Intervija ar Kristianu Kožolu

Pāris vārdos pateikt, kas ir Kristians Kožols (Christian Caujolle, 1953), ir praktiski neiespējami. Viņa daudzpusība, plašās zināšanas un fotogrāfijā paveiktais vēl nepilnos sešdesmit gados šķiet vairāk nekā divu roku darbs. 1986. gadā Kožols izveidoja fotogrāfu aģentūru Agence VU, vēlāk piepildot savu sapni un tai pievienojot arī galeriju. Viņš uzsver, cik svarīgi ir nenodalīt kādu fotogrāfijas stilu, bet ļaut autoram izpausties. Kožolam patīk rakstīt un mācīt. Savukārt viņa kaislība pret Austrumiem ļāva 2008. gadā izveidot Kambodžā foto festivālu, kurš veicina fotogrāfijas attīstību. Skaidrs, ka šis francūzis dara to, kas viņam dzīvē ir paredzēts, un to ne tikai izbauda, bet strādā ar misiju – palīdzēt citiem. Viņam ir nosvērta balss un laipnas acis. Un vēl viņam patīk sēņot. Augustā Kožols bija Latvijā, kur pasniedza meistarklasi ISSP.

Kādu iespaidu uz jums atstāja studijas un sadarbība ar tik nozīmīgiem prātiem kā Rolāns Barts, Mišels Fuko un Pjērs Burdjē?

Kā students École Normale Supérieure (Parīzes Augstākā normālskola, viena no prestižākajām Francijas universitātēm, E.R.), kurā gatavo skolu un universitāšu mācībspēku, es biju ļoti priviliģētā pozīcijā, jo mums arīdzan bija iespēja strādāt ar citu augstskolu pasniedzējiem. Septiņdesmito gadu vidus Francijā bija svarīgs periods, kuru iezīmēja intelektuāļu domas un svarīgi politiskie notikumi. Es mācījos pie Rolāna Barta, jo mēs visi interesējāmies par strukturālismu un valodas jautājumiem. Viņu interesēja fotogrāfija, taču viņš par to neko nezināja, tā ir taisnība. Viņš analizēja faktus un bija īsts rakstnieks, varbūt pat dzejnieks, ārkārtīgi ieinteresēts. Man viņa labākā grāmata nešķiet par fotogrāfiju, bet par mīlestību. Tomēr vistuvākās attiecības daudzu iemeslu dēļ man izveidojās ar Mišelu Fuko. Manuprāt, viņš kopā ar Žilu Delēzu bija viens no nozīmīgākajiem Francijas filozofiem. Ar Mišelu cieši sadarbojos vairākos projektos, viņa filmai (Es, Pjērs Rivjērs…/Moi, Pierre Rivière…, 1976, E.R.) veicu pētījumu Nacionālajā bibliotēkā, un mēs kļuvām par tuviem draugiem un palikām tādi līdz viņa nāvei.

Savukārt pie Pjēra Burdjē aizsāku savu diplomdarbu, kuru tā arī nekad nepabeidzu. Viņš mainīja socioloģijas metodes, mani patiesi interesēja veids, kā viņš pārveido un vienlaicīgi atjauno izpratni par socioloģiju. Viņš strādāja ar nodomu padarīt socioloģiju par īstu zinātni, kas varbūt bija sapnis, taču ar to viņš sasniedza nopietnus rezultātus gan parādot, kas norisinājās sabiedrībā, gan kā socioloģija var kalpot par nozīmīgu instrumentu. Es uzskatu, ka viss ir redzējums; tas ir redzējums, kā viens periods vai paaudze atveido lietas varas struktūrā, kā vara veido sev nākotni, nevis tikai uztur sevi uz mirkli. Tas ir ievērojami. Biju tuvs arī ar Burdjē, kaut gan izlēmu neturpināt disertācijas izstrādi, lai veltītu sevi žurnālistikai. Man laimējās, ka varēju ko tādu piedzīvot. Tas Francijā bija labs periods; lai neteiktu, ka vakardiena ir labāka par šodienu, tomēr tas bija īpašs domāšanas un intelektuālisma laiks. Iespējams, 1968. gada Studentu maija dēļ un tādēļ, ka minētie filozofi un domātāji bija daudz strādājuši jau pirms 1968. gada, pēc kura mēs visi bijām nobažījušies par sociālo situāciju. Tas bija nopietns pārrāvums franču sabiedrībā, un pie varas vēl joprojām bija labējie.

