kā es zinu, kāda līmeņa intimitāti mūsu starpā ir iespējams sasniegt, pie šiem cilvēkiem atgriežos un turpinu strādāt.

Pie kā tu strādā pašlaik?

Turpinu strādāt pie šī projekta, kas pašlaik ir visvairāk attīstīts, taču fotografēju arī mazākas sērijas šī darba ietvaros, kuras varu gan izstādīt atsevišķi, gan iekļaut lielajā projektā. Tagad vēlos šo projektu izdot grāmatas formātā.

Kas fotografēšanas procesā tev sagādā vislielāko gandarījumu?

Ir tādi ārēji faktori kā izstādes vai grāmata, kas projektam piešķir struktūru un galējo formu – publikācija atbrīvo prātu jauniem darbiem. Tomēr vissvarīgākā ir reakcija – kāds ir šokēts, ka mūsu valstī cilvēki tā dzīvo, citam veidojas riebums – viņi izrāda emocionālu attieksmi. Vēlos, lai skatītāji saskata līdzcilvēku raksturu – viņu patieso būtību nevis vispārinājumu. Es rādu cilvēcīgo, emocionālo pusi, tādēļ maniem darbiem nebūtu jāizskatās pesimistiskiem.

Tavas izstādes nosaukums ir Zudušo sapņu teritorija. Kāpēc cilvēki nespēj piepildīt savus sapņus?

Projekta sākotnējais nosaukums bija Sapņu teritorija – to izlasīju uz zīmes kādā ciemā. Taču 2007. gada Word Press Photo Džupa Svarta meistarklases redaktors ierosināja to mainīt. Piekritu, taču, manuprāt, tas ir pārāk romantisks. Nosaukumā jābūt atslēgai un jāsniedz dažādi lasīšanas un izpratnes veidi, tajā pat laikā tas nedrīkst ierobežot. Sapņu piepildīšanu ietekmē vēsturiski, sociāli un politiski apstākļi, turklāt Krievijā pastāv tāds fenomens kā nacionālais raksturs – cilvēki ir depresīvi, šeit nav vietas sapņu realizācijai. Tas attiecas uz visiem, ne tikai tiem, kuri dzīvo ciematos. Ir tādi, kuri izvēlas darboties. Ir svarīgi formulēt savas vēlmes, tomēr daudzi to nespēj izdarīt. Jādodas mērķa virzienā, neskatoties uz apstākļiem: iespējams, ka neizdosies, tomēr tu vismaz būsi mēģinājis.

Pastāsti par Džupa Svarta (Joop Swart) meistarklasi, kurā piedalījies!

Tā bija noderīga un interesanta pieredze. Tolaik nepazinu daudz ārzemju fotogrāfu un profesionāļu, turklāt tas bija viens no pirmajiem Eiropas apmeklējumiem. Protams, jutos pagodināta, ka mani nominēja un izvēlējās meistarklasei. Taču vislielākais prieks bija satikt tik daudz lielisku fotogrāfu – man vissvarīgākā ir saskarsme.

Kāda ir tava kā fotogrāfes diena?

Mana dzīve nav īpaši labi strukturēta, kopš 2008. un 2009. gada, kad strādāju Amsterdamas Karaliskās Mākslas akadēmijas rezidencē, dzīvoju starp Krieviju un Nīderlandi. Vislabāk jūtos fotografējot, kad strādāju pie projekta, esmu laimīga. Dažkārt ir pasūtījuma darbi, bet brīvajā laikā vēl joprojām patīk apmeklēt izstādes un festivālus.

Vai seko līdzi tam, kas notiek fotogrāfijas laukā Krievijā? Kāda ir dokumentālās fotogrāfijas loma?

Protams. Krievijā ir daudz fotogrāfu, un kopš maniem studiju gadiem situācija ir mainījusies. Tolaik bijām naivāki, bet vairāk fotografējām, jo interneta vēl nebija; mēs strādājām, bet nebijām lietas kursā par to, kas notiek Eiropā. Bijām vairāk orientēti uz dokumentālo fotogrāfiju, kamēr jaunie fotogrāfi patlaban dodas mākslas fotogrāfijas virzienā. Manuprāt, dokumentālā fotogrāfija nav patiesi novērtēta, ir mazāk iespēju to publicēt. Tomēr Krievijā ir arī lieliski žurnālu un kara fotogrāfi. Katram savs ceļš ejams, un es esmu laimīga, ka izvēlējos darīt to, ko mīlu.