Fotogrāfija kā risinājums
Džons Flītvuds (John Fleetwood, 1970) ir fotogrāfijas skolas un galerijas Market Photo Workshop Johannesburgā vadītājs. Market Photo Workshop, kuru 1989. gadā dibināja Deivids Goldblats (David Goldblatt), piedāvā dažādus kursus fotogrāfijā, kā arī daudzslāņu attīstības programmas, kas atbilst sarežģītajai Dienvidāfrikas izglītības, kultūras un identitātes situācijai. Flītvuds atbild par skolas mācību un māksliniecisko struktūru. Desmit gadu laikā, kopš viņš ir skolas vadītājs, Flītvuds atvēris The Photo Workshop galeriju, kura ir viena no nedaudzajām fotogrāfijai veltītai galerijām Dienvidāfrikā, fotožurnālisma un dokumentālās fotogrāfijas programmu – vienīgo šāda veida fotožurnālisma programmu Āfrikā –, kā arī vairākas atbalsta programmas jaunajiem fotogrāfiem, to skaitā Edward Ruiz Mentorship, kura šobrīd ir ilgākā atbalsta programma fotogrāfijai Āfrikā.
Vai fotogrāfija Dienvidāfrikā ir populāra?
Es teiktu, ka fotogrāfija ir patiesi populāra, taču iespējams, ka dažādās sabiedrības daļās tās izpratne atšķiras. Domāju, kopumā Āfrikas sabiedrībā profesionālā ziņā nav tik daudz fotogrāfijas prakses patērētāju, kuri apmeklētu galerijas. Dienvidāfrikā ir vairāki ekonomiskās realitātes slāņi, šeit es runāju par vidusšķiru un bagātajiem. Esmu pārliecināts, ka daudziem no viņiem ir iespēja apmeklēt galerijas, taču es vienalga teiktu, ka lielākajai daļai dienvidāfrikāņu iespēja apmeklēt izstādes ir ļoti ierobežota. Manuprāt, tas lielā mērā arī ir reprezentācijas jautājums. Vēsturiski Dienvidāfrikā liela daļu fotogrāfiju tika uzņemtas no balto fotogrāfu skatu punkta, un tas izraisīja zināmu pretestību melnādaino publikā. Tieši te iesaistās Market Photo Workshop. Mēs patiesi mēģinām šo jautājumu risināt, veidojot jaunu cilvēku grupu, kas aplūko fotogrāfiju. Tajā pat laikā jūtot, ka tā pārstāv kaut ko no dzīves. Runājot par skolu, manuprāt, cilvēku atbalsts ir liels, mums ir svarīgi lēnām, bet nepārtraukti augt. Fotogrāfijai ir potenciāls kļūt populārākai, nekā tā pašlaik ir.
Kāda ir Market Photo Workshop skolas nozīme? Ko jūs darāt?
No vienas puses, Photo Workshop ir fotogrāfijas skola un, no otras puses, mēs vēlamies kalpot sabiedrībai, lai fotogrāfijā iesaistītu plašāku publikas daļu. Kā skola mēs piedāvājam vairākus kursus: iesācēju un vidējā līmeņa nodarbības, kā arī augstākā līmeņa programmu un kursus fotožurnālistikā un dokumentālajā fotogrāfijā – divu vai trīs mēnešu un viena vai divu gadu mācības. Tās ir īsas, salīdzinot ar universitātei raksturīgo trīs gadu programmu, taču strukturētas tā, lai fotogrāfijas studijas cilvēkiem būtu pieejamas jebkurā gada laikā. Pēc ilgāka laika esam sapratuši, ka mākslas un izglītības kontekstuālā realitāte nav vienīgie faktori, kas cilvēkus piesaista mācīties, ir jādomā par citiem veidiem, kas ir piemērotāki koloniālajai realitātei pēc aparteīda, un mums caur to jāveido projekti.
