Vienas fotogrāfijas stāsts: Gvido Kajons
Fotogrāfs Gvido Kajons (1955) izvēlējies pastāstīt par fotogrāfiju, kuras pirmsākumi meklējami Kanādā, kādā mazā lauku krodziņā, fotogrāfam satiekoties ar vietējo publiku.
1991. gada jūlijā autors tika uzaicināts uz latviešu mākslinieku grupas fotoizstādes atklāšanu, kura notika Toronto, Kanādā un kurā ar saviem darbiem piedalījās ne tikai pats Gvido Kajons, bet arī tādi fotogrāfi kā Mārtiņš Zelmenis, Inta Ruka, Valts Kleins, Andrejs Grants un citi mākslinieki. Izstādītajos darbos galvenokārt tika atspoguļots pārmaiņu periods Latvijas vēsturē no 1980. gadiem, ko atzinīgi novērtēja izstādes apmeklētāji. “Dīvainā kārtā torontieši kaut kādā veidā uztvēra to sižetu, nebūdami piedzīvojuši to, ko mēs šeit. Viņi pietiekoši labi visu saprata, kas mani izbrīnīja,” stāsta Kajons. Sešas nedēļas dzīvojot Kanādā, fotogrāfs bija paspējis uzņemt tik daudz interesantu un tematikai atbilstošu kadru, ka, draugu mudināts, kopā ar fotogrāfu Valtu Kleinu izveidoja vēl vienu izstādi blakus zālē: “Dzīvojām tik ilgi, ka paspējām ne tikai no Rīgas atvest izstādi, bet arī no tur uzņemtajām bildēm uztaisījām vēl vienu uz vietas.” Konkrēti šī fotogrāfija izcēlās pārējo darbu vidū un radīja ne vienu vien izteiksmīgu smaidu izstādes apmeklētāju sejās.
Par fotogrāfijas tapšanas apstākļiem autors stāsta: “Kādā piektdienas vakarā ļoti laipnie un atsaucīgie vietējie, nevis ārzemju latvieši, bet vietējie Toronto cilvēki, kuriem arī bija kaut kāds sakars ar fotogrāfiju, mūs vienkārši izklaidēja – aizveda parādīt ne tikai pašu Toronto, bet arī vēl citur.” Protams, fotogrāfs bija paņēmis līdzi arī fotoaparātu, lai varētu iemūžināt ceļojumā redzēto un piedzīvoto. Nonākot kādā lauku krodziņā ārpus pilsētas, Kajons bija patīkami pārsteigts par cilvēku sirsnību un atvērtību, kas valdīja šajā vietā. Krodziņa apmeklētāji, šķiet, jau bija pieraduši pie fotoaparātu zibspuldzēm, bet arī ne tik ļoti, lai nevēlētos atkal no jauna ieinteresēt viesus. Fotogrāfs stāsta: “Ieejot krodziņā, vietējie saprata, ja ir cilvēks ar fotoaparātu, tad viņam vajag kaut ko nofotografēt. Un viņi tik tiešām bija ļoti atsaucīgi. Savukārt es ātri noreaģēju uz situāciju un radīju ļoti labu bildi. Nu tādi brīvi, nepiespiesti cilvēki ar veselīgu humora izjūtu, kā redzams.”
Šī fotogrāfija ir izgatavota turpat uz vietas Kanādā, svešā laboratorijā, kuru mākslinieki uz pāris dienām bija noīrējuši, lai varētu sagatavot materiālu, kas tika uzņemts ceļojuma laikā. Attīstot uzņemto kadru, fotogrāfam nācies saskarties ar vairākām procesa niansēm, kas parasti netika īstenotas gatavošanas gaitā. Kajons stāsta: “Īpaši ir tas, ka es pats neesmu attīstījis šo negatīvu, kas ir ļoti netipiski, jo tajos gados lielākoties darīju to tikai pats. Šis ir izņēmums. Pilnīgi netipiski ir arī tas, ka tika izmantots plastmasas papīrs, kas toreiz man ļoti nepatika.” Arī pats attīstīšanas process bijis citāds: “Fotogrāfija ir tīstīta nevis kā parasti vanniņās, bet tāpat kā krāsainās bildes: kad ievieto pa vienu šķirbu sauso papīru un pa otru galu mašīnai izkrīt ārā jau attīstīta un nožāvēta bilde.” Šāda uzņēmumu izgatavošana ir daudz ātrāka, taču ne kvalitatīvāka. Par ko arī pārliecinājās pats fotogrāfs, ievērojot, ka pēc divdesmit viena gada uzglabāšanas fotogrāfijas malas sākušas dzeltēt.
Uz jautājumu, kāpēc izvēlējās tieši šo fotogrāfiju, Kajons pieturas pie lakoniskas atbildes, uzsverot, ka tādi bija spēles nosacījumi. Citādā gadījumā autors būtu izvēlējies kādu sēriju ar stāstu. Kajons savu fotogrāfisko darbību iedala divās kategorijās, no kurām vienas nosaukums ir Pasaules cilvēki un otras – Tēma 011. Konkrēti šis darbs ietver otrās kategorijas koncepciju, kura, pēc fotogrāfa domām, atspoguļo subjektīvo dokumentālismu – dažādas sadzīviskas pilsētas ainas, kas notvertas īstajā brīdī un īstajā vietā. Cikla nosaukums radies saistībā ar neformālas fotogrāfu grupas pastāvēšanu 1980. gados. “Es nebiju vienīgais, kuru interesēja fotogrāfija. Bija vēl daži domubiedri Rīgā, kas salasījās apmēram reizi nedēļā, kaut ko parādīja, papļāpāja. Kopā mēs bijām vienpadsmit cilvēki,” atceras Kajons. Padomju laikos gandrīz jebkurā darbības jomā tika lietots termins gost jeb latviskā tulkojumā – valsts standarts. Tāpēc, ņemot piemēru no ikdienas sakarībām, autors izvēlējās lietot šādu formu arī savos darbos: “Visam vajadzēja būt piešķirtam nosaukumam un numuram, lai varētu kaut kā klasificēt. Un tāpēc šķita, ka arī bilžu sērijām ir jāpiešķir tādi paši numuri.”
Cilvēks bieži vien neapstājas pie sasniegtā un cenšas virzīt savu darbību tālākā posmā. Tāpat arī fotogrāfs Kajons vienmēr ir atvērts jaunām idejām un darbiem. Sarunas laikā viņš atklāj kādu ieceri, kas saistīta ar jau esošo ciklu Tēma 011. Proti, izmantojot digitālo tehnoloģiju iespējas, tiks veidots turpinājums, kurš nu jau tiks saukts par Tēma 012.