Kā jūs izlēmāt strādāt pārsvarā fotogrāfijas sfērā?

Es itin nemaz nenāku no vizuālās mākslas lauka. Universitātē specializējos valodās un spāņu literatūrā. Kad pārtraucu studijas, atgriezos Libération, ar kuru jau agrāk biju sadarbojies. Man tur bija draugi, avīze bija interesanta un kaujinieciska, tajā runāja par problēmām, kuras citas avīzes neatspoguļoja. Sāku rakstīt par literatūru, grāmatām un glezniecību. Fotogrāfija mani bija interesējusi jau kopš studiju gadiem. Tad 1973. gadā satiku apbrīnojamu personību, fotogrāfu Žanu Djēzedu (Jean Dieuzaide), kurš izveidoja pirmo foto galeriju Tulūzā (Chateau d’Eau, E.R.). Kad devos uz Parīzi 1976. gadā, tur bija tikai viena foto galerija – Agathe Gaillard. Es neko nezināju par fotogrāfiju, gāju uz izstādēm savam priekam, jo fotogrāfija mani vilināja un biju ieinteresēts.

Bērnībā mūsu mājās nebija nedz fotoaparāta, nedz televizora, vienīgās fotogrāfijas, kuras es tiku redzējis, bija Paris Match žurnālā. Tā nu bija sanācis, ka Libération neviens nerakstīja par fotogrāfiju. Man maksāja par rakstiem pēc to publicēšanas; kad apskatīju izstādi, par to uzrakstīju, un tā tas sākās.

Ja uz to atskatos šodien, tas izskatās neticami, taču tobrīd – 1979. gadā – es gāju uz galeriju katru sestdienu, pavadot tur visu pēcpusdienu, tur es satiku Anrī Kartjē-Bresonu, Andrē Kertesu, Bilu Brantu, Ralfu Gibsonu, Leriju Klārku, Brasaī, Robēru Duano, Izisu, Eduardu Bubā. Mani iepazīstināja, mēs runājāmies, un tā bija gluži ierasta situācija. 1981. gadā izlēmām pārveidot avīzi ar vēlmi to padarīt profesionālāku, tādējādi radījām daudz jaunu konceptu avīžniecībā. Mani uzaicināja kļūt par visa vizuālā satura, tostarp arī fotogrāfijas, redaktoru. Tas nebija tikai foto redaktora darbs, neskaitot galveno redaktoru, bijām pieci redaktori, un katrs bija atbildīgs par saturu, apstrādi un idejām. Manos ikdienas pienākumos ietilpa darbs ar fotogrāfiem un grafisko departamentu. Tur nostrādāju piecus ar pusi gadus, es to izbaudīju, mēs daudz ko izmainījām attieksmē pret fotogrāfijas pielietojumu avīzēs, šo sistēmu daudzi vēlāk izmantoja, arī Amerikā. Man šķiet, ka labas idejas ir jākopē.

1986. gadā radās vēlme izveidot iknedēļas žurnālu, man tam bija jāizveido struktūra, jārada un jāpārdod, jo mums nebija naudas; tobrīd izveidojām aģentūru VU. Iknedēļas pielikums netika izdots, taču es turpināju strādāt aģentūrā, lai arī ekonomiskie apstākļi bija ļoti sarežģīti, tomēr tā pastāv vēl šodien. 1998. gadā aģentūru pārdeva programmatūras kompānijai, kura specializējās arhitektūrā, un man radās iespēja izveidot galeriju, par kuru ilgi biju sapņojis. Aizgāju pirms trīs ar pusi gadiem, jo vēlējos atgriezties pie pasniegšanas, arīdzan vēlos rakstīt un veltīt vairāk laika izstāžu veidošanai, kā arī strādāt pie citiem projektiem, kam neatlika laika, kamēr biju aģentūras un galerijas vadītājs. Tas ir vairāk kā pilnas slodzes darbs.

Vai ideja izveidot aģentūru bija jūsu prātā jau gadiem ilgi, vai arī tā bija veiksmīga nosacījumu un apstākļu sakritība?

