Intervija ar Džonatanu Torgovniku

Izraēlā dzimušā Džonatana Torgovnika (Jonathan Torgovnik, 1969) zināmākais darbs ir Paredzētās sekas (Intended Consequences) – spēcīga portretu sērija par sievietēm, kuras tika nežēlīgi izvarotas Ruandas genocīda laikā un viņu bērniem, kuri dzimuši šīs vardarbības rezultātā. Aptuveni 20 tūkstoši bērnu ir dzimuši vardarbības rezultātā, kas norisinājās Ruandas genocīda laikā 1994. gadā. Astoņpadsmit gadu vēlāk šo bērnu mātes vēl joprojām saskaras ar problēmām, piemēram, sabiedrības nosodījumu par bērna laišanu pasaulē, kas iegūts no hutu kaujinieka. Torgovniks dokumentē šo sieviešu pieredzi un ļauj viņām izstāstīt savu stāstu. Džonatans Torgovniks ir arī Ruandas Fonda – bezpeļņas organizācijas, kas atbalsta vidusskolas izglītību bērniem, kuri dzimuši Ruandā izvarošanas rezultātā – līdzdibinātājs.

Džonatana Torgovnika fotogrāfijas plaši izstādītas un publicētas daudzos starptautiskos izdevumos, to skaitā, Newsweek, Aperture, GEO, Sunday Times Magazine, Stern un citos. Kopš 2005. gada viņam ir līgums ar žurnālu Newsweek, viņš arīdzan ir Ņujorkas ICP skolas pasniedzējs. Torgovniks saņēmis daudzus apbalvojumus, piemēram, Londonas Nacionālās Portretu galerijas balvu, World Press Photo balvu, The Open Society Institute dokumentālās fotogrāfijas stipendiju projekta izstrādei, Getty Images stipendiju fotožurnālistikā.

Es satiku Džonatanu uz īsu sarunu Arlā, kur viņš vēlāk pelnīti ieguva festivāla Tikšanās Arlā Atklājumu balvu.

Ko tu gribētu pastāstīt cilvēkiem, kuri nav labi pazīstami ar tavu darbu?

Es esmu fotogrāfs! Es esmu fotožurnālists un mani ļoti interesē sociālās tēmas. Mans dzinulis ir zinātkāre par cilvēci. Dažkārt pievēršos problēmām, par kurām, manuprāt, netiek pietiekami daudz runāts. Es cenšos publicēt savus darbus, lai sabiedrība par tām uzzina.

Tavu darbu tēmas mēdz būt ļoti smagas. Kad es, piemēram, atklāju tavu sēriju par Ruandas sievietēm un viņu bērniem, mani pārsteidza, kā kaut kas tik skaists var vienlaicīgi slēpt sirdi plosošu stāstu…

Kaut kādā ziņā tieši to es vēlējos panākt – parādīt šos skaistos portretus ar cieņu. Īpaši svarīgi tas ir izstāžu zālē, kur cilvēki var nezināt, par ko tie ir. Esot izstādē, apmeklētājs redz portretus vidē, taču, kad viņš sāk lasīt par projektu, seko pārsteigums vai šoks. Tieši to es vēlējos – lietot fotogrāfijas mediju, lai veicinātu izpratni un, cerams, arī liktu cilvēkiem par šo problēmu runāt. Cilvēki dažkārt nogurst no dokumentālās fotogrāfijas, tādēļ ir jāatrod cits veids, kā šo žanru lietot, es to darīju caur portretu. Man negribējās fotografēt ikdienas dzīvi, vēlējos piesaistīt cilvēkus, lai viņi uzzina vairāk par šo tēmu. Teksts šajā projektā, protams, ir ļoti svarīgs.

Kāpēc izvēlējies kļūt tieši par fotogrāfu?

