Laika mašīna

“Mēs bijām laimīgāki sen atpakaļ, kad dzīvojām kaili,” uzskata japāņu mākslinieks Hiroši Sugimoto (Hiroshi Sugimoto, 1948). Viņa izstāde No kaila līdz apģērbtam (From Naked to Clothed) līdz 1. jūlijam apskatāma Haras Laikmetīgās mākslas muzejā Tokijā.

Sugimoto atpazīstamība jau sen pārsniegusi Japānas robežas. Viņš saņēmis Gugenheima fonda stipendiju. Apbalvots ar Starptautisko Hasselblad fonda balvu fotogrāfijā, kuras ieguvēju vidū ir arī Ansels Adamss, Anrī Kartjē Bresons, Ričards Avedons, Roberts Frenks, Bernds un Hilla Beheri, Sindija Šērmane un Nena Goldina. Viņam bijušas solo izstādes Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejā un Losandželosas Laikmetīgās mākslas muzejā. Viens no viņa darbiem izmantots U2 albuma No Line on the Horizon vākam, un Sugimoto fotogrāfiju cenas pārsniedz pusmiljonu ASV dolāru.

1970. gados Sugimoto atstāja dzimto Tokiju, lai studētu mākslu Losandželosā, un pēc studiju beigšanas lielāko daļu savas dzīves viņš pavadījis Ņujorkā. Šim laikam, kad mākslā dominēja minimālisms un konceptuālisms, ir būtiska nozīme Sugimoto praksē. Minimālistu glezniecības un tēlniecības iespaidots, Sugimoto atkal un atkal pievērsies idejai par fotogrāfiju kā laika mašīnu, ar kuras palīdzību iespējams iekonservēt atmiņu. Lai arī tradicionāli fotogrāfija tiek saistīta ar pagātnes sekunžu desmitdaļās noķertu mirkli, Sugimoto interesē laiks kā ilgstoša vienība, kura plūstošās robežas iesniedzas ārpus konkrētā laika nogriežņa, kurā fotogrāfija uzņemta.

Projektos, kuri padarīja viņa vārdu atpazīstamu, izmantota ilga ekspozīcija. Sērijā Teātri (Theaters, 1978-) viņš sāk eksponēt negatīvu brīdī, kad sākas kinofilma un pabeidz – līdz ar tās pēdējiem titriem, iemūžinot vienā fotogrāfijā filmu visā tās garumā un informācijas pārpilnībai pārvēršoties tukšumā. Ekrāna vietā attēlā redzama balta gaisma, un lielākā daļa skatītāju no fotogrāfijas ir pazuduši. Fotografējot Jūras ainavu (Seascapes, 1980-) sēriju, Sugimoto apceļojis visu pasauli, taču attēli viens no otras atšķiras minimāli. Mainās tikai diennakts stunda un laika apstākļi. Ilgas ekspozīcijas izpludināti viļņi, horizonta līnija allaž tieši pa vidu, bez cilvēka klātbūtnes atstātām pēdām, viņa melnbaltā jūra līdzinās aizvēsturiskai ainavai. Savukārt no Portretiem (Portraits, 1999) citu vidū uz skatītāju raugās princese Diāna. Fidels Kastro un Napoleons. Kaut arī uzņemti Tiso kundzes vaska figūru muzejā, tie ir biedējoši līdzīgi cilvēkiem ar miesu un asinīm.

Sugimoto darbos satiekas rietumi un austrumi, apvienojot konceptu ar nevainojamu tehnisko izpildījumu. Lai pilnībā novērtētu viņa lielformāta fotogrāfijas ar šķietami bezgalīgām baltā, pelēkā un melnā niansēm, tās jāredz izstādē. Būtiski ir arī aplūkot viņa darbus sēriju kontekstā, nevis kā atsevišķus attēlus. Skatoties uz Sugimoto fotogrāfijām pa vienai, var novērtēt to estētisko kvalitāti un tehnisko nevainojamību. Lakoniski, šķietami objektīvi un autora klātbūtni noliedzoši – viņa darbi ir hipnotiski savā aicinājumā izstudēt katru sīkāko savas melanholiskās, klusumā un sastingumā grimstošās pasaules detaļu. Taču Sugimoto sēriju lasījumam svarīgs ir salīdzinājums. To šķietamā līdzība saasina katras atšķirīgās detaļas nozīmību. Kuratore Kerija Brauere (Kerry Brougher) raksta, ka Sugimoto aizved fotogrāfiju pie tās pirmsākumiem, kad medijam tika piedēvēta spēja notvert realitātes esenci, ja ne pat pašu realitāti. Taču tajā pat laikā Sugimoto darbu vērtība ir cieši saistīta ar pastāvīgo atgādinājumu par fotogrāfijas kā tehniska procesa klātbūtni. ¹⁾Brougher, Kerry. Hiroshi Sugimoto: Memories in Black and White/ The Museum of Contemporary Art. Los Angeles: 1993 “Labam fotogrāfam jābūt arī zinātniekam,” kādā intervijā izteicies pats Sugimoto. ²⁾2 Turner Christopher. Lightening Fields, Modern Painters. April 2009

Izstādē No kaila līdz apģērbtam, kas piedāvā īsu ekskursiju modes pasaules vēsturē, līdzās fotogrāfiju sērijai Stilizētas skulptūras (Stylized Sculptures, 2007), iekļauti arī Sugimoto iepriekšējie darbi no projektiem Diorāmas (Dioramas, 1976-) un Portreti. Turpat līdzās apskatāmi arī Sugimoto veidotie izrāžu kostīmi un priekšmeti no viņa personīgās kolekcijas. To vidū – Žaka Fabjēna Gotjē Dagotī (Jacques Fabien Gautier d’Agoty) 18. gadsimta erotiska anatomijas ilustrācija, Anglijas karaļa Henrija VIII trešās sievas Džeinas Seimūras kaklarotas kopija un Daigoji tempļa aizkara kopija, kura oriģināls tika izgatavots īpašai ķiršu ziedu svinību pieņemšanai 1598.gadā.

Izstādes aprakstā minēts, ka Sugimoto interesē, ko nozīmē būt apģērbtam, drēbes kā maskas, kuras nevis mēs valkājam, bet kuras valkā mūs. Pasaulslavenu modes mākslinieku, to skaitā Koko Šaneles, Īva Senlorēna, Džona Galiāno, Reja Kavabuko un Joši Jamamoto, tērpus Sugimoto fotografējis tikpat bezkaislīgi zinātniski, cik matemātikas modeļus vienā no savām iepriekšējām sērijām. Modeles vietā viņš izvēlējies izmantot manekenus, kuri, tērpti nevainojami krītošos un izgaismotos apģērbos, atgādina skulptūras, kurās manekens un tērps nav atdalāms viens no otra, tādējādi uzsverot apģērba kā mākslīgās ādas nozīmi modernajā pasaulē, kas mums ļauj neizkrist no ikdienā spēlētajām lomām.

Tomēr, lai arī cik vizuāli baudāmas nebūtu Sugimoto fotogrāfijas un lai cik eklektiska nebūtu eksponēto priekšmetu izvēle, man izstāde sagādāja nelielu vilšanos. Varbūt tāpēc, ka gaidīju pārāk daudz. Varbūt tāpēc, ka mani garlaiko un nodeldēta šķiet apģērba kā sociālas maskas tematika. Taču galvenokārt tamdēļ, ka dažādo, ilgā laika periodā tapušo projektu piesaiste modes vēstures tematikai šķita nedaudz samocīta.