Vienas fotogrāfijas stāsts: Ojārs Jansons

Fotogrāfs un pedagogs Ojārs Jansons (1962) izvēlējies pastāstīt par fotogrāfiju, kuras stāsts un emocionālais piesātinājums sasaucas ar autora šī brīža personīgajām izjūtām, kas atspoguļo tādu kā mazu grēksūdzi pirms nozīmīga gadu skaitļa.

Fotogrāfija tapusi 2007. gada 11. jūlijā, kad uz Rīgas Sāpju Dievmātes Romas katoļu draudzi tika vestas Svētās Terēzes no Bērna Jēzus relikvijas – tās savu ceļojumu pa dažādām pasaules vietām aizsāka jau 1994. gadā. Tas bija īpašs notikums ne tikai katoļu vidū, bet arī visā Latvijā kopumā, to novērtēja daudzi gan kristīgās pasaules piederīgie, gan vienkārši interesenti.

Konkrētā fotogrāfija ir uzņemta dienas dievkalpojuma laikā, kura svēto misi celebrēja mācītājs Andrejs Trapučka. Kā vispiemērotāko vietu fotogrāfijas tapšanai Jansons izvēlējies balkonu, kas atradās iepretim altārim, un pirms īstā kadra notveršanas autors veicis vairākas proves, lai fotografēšanas brīdī, par spīti uztraukumam, varētu koncentrēties vien uz konkrētā mirkļa fiksēšanu. Par fotogrāfijas tapšanas brīdi autors saka, ka “īstais kadrs rodas sekundes daļās, un tas mirklis, sajūtas, kas rodas, notverot īsto kadru, ir grūti aprakstāmas.” Jansons zināja, kādu tieši rezultātu viņš vēlas redzēt: “Es biju uztraucies, lai paspētu notvert fotogrāfijā to brīdi, kad priesteris ir pacēlis dievmaizi. Labā ziņa ir tā, ka dievmaizi redz, bet sliktā – ka neredz priesteri. Bet mēs jau tāpat zinām, ka viņš tur ir.”

Izvēlēto fotogrāfiju Jansons uzņēmis ar Canon Eos1D Mark II astoņu miljonu pikseļu fotoaparātu, izmantojot 85mm, f/1.8 objektīvu. Fotogrāfija ir veidota pēc HDR (high dynamic range) principa, kas balstās uz trīs fotogrāfiju uzņemšanu pēc kārtas – tās rezultātā tiek apvienotas vienā veselā kadrā, tādējādi izlīdzinot gaišo un tumšo vietu laukumus. Apstrādi veica viens no melnbaltās un digitālās fotogrāfijas tehnoloģiju guru – Aivars Siliņš. Veidojot fotogrāfiju ar HDR iespējām, tiek mazināta kadra patiesā atspoguļojuma aina, jo izmainās ne tikai gaišuma pakāpes, bet arī krāsu toņu nianses. Fotogrāfijas apstrādes process sniedz iespēju reformēt realitāti viena kadra ietvaros, tā plašās iespējas uzsver arī autors: “Īstenības uzlabošana ir neparasta padarīšana, jo robežas tai nav noteiktas un katrs darbojas pēc saviem ieskatiem. Kur ir komerciālais, kur naturālais un kur mākslinieciskais pielietojums? Neatkarīgi no rezultāta, katram, kas pārstāv šos grupējumus, ir sava taisnība.”

Šī fotogrāfija ir izveidota pastkartītes formā 1000 eksemplāros, kuri sadalīti četrās daļās, un katrai no tām pievienots īpaši atlasīts teksts no Svētās Terēzes rakstu krājumiem. Fotogrāfijas pastkartīšu izveidei tika izmantoti tipogrāfijas Imanta pakalpojumi, kas kopā, ietverot tirāžu un pašizmaksu, fotogrāfam izmaksāja vien 100 latu. Jansons jau zināja, ka naudu par šo projektu neprasīs, un vairāk to pozicionēja kā atgādinājumu, ka daudz ko var paveikt ar minimālām finansēm un vienmēr ir iespēja paveikt ko patīkamu sabiedrībai. Autors stāsta: “Bildes iedevu baznīcas kioskiņā. Kad cilvēkam dod kaut ko par brīvu, diemžēl bieži vien viņš to nenovērtē. Tad es izdomāju, ka varētu uzlikt visiem pieejamu cenu – 5 santīmus. Tā kā katoļu apritē šāda veida kartiņas ved no Polijas un to cena ir 10 santīmu, tad vajadzēja izveidot ko lētāku.” Pastkartei bija labs noiets, tāpēc Jansona īpašumā uz šo brīdi ir palikuši tikai kādi trīs eksemplāri.