Fotogrāfija mani ir interesējusi jau kopš mazotnes, mana māte un vecvectēvs bija gleznotāji, māte arī strādāja par muzeja kuratori. Reiz aizņēmos tēva Nikon aparātu un sāku fotografēt. Vidusskolā apmeklēju fotogrāfijas stundas un sapratu, ka vēlos to pētīt tuvāk. Tad devos militārajā dienestā, daļēji kā fotogrāfs; bez jebkādas iepriekšējas apmācības man bija jāfotografē vienības, operācijas, un tieši tad patiesi izjutu, kas ir fotogrāfija. Taču vienlaicīgi arī zināju, ka mani vairāk interesē dokumentālā nevis kara fotogrāfija. Esmu liels Mērijas Elenas Markas (Mary Ellen Mark) darbu cienītājs. Viņas dokumentālie portreti ir vienkārši, bet skaisti, un tajos ir kaut kas nedefinējams, kas tos padara par veiksmīgiem. Tādi ir retums! Tad 1992. gadā devos uz Ņujorku un mācījos Vizuālās mākslas skolā. Mans sapnis bija studēt mākslas skolā Ņujorkā, un šīs skolas fotogrāfijas programma man deva daudz, lai arī es nevaru teikt, ka tas bija pagrieziena punkts. Tā man deva iespēju iepazīt cilvēkus un Ņujorku, un tas bija iedvesmojoši. Šis laiks man arīdzan ļāva attīstīties kā personībai un sagatavoties tam, ar ko pašlaik nodarbojos. Pēdējā skolas gadā piedalījos Edija Adamsa (Eddie Adams) darbnīcā un tad uz sešiem mēnešiem aizceļoju uz Āziju. Es atklāju Bolivudas filmu industriju un sapratu, cik ļoti kino ietekmē sociālo identitāti un indiešu kultūru. Ar Kodak balvu, kuru ieguvu 1997. gadā, izlēmu tur veidot projektu. Biju ļoti naivs, nezināju neko daudz, man nebija vietējo kontaktu, es vienkārši nopirku biļeti un aizlidoju uz Bombeju. Tas kļuva par manu pirmo lielo projektu, kurā ieguldīju piecus gadus (Bolivudas sapņi/Bollywood Dreams, E.R.). Man vispār nepieciešams ilgs laiks, lai pabeigtu projektu, un tad man nepieciešams laiks, lai sāktu jaunu, turklāt man ir vajadzīga īstā sajūta, aizraušanās, kas mani aizvestu uz to vietu, kur sākt strādāt. Sākumā par manu Indijas darbu nebija pārāk liela interese, taču tad Bolivuda kļuva par modes lietu un man tieši bija liels projekts. Tā es izdevu savu pirmo grāmatu Phaidon izdevniecībā. Tieši tad patiesi uzsāku savu karjeru. Nav viegli būt fotožurnālistam, taču man nekad nav bijušas šaubas par fotogrāfiju. Tas patiešām ir vienīgais ceļš, kā kaut ko sasniegt – ticēt, ka tas ir tavs aicinājums.

Ko tu dari Dienvidāfrikā?

Es pārvācos uz Dienvidāfriku pirms apmēram pusotra gada, vēlējos vairāk fotografēt Āfrikā un pēc deviņpadsmit Ņujorkā pavadītiem gadiem, man bija nepieciešamas pārmaiņas. Es vēl joprojām mīlu Ņujorku, taču šis lēmums bija spontāns – aprunājos ar aģentūru, ar kuru strādāju, un viņi atbalstīja manu ideju.

Vai tur strādā pie jauna projekta?

Nē, pašlaik strādāju tikai pie pasūtījuma darbiem. Esmu ļoti aizņemts, nepātraukti ceļoju, man patiešām nav laika saistīties lielam projektam, bet ir dažas idejas, ar ko gribētu strādāt. Atklāti sakot, es izvēlējos Dienvidāfriku tikai kā bāzes vietu, kur man var būt samērā kvalitatīva dzīve. Nevaru apgalvot, ka atbraucu uz Dienvidāfriku, jo mani ārkārtīgi interesē tās politika. Jā, personīgi es interesējos, bet ne savā darbā. Esot Āfrikā, protams, ka iesaistos vairāk, valstij ir sarežģīta vēsture, šeit esmu tuvāk tās problēmām, un tas liek man strādāt vairāk.

Pastāsti, lūdzu, par Ruandas fondu!

Fonds radās kā rezultāts manam foto darbam, kuru biju veidojis Ruandā. Kad intervēju šīs sievietes, mans pēdējais jautājums vienmēr bija: “Kā jūs redzat nākotni?” Viņas vienmēr atbildēja, ka nekā, ka viņām vispirms ir jāizdzīvo šī diena, ir problēmas, kas jārisina, un ka viņas nav spējīgas domāt par nākotni. Tad jautāju, ja viņām būtu iespēja, ko viņas darītu. Un viņas vienmēr atbildēja, ka parūpētos, lai bērni saņem izglītību. Man tas šķita apbrīnojami! Pēc visa, kas ar viņām bija noticis, problēmas, kas par to atgādināja – daudzām tika diagnosticēts HIV, viņas dzīvoja nabadzīgi – tik un tā pirmajā vietā bija izglītība bērniem. Tādēļ mēģināju atrast veidu, kā palīdzēt. Sākumā vēlējos lūgt, lai mani draugi un ģimene katrs ziedo 100 dolāru. Tajā pat laikā palūdzu žurnālam Stern, kurš pirmais publicēja šo sēriju, vai viņi piekristu pieminēt, ka es vācu līdzekļus. Šī publikācija vien ienesa 100 000 eiro! Tas bija šoks! Tad žurnāls Telegraph publicēja darbu, un mēs savācām 70 000 mārciņu.

Es vēlējos publicēt šo darbu, bet tā īsti necerēju, jo žurnāli mēdz izvairīties no šādām tēmām, taču veids, kā es to pasniedzu – caur skaistiem portretiem – nostrādāja. Tas bija pamatkapitāls, ar kuru (kopā ar Džūlzu Šelu/Jules Shell, E.R.) izveidojām fondu. Šodien esam savākuši gandrīz 2 miljonus dolāru un atbalstam 860 ģimenes Ruandā. Es vairs nestrādāju fondā ikdienā, taču esmu valdē un pārraugu. Viss notika dabīgā veidā, un es esmu laimīgs, ka bija iespēja izmantot fotogrāfiju, lai mainītu pasauli. Es tam ticu un esmu piemērs, ka tas ir iespējams.