Viens no projektiem, pie kā mēs, piemēram, strādājām, bija Atpakaļ un turp (Back and Forth) par migrējošiem strādniekiem un tirgotājiem, kuri darbojās starp Johannesburgu un kaimiņvalstīm, koncentrējoties uz tirgotāju dzīves un darba apstākļiem – īpaši vārīgajiem faktoriem. Cits pasākums ir Mantojuma projekts (Heritage Project), kas aplūkoja Makvetengas teritorijas, kas atrodas apmēram 100 kilometru attālumā no Johannesburgas, un tās politisko vēsturi: 1950. un 60. gados pilsēta izpletās un cilvēki bija spiesti pārvākties uz jauniem rajoniem. Šie projekti ir veids, kā mēs un studijas pabeigušie fotogrāfi varam radīt jaunu līmeni fotogrāfijas izpratnē reālos darba apstākļos, kā arī papildināt savu CV un portfolio. Mums arīdzan ir svarīgi izvēlēties šādus projektus, jo ticam, ka ar to palīdzību varam veicināt sociālo apziņu plašākā sabiedrībā. Taču arī ceram, ka mēs radam sava veida metodi, paraugu jauniem fotogrāfiem, lai nākotnē viņi par to domātu rūpīgāk. Tas ir labs veids, kā sekot līdzi tam, ko dara jaunie cilvēki.
Kas jūsu skolā ir pasniedzēji?
Pie mums strādā virkne dažādu pasniedzēju, lielākā daļa no viņiem ir ārštatnieki, tātad patiesībā ikdienā strādā fotogrāfijā. Tas ir nozīmīgi, jo vēlamies, lai studentiem būtu iespēja mācīties pie visdažādākajiem pasniedzējiem, taču svarīgi arī, lai studenti saprot dažādus praktiskus aspektus. Mūsu skolā kā lektori strādā zināmi fotogrāfi, īpaši nozīmīgi tas ir atbalsta programmās, kurās sniedzam fotogrāfiem iespēju veidot darbus kopā ar noteiktu padomdevēju (mentor). Eiropā zināmi fotogrāfi, piemēram, Džo Retklifs (Jo Ractliffe), Mihails Subotskis (Mikhael Subotzky), agrāk pat Deivids Goldblats kļuva par projektu mentoriem, un tā ir ļoti svarīga sadarbība, kas ļauj saprast, ka kļūt par pasaulē vērā ņemamu fotogrāfu ir sasniedzams mērķis.
Cik svarīga kopumā ir formāla izglītība?
Formāla izglītība ir svarīga, bet tā nav vienīgā lieta, kam jāpievērš uzmanību. Mēs apzināmies formālās izglītības trūkumu, pastāv lielas valodas problēmas, un ar to es nedomāju angļu valodu, bet cik ērti ir iespējams strādāt ar jēdzieniem, vai ir spēja izteikties un kritiski domāt par radošo procesu. Dienvidāfrikas izglītība cīnās ar pamatproblēmām. Neskatoties uz to, fotogrāfija ir ļoti praktisks process, ir svarīgi, lai jaunie saprot, ka teorija un prakse pašas par sevi ir saistītas – tās nevar atdalīt. Nevar teoretizēt, nenodarbojoties ar praksi, un otrādi. Es arīdzan uzskatu, ka mācīšanās ir process visas dzīves garumā; skolā var apgūt zināmu apjomu, kas dod iespēju mācīties tālāk, mums ir svarīgi to sniegt. Tas ir pirmais solis, lai kļūtu par fotogrāfu, taču ne jau, lai kļūtu par fotogrāfu viena gada laikā. Daudziem šīs meistarklases dalībniekiem paies vairāki gadi, līdz tie iegūs savu atpazīstamu rokrakstu. Tieši šāda veida atbalsta programmas ir lieliska izdevība, lai iegūtu un attīstītu savu darbu līdz tas iegūst kādu formu. Un, tiklīdz tas notiek, atskatoties uz paveiktu, mēs ceram, ka jaunais fotogrāfs ir apguvis visus iespējamos aspektus. Tas ir nepieciešamais līdzsvars starp teoriju un praksi. Photo Workshop ir svarīga neformālās izglītības telpa, un mēs ticam, ka cilvēku skološana ir prakses, pieredzes un iesaistīšanās process. Kad cilvēki apmeklē dažādas izstādes, kad sāk veidot saikni ar apkārtējo pasauli, pienāk brīdis, kad teorija iegūst jēgu. Ir svarīgi sevi parādīt un iesaistīties.
