Pa fotobiennāles pēdām: zudušo laiku meklējot

Maskavā beigusies fotobiennāle, kura šī pavasara laikā norisinājās dažādās pilsētas vietās. Par nozīmīgu festivāla sastāvdaļu kļuvusi tādu klasiķu iepazīšana kā Martins Pārs, Sāra Mūna, Viljams Kleins, Lī Frīdlanders, Miroslavs Tihijs. Tomēr, neskatoties uz skaļo vārdu klātbūtni, acīmredzama ir cita tendence: arvien mazāk kļūst izstādāmu projektu, kas demonstrētu fotogrāfa individuālo radošo manieri. Tā vietā pirmajā plānā izvirzās darbi, kas uzskatāmi par laikmeta liecībām.

Kā piemēru var minēt Losandželosas kriminālarhīvu, kurš satur materiālus no 20. gadsimta sākuma līdz 1960. gadiem. No miljona negatīvu, kas atrodas sliktā stāvoklī policijas departamenta rīcībā, kuratore Tobija Becola (Tobia Bezzola) izvēlējusies vairākus desmitus. Varētu šķist, ka tie ir tik vien kā nevienam nepazīstami autori un utilitāri uzņēmumi, kas tapuši notikumu vietās. Tomēr melnbaltās lielformāta fotogrāfijas, izpildītas ar labas gaumes pieskaņu, sevī iemieso mākslinieciskus tēlus un atgādina kadrus no noir filmām. Interese par tiem turklāt neaprobežojas ar estētiku, tā ved antropoloģijas virzienā: šeit nozīme ir tipāžiem, cilvēku raksturiem, kroplumam un zādzību un slepkavību vietām. Tādā veidā funkcionālās dienesta kartītes, uzrādot pierādījumus, vēsta mums stāstus – ne tikai privātus, bet arī par veselu paaudzi. Tās ir pagātnes pēdas, kas paliek kā rētas uz attēlos redzamo upuru ādas.

Šajā tendencē iekļaujas arī nepelnīti piemirstā spāņu fotogrāfa Luisa Ramona Marina (Luis Ramón Marín) izstāde, kurš strādājis 20. gadsimta pirmajā pusē un aiz sevis atstājis spilgtus šī brīnišķīgā laikmeta tēlus. Tu nonāc šīs pasaules bezierunu skāvienos – tur lido dirižabli, dāmas ir elegantas, bet lidotāji un motociklisti drosmīgi lūkojas no melnbaltajām fotogrāfijām. Tāpat arī padomju klasiķa Arkādija Šajheta (Аркадий Шайхет) darbi vispirms tiek uztverti kā vēstures dokumenti, neskatoties uz to, ka daudziem no tiem ir nevainojama, lakoniska un pabeigta kompozīcija.

Uz šo pašu attiecas arī Ai Veivei (Ài Wèiwèi) projekts, kurā atspoguļota 1983-1993. gadu Ņujorkas bohēmiskā dzīve. Anotācija vēsta, ka iemūžinātos personāžus – māksliniekus, bomžus, gejus, visu veidu neformāļus – vairs nesatiksi uz metropoles ielām. Daži no tiem šo pasauli jau pametuši, citi transformējušies jauno laiku iespaidā. Vesela kultūra ir aizgājusi aizmirstībā, un ieraudzīt to ir iespējams tikai šajos darbos.

Tepat arī operatora Vladislava Mikoša (Владислав Микоша) vecās Maskavas uzņēmumi, stopkadri no filmām. Izstādes nosaukums nav izvēlēts nejauši – Laika mašīna. Pasaule. 1930-1970 (Машина времени. Цвет. 1930-1970 гг.). Padomju laiki pazīstami vispirms ar melnbaltajiem uzņēmumiem, šis projekts ar visiem spēkiem cenšas rekonstruēt pagātni un padarīt to pēc iespējas vizuālāku. Cita Harija Grujera (Harry Gruyaert) sērija pretstata 1990. gadu Maskavu mūsdienām, skatītājs ieskatās pilsētas un cilvēku sejās, sajūtot to, kas aizgājis uz neatgriešanos.

Šo virzību raksturo arī reportāžu kadri no Silīcija ielejas (autors Dags Menūzs, Doug Menuez). It kā pavisam nesena pagātne, tomēr tā kļuvusi jau par vēsturi: pirmie personālie datori, digitālā revolūcija, jaunais Stīvs Džobss. Zīmīgi, ka fotogrāfs savu projektu nosaucis par “vizuālās antropoloģijas misiju”, viņš dienu un nakti studējis Apple, Sun Microsystems, Hewlett Packard, Adobe System un Microsoft darbinieku paradumus tuvojošos termiņu un ballīšu laikā. Antropologa lomā iejūtas arī meksikāņu fotogrāfs Alinka Ečevarija (Alinka Echeverria), kurš no muguras uzņēmis katoļu svētceļniekus, apkrautus ar Dievmātes ikonām un skulptūrām.

Protams, fotogrāfija vienmēr ir saistīta ar pagātni, tomēr pēdējās biennāles ietvaros kuratoru izvēle akcentē to, kas ir attēlots, bet ne – kā tas ir paveikts. Arī formālā puse paliek nozīmīga, tomēr uzmanība visvairāk vēsta uz sociokulturālo aspektu. Pagātnes tēli norāda uz distanci ar mūsdienām – tas ir attālums, ar kuru sevi sastata skatītājs, piemērot sev citu laikmetu kostīmlomas. Kas attiecas uz fotogrāfijām, kas atspoguļo mūsdienas, to mērķis nereti ir problēmas aktualizēšana, lai arī tie daļēji ilustrē arī sociālo teoriju, vizualizējot to vai citu konceptu.