Par fotogrāfijas izveides personīgiem motīviem autors stāsta: “Savā ziņā tas ir kā neliels upuris no manas puses. Esmu taisījis tik daudz bilžu, kas ir nevērtīgas un garām, un pat ar kaut kādu cinisku, karikatūrisku skatienu uz apkārtējo, ko varbūt citi nav pamanījuši un novērtējuši. Es sevī sajutu, ka tā ir mana mazā grēksūdze un nodeva – nesodiet mani bargi, es nemaz tik slikts neesmu un varu būt arī labs, varu izdarīt kaut ko vērtīgu sabiedrībai.” Šī brīža situācija Latvijas fotogrāfijas jomā saistībā ar reliģisku ainu darbiem paver plašas iespējas attīstībai gan jaunajiem fotogrāfiem, gan arī jau pieredzējušiem meistariem, ko arī uzsver Jansons: “Mums ir brīnišķīgi fotogrāfi, ārkārtīgi lieliski mākslinieki un lielisks kultūrmantojums, kas saistīts ar reliģiskiem attēliem, bet tas tālāk netiek ne kopts, ne veidots. Mēs varētu eksportēt produktus uz Poliju, Itāliju, nevis tie vestu tos uz šejieni. Šo tēmu varētu noteikti vēl un vēl attīstīt.”

Tam, kāpēc fotogrāfs izvēlējās stāstīt tieši par šo fotogrāfiju, ir divi iemesli. Viens no tiem ir saistīts ar fotogrāfa personisko pārdzīvojumu, jauna posma sākšanos, sagaidot 50 gadu jubileju. Savukārt otrs aspekts fotogrāfijas izvēlē ir redzējums, misija, kas ir vērsta uz sabiedrības kopumu. Autoram šis ir nozīmīgs brīdis – profesionālās darbības laikā ir redzēts tik daudz fotogrāfiju, ka aktuāls kļūst jautājums, uz kuru agri vai vēlu jāatbild visiem fotogrāfiem: kā atšķirt vērtīgu fotogrāfiju no mazvērtīgas. Pēc daudzu gadu prakses autors ir nonācis pie secinājuma, ka “fotogrāfijai jābūt tādai, kas citiem šķiet interesanta un vērtīga un nes sabiedrībai kādu labumu. Ja tā nenotiek, tad fotogrāfija ir vai nu nevajadzīga vai slikta. Iespējams, tas ir kritērijs, kas atšķir vērtību, teiksim, graudus no pelavām.” Izvērtējot izvēlētās fotogrāfijas vērtības devumu, Jansons īpaši uzsver tās monumentalitāti: “Protams, to var dažādi interpretēt, bet tajā šķirstā ir jaunas franču sievietes, kura pasludināta par svēto, mirstīgās atliekas. Tas, kā cilvēki turējās pie šķirsta un nesa ziedus, norāda uz to, ka ir lietas, kuras nevar pasūdzēt policijā vai pastāstīt draugiem, radiem, kuras var izrunāt tikai baznīcā vai pie svētā šķirsta. Tas cilvēkiem palīdz tikt skaidrībā ar sevi un apkārtni, atšķirt, ko man darīt un ko nedarīt, kas ir pareizi vai nepareizi. Tās savā ziņā ir krustceles.” Tāpat kā Svētā Terēze vienmēr bijusi saistīta ar emocijām, pārdzīvojumiem un dažādiem dzīves meklējumiem, arī cilvēks, pēc fotogrāfa domām, visu laiku meklē piepildījumu dzīvē.