Vai fotogrāfiju determinē vieta un apstākļi? Ja jā, tad kāda ir Dienvidāfrikas specifika?
Uzskatu, ka visi fotogrāfi kaut kādā mērā strādā no vietējās perspektīvas. Tieši tur mēs sākam. Fotogrāfijas funkcija un loma attīstības valstīs ir citādāka, mums ir jāapzinās mākslas, izglītības un sociālās tēlainības krustpunkts. Dienvidāfrikā pastāv vispārpieņemta izpratne, kas cēlusies no cīņas un attīstījusi ļoti skaidru fotogrāfijas konceptu, kurā tā drīzāk tiek uztverta kā pretošanās līdzeklis, nevis mākslas dokuments. Šis maldīgais priekšstats ilgi pastāvēja Dienvidāfrikas kontekstā, kur attēli pastāvēja lietu paskaidrošanai – kā identitātes dokumenti. Identitātes definēšana joprojām ir ļoti svarīga, tikai ar laiku tā var kļūt skaidrāka. Tiklīdz šīs identitātes iegūst veidolu un debates par definīciju tiek izsmeltas – tikai tad cilvēki un fotogrāfi var virzīties tālāk. Domāju, ka šī procesa zīmes var saskatīt citos, konceptuālākos veidos. Dienvidāfrikas fotogrāfus ietekmē pasaulē un foto laukā notiekošais, pastāv noteikts tirgus, kas pērk noteikta veida bildes. Fotogrāfi visur pasaulē pieņem, ka viņiem šai tendencei būtu jāseko. Mums ir būtiski palīdzēt viņiem saprast, ka tas nav īpaši veselīgi mākslinieciskai izaugsmei. Tajā pat laikā arī jānodrošina fotogrāfiju iesaiste un jāveicina industrijas neatkarība, tādējādi tādai organizācijai kā Photo Workshop ir dots āķīgs uzdevums.
Kopumā Dienvidāfrikas fotogrāfijai piemīt ļoti skaidra identitāte – attēli bieži runā par sociālām tēmām un vēsturisko tagadni, tiek daudz domāts par to, kur mēs pašlaik atrodamies. Manuprāt, tas tiešām ir nepieciešams, un apbrīnojami, kā fotogrāfija var atspoguļot kādai valstij nepieciešamo risinājumu. Es patiesi ticu, ka kultūra ir veids, kā atrast atbildes uz jautājumiem. Un ļoti daudzi jautājumi Dienvidāfrikā ir saistīti ar identitāti, tādēļ tā ir ļoti nozīmīga un klātesoša tēma fotogrāfijā.
Jūs arīdzan vadāt foto galeriju. Vai tā ir tieši saistīta ar Photo Workshop?
Galerija tika izveidota, jo mums bija ļoti svarīgi parādīt fotogrāfu darbus. Tai ir divi mērķi: pirmais ir izstādīt darbus, mēģināt atklāt jaunus fotogrāfus karjeras sākumā un radīt viņiem nepieciešamo platformu sevis parādīšanai. Otrs mērķis ir kritiskā mācīšanās – tā ir saistīta ar telpu, kurā plašai sabiedrībai tiktu sniegta iespēja mijiedarboties ar fotogrāfiju un izprast to, ka tā ne vienmēr ir pašmērķīga – arī procesam ir nozīme. Cenšamies radīt vairāk izstāžu, kas varētu sniegt nepieciešamo grūdienu kopainas attīstībā, sniedzot norādes par vēsturi, ietekmēm, radot izpratni, ka fotogrāfija nav vien divdimensionāls mākslas darbs, jo tā var arī radīt sekas, ietekmēt procesus. Interesanti, kā galerija var radīt šādas saiknes. Diemžēl fotogrāfiju bieži vien uztver kā skaistu bildi, taču mēs Dievidāfrikas sabiedrībai vēlamies sniegt attēlus, kuriem nepieciešama informācija un konteksts dziļākai izpratnei. Ceram, ka galerija to spēj nodrošināt.