Tādējādi rodas iespaids, ka fotogrāfijai pašai savās robežās kļūst garlaicīgi – tā mēģina tās pārkāpt, dreifējot citu vizuālo izteiksmes līdzekļu virzienā. To vēl vairāk akcentē kino klātbūtne biennālē. Šeit redzami slavenā režisora Vima Vendersa Attēli no Zemes virsas (Wim Wenders, Pictures from the Surface of the Earth), Ingmāram Bergmanim veltītais multimediālais projekts, kā arī gaismas kastes (lightboxes) ar kadriem no viņa filmu uzņemšanas laukumiem. Aleksandra Sokurova Krievu šķirsta, Grigorija Kozinceva Hamleta, Sergeja Lobina Šapito-šov un citu kino darbu filmēšana ir kļuvusi par atsevišķas sērijas tēmu. Apskatāma arī Sāras Mūnas Melnās cepures kino stilistika. Biennāles programmā iekļauts arī Tima Deivisa asprātīgais video Olimpiskās spēles Ņujorkas ziemeļos (Tim Davis, Upstate New York Olympics), kurā autors nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem, lec pāri barjerām, spēlē boulingu pamestās ēkās, peldas peļķēs un tamlīdzīgi.

Šajā ziņā visievērojamākā parādība ir Krisa Mārkera (Chris Marker) izstāde, kuram, lai arī viņš vairāk pazīstams kā kinorežisors, nav svešs fotogrāfa arods. Maskavā tika izstādīti viņa darbi no fotoskicēm Korejieši (Les Coréennes), radīti žurnālistu ceļojuma laikā Ziemeļkorejā 1957. gadā, un, jāpiebilst, ka sagaidīti bez sajūsmas abās 38. paralēles pusēs. Cita sērija Cik ir pulkstens? (Quelle heure est-elle?) uzņemta paslepus Parīzes metro. Tāpat izstādīti Markera eksperimentālie darbi Pēc Dīrera darbu motīviem (Après Durer), kinoafišas, kā arī slavenais fotoromāns Skrejceļš (La Jetée), kas radīts 1962. gadā. Šajā fotofilmā ar fantastisko sižetu literārais teksts, kas skan aizkadrā, savieno atsevišķus kadrus. Galvenais varonis, ieslodzīts katakombās, kurās pēc atomkara mitinās cilvēce, uzsāk ceļojumu laikā un satiek sievieti, kura figurē viņa bērnības atmiņās par slepkavību Orli lidostā, kas viņu vajā visu dzīvi. Viņš satiekas ar šo sievieti katrā sava atmiņas eksperimenta epizodē.

Negaidot ar šo sižetu sasaucas Džona Rafmana Google Street View deviņas acis (John Rafman, Nine Eyes of Google Street View). Šos uzņēmumus veicis Google mikroautobuss, kas braukā pa pasauli, radot interaktīvas kartes. Rafmans no neiedomājamā kadru daudzuma izvēlējies pašus sirreālākos. Filmā par projektu autors atstāsta kādu mīlas notikumu. Viņa mīļotā aizliedza sevi fotografēt, tomēr reiz – vērojot viņu no viesnīcas balkona, viņš pamanīja, ka garām pabraucis Google auto. Pie šī fakta viņš atgriezās pēc kāda laika – pēc abu šķiršanās, kad attiecības pārrautas. Rafmans patērējis daudz laika, izskatījis vairākus tūkstošus kilometrus uzņēmumu, lai atrastu tieši šo, kas viņam arī izdevies – viņš atradis kadru, kurā viņa redzama kaila jūras krastā. Pēc viņa paša vārdiem, šis uzņēmums kļuva par vienīgu viņu pagājušās mīlas apliecinājumu. “Man patīk, ka aiz katra uzņēmuma stāv personīgas atmiņas, un tieši tas – nevis filmiņa, ekspozīcijas laiks vai kompozīcija – ir pats svarīgais fotogrāfijā. Attēli aizstāj mūsu atmiņas un iespiežas mūsu prātos kā patiešām notikuši fakti… Pat bezpersoniskai un vienaldzīgai kamerai Google kartē izdodas uzņemt neiedomājami dzīvas un spēcīgas lietas. Google kameras – neitrālas un visuresošas – ir kā mūsdienu Dievs: tās novēro visu, bet nekur neiejaucas. Ja Google turpinās uzņemt ielas, pēc simt gadiem mūs sagaida neiedomājams fotoarhīvs, kas vēstīs, kāda bijusi un kāda kļuvusi planēta,” mākslinieks stāsta kādā no intervijām.

Tagad var iztikt bez psihotropām vielām, pie kurām ķeras Mārkera varonis, lai pārceltos uz savu bērnību. Google sargā jūsu pagātni, droši noglabātu interneta tīklā. Pat ar mašīnu uzņemta fotogrāfija kļūst par cilvēces arhīvu, kurā atrodas lietišķie pierādījumi, kā arī jūsu pikseļos saspiestie dzīves fragmenti. Nejauši izķerti no kadru plūduma, tie, protams, nevar pilnībā aizstāt atmiņu, kas darbojas daudz selektīvāk, saskaņā ar savu subjektīvo notikumu vērtējumu. Tomēr daļēji tas var notikt, formējot personīgo vēsturi un radot unikālu laika un telpas nospiedumu. Miljons momentuzņēmumu papildina virtuālo pierādījumu un liecību kartotēku, kas tiks uzrādīti pēc jūsu pieprasījuma.