Kā iedvesma, kas tevi vada un nāk no taviem darbiem savienojas ar smagajām tēmām, pie kurām strādā?

Es domāju, ka šīs lietas ir savienojamas, no smagnējiem tematiem pat rodas iedvesma. Mani iedvesmo cilvēki, viņu stāstītais, fascinē spēcīgi cilvēki, kuri nebaidās izpaust, kas viņi ir un kā apstākļi viņus veidojuši. Uzskatu, ka fotogrāfi, žurnālisti, rakstnieki un mākslinieki var paust viedokli un palīdzēt nodrošināt šiem cilvēkiem platformu, dalīties ar viņu stāstiem pasaulei. Īpaši šajā gadījumā sievietēm nav spēju sevi izpaust, viņas ir netaisni nosodītas par to, kas ar viņām noticis. Viņas ir visnevainīgākie, skaistākie un stiprākie cilvēki, kādus jebkad esmu saticis. Taču viņas tika izvarotas, viņu ģimenes nogalinātas, viņām piedzima bērni, daudzām ir HIV, taču vēl joprojāmm sabiedrība, tajā valdošās stigmas dēļ, ir pret viņām. Šajā kultūrā cilvēki nevis palīdz, bet izvairās. Pasaulē, kurā uzaugu es, tā nav pieņemts. Tāpēc tā ir mana izvēle, mēģināt palīdzēt, varbūt pat ir iespējams mainīt domāšanas veidu. Tas kaut kādā mērā ir naivi, taču ticu, ka ir lietas, kuras varam mainīt. Ticu, ka katrs mazumiņš ir no svara. Labāk ir darīt kaut ko, nevis stāvēt malā un gadiem ilgi analizēt problēmu. Sīrijā ir nogalināti tūkstošiem cilvēku, kamēr ANO domā. Tas ir briesmīgi! Bet tā ir politika, mēs esam mākslinieki. Redzi, es nevienam neko neesmu parādā, varu teikt, ko vēlos, un darīt, ko vēlos. Cilvēki var mani kritizēt, bet es vienalga varu to darīt.

Es arī domāju par izvēlēm. Cilvēki tavā sērijā Metamfetamīna epidēmija Amerikā (Meth Epidemic in America), var izvēlēties, taču veselīgas dzīves vietā, kāda Rietumos ir pieejamāka, viņi dod priekšroku postam. Turpretim Ruandas sievietes, ja vien varētu, izvēlētos citādu dzīvi…

Tev ir taisnība. Dzīvē mēs visi izdarām izvēles. Taču dažās vidēs nav viegli pieņemt pareizos lēmumus. Piemēram, manis atainotā ģimene – tā bija pirmā reize mūžā, kad es redzēju patiesi nabadzīgu Amerikas balto ģimeni. Kāda ir izvēle, kad tavs tēvs ir sācis lietot 14 gadu vecumā? Kāds tēva tēls tev var būt? Jā, visiem ir iespēja, taču šī narkotika ir spēcīgu ieradumu veicinoša, un tēvs, kuram vajadzēja rādīt pareizo ceļu, ved tevi pretējā virzienā un padara par narkomānu. Viņi pazīst tikai tādu dzīvi. Ko var iesākt 22 gadu vecumā? Uzsākt studijas? Viņi nezina neko citu, ir vairākkārt arestēti, tirgo narkotikas, viņi ir atkarīgie. Tā ir pasaule, kādu viņi pazīst. Taču es nemēģinu nevienu attaisnot, ja izmanto iespējas, var panākt pilnīgi visu.

Tu esi tik daudz ceļojis un saticis daudz apbrīnojamu cilvēku. Vai tas tevi ir kā mainījis?

Ruandas projekts visvairāk mainīja mani kā personību, varbūt nevis izmainīja, bet ietekmēja mani, manu domāšanu, darbu un emocijas. Tā ir visnozīmīgākā lieta, ko līdz šim dzīvē esmu paveicis. Tikšanās ar šīm sievietēm, laiks, ko pavadīju strādājot pie projekta, bija iepriecinošs un iespaidīgs. Tas lika domāt par sevi, dzīvi un cilvēkiem. Esmu priecīgs, ka biju tur, un projekta panākumi man iemācīja, lai mums – fotogrāfiem un žurnālistiem – izdotos, ir vajadzīgi partneri. Man paveicās, ka mani atbalstīja vairākas institūcijas. Viena no galvenajām ir Aperture, kura izdeva manu grāmatu un noorganizēja izstādi. Protams, Ruandas fonds, kurš atbalsta jau citādāk. Media Storm, kas izveidoja filmu, Amnesty International, kas radīja mācību programmu par cilvēktiesībām – ceļvedi skolotājiem, kā stāstīt skolās par genocīdu un seksuālās vardarbības sekām. Mēs visi sanācām kopā, lai sadarbotos šī projekta ietvaros. Un atkal jau viss notika dabīgi. Vienam tas būtu grūti.