Vai cilvēki Dienvidāfrikā pērk fotogrāfiju?
Diemžēl realitāte ir tāda, ka Dienvidāfrika ir trešās pasaules valsts, un bieži attīstības valstīs pastāv ļoti maz lietu ārpus nepieciešamajām. Tā kā attīstās vidusšķira, pastāv potenciāls, lai attīstītu spēcīgāku tirgu, taču neesmu pārliecināts, ka tāds veidojas, un tā, šķiet, nav neviena vaina. Kādam ir jāstrādā pie ļoti nopietnas izpratnes kampaņas, lai atbalstītu šāda tirgus attīstību. Dažas galerijas Dienvidāfrikā, piemēram, Stevenson galerija, ir ļoti veiksmīgas. Viņi uzņemas risku, izstādot jaunus fotogrāfus, man šķiet, ka tas ir ievērības cienīgs fakts, tas nenotiek bieži. Mēs visvairāk strādājam ar studentiem, mums līdz šim nav izdevies savienot izpratni par darbu bezpeļņas organizācijā, kāda ir galerija, ar bilžu pārdošanu plašākam komerciālam tirgum. Mēs šobrīd pētām līdzekļu vākšanu un stratēģiju izveidi, saistībā ar fotogrāfijas izplatīšanu, tomēr patlaban nedarbojamies kā pārdevēji. Manuprāt, komerciālās galerijas man piekristu, ja teiktu, ka lielākā daļa klientu ir ārzemnieki.
Bet vai jūs piekrītat, ka kopumā gleznas un citus mākslas darbus tomēr ir vieglāk pārdot?
Ja aplūko Dienvidāfrikas mākslas vidi, tieši fotogrāfi ir starptautiski veiksmīgāki. Galerijām tādējādi izdodas pārdot tikpat lielu skaitu fotogrāfiju kā citus mākslas darbus. Taču piekrītu, ka pastāv acīmredzama tendence iegādāties gleznas, tām ir plašāks patēriņš. Taču, kā jau minēju, tas ir arī satura jautājums – šajā ziņā saturiskās izmaiņas iegūst arvien lielāku nozīmi. Un, tā kā Dienvidāfrikas fotogrāfi iegūst starptautisku atzinību, arī vietējie sāk viņiem pievērst uzmanību. Tomēr tā varētu būt pieejamāka, jo joprojām fotogrāfijas iegādājas tikai vidusšķiras augtākie slāņi un bagātnieki.
Kāda ir jūsu profesionālā pieredze?
Vispirms studēju politiku un tikai tad pievērsos fotogrāfijai. Nozīmīgs ir laiks, kurā uzaugu – tas saistīts ar spilgtām aparteīda atmiņām. Bija visai ekstrēmi būt studentam Dienvidāfrikā, tā bija visnotaļ specifiska vieta. Personīgi manī šis laiks izraisīja milzu pārmaiņas cilvēktiesību izpratnē, it sevišķi sabiedrībā, kurā visi ir audzināti nacionālisma ideju gultnē. Kad sāku vadīt skolu, aizrāvos ar darbu un iespēju dalīties ar plašu cilvēku grupu, un man patiesi ir paveicies ar kolēģiem un valdi, kuru izveidoju, lai atbalstītu Photo Workshop, esmu ārkārtīgi daudz iemācījies. Un šeit mēs atkal nonākam pie jautājuma par formālo un neformālo izglītību – visnozīmīgākos sava darba aspektus apguvu tieši strādājot šeit.