Ja mums nebūtu bijis iknedēļas žurnāla projekts, es nekad nebūtu izveidojis aģentūru tieši tobrīd. 1986. gads jau bija aģentūru krīzes sākums, un mēs to skaidri apzinājāmies. Biju pārliecināts, ka mums jāatrod veids, kā sākt lietot jaunās tehnoloģijas. Tolaik vēl nebija digitālā attēla, taču bija skaidrs, ka arhīvi jāorganizē digitāli utt. Aģentūras īstais nosaukums ir Agence VU, fotogrāfu aģentūra, liekot uzsvaru uz fotogrāfiem, nevis fotogrāfiju. Tas nebija kooperatīvs kā Magnum, mēs darbojāmies kā avīze, kas izvēlas fotogrāfus un, protams, diskutē, mēģina strādāt pie kopīgiem projektiem, taču fotogrāfi nelēma par aģentūras stratēģijām. Tā bija savāda iespēja, kas radās drīzāk no apstākļu spiediena, nevis kā radoša lēmuma rezultāts.

Tomēr fakts paliek nemainīgs: jaunie fotogrāfi, kuri strādāja avīzei, visi kā viens apgalvoja, ka viņiem ir nepieciešama struktūra arhīvu publiskošanai, kā arī darbu un dažādu projektu meklēšanai. Iespēja strādāt pie garākiem projektiem arī bija vien no idejām. Kad jūs vadāt dienas avīzi, tā ir noskriešanās, jūs nevarat nopietni strādāt pie divu gadu projekta ar fotogrāfu. Sākumā tas nebija apzināts lēmums, bet vēlāk es tiešām šo procesu izbaudīju. Izaicinājumi bija nopietni, to skaitā, ja es būtu zinājis, ka mēs kļūdīsimies ar tehnoloģijām – mums vajadzēja noteiktu naudas summu, lai sāktu lietot datorus. Mēs bijām pirmā aģentūra, kura klasificēja bildes ar datora palīdzību, taču mums vajadzēja iet tālāk un to uzlabot. Diemžēl mums tam nebija naudas.

Kā aģentūra darbojās finansiāli?

Mēs dzīvojām no ienākumiem: 15% no kooperatīvajām darbībām un reklāmas, 15% no kultūras pasūtījumiem, ceļojošajām izstādēm, mazliet no foto izdruku pārdošanas, 30% no arhīva reproducēšanas tiesību pārdošanas un pārējais no tiešā darba ar žurnāliem, presi – gan pasūtījumu darbos, gan pārdodot mūsu stāstus vai idejas, foto stāstu piedāvājumus, kurus citi žurnāli varētu izveidot. Mēs nebijām komerciāli pietiekami spēcīgi mūsu mazā skaita dēļ, tomēr kopumā mums veicās tīri labi.

Kas no visām lietām, ko jūs paveicāt aģentūrā VU, izmainīja fotogrāfijas pasauli?

Viena no lietām, ko es atteicos darīt, ir veltīt aģentūru tikai viena veida fotogrāfijai. 1986. gadā mūsu arhīvā jau bija franču, spāņu un citu fotogrāfu inscenētas, savādas, gleznotas fotogrāfijas. Tas bija viens no uzsvariem – neveltīt visu tikai dokumentālajai fotogrāfijai. Otrs mērķis bija nemēģināt sacensties ar citām aģentūrām ziņu lauciņā. Jā, mēs fotografējām arī ziņas, īpaši 1989. gadā, jo tas bija īpašs gads Berlīnes mūra un Austrumeiropas notikumu dēļ. Mēs arīdzan izveidojām brīnišķīgu darbu kopā ar sešiem ķīniešu fotogrāfiem, kas izsmēla visus aģentūras enerģijas resursus. Mēs pieļāvām lielu kļūdu Eiropas komunisma valstīs – bijām tik entuziastiski, ka devāmies turp fotografēt, taču gandrīz nekā nepārdevām un zaudējām daudz naudas. Fotogrāfijas bija daudzkārt spēcīgākas par tām, kuras publicēja, taču mūsu uzņēmums nebija pietiekami stiprs, lai sacenstos ar tādām aģentūrām kā Gamma, Sigma, API vai France Press. Tomēr es neesmu vīlies, jo tas bija aizraujošs periods.

Cits nozīmīgs aspekts – mēs piešķīrām lielu nozīmi loģikai, kas saista fotogrāfu padarīto darbu ar to, kas seko pēc tam, respektīvi, izstādēm un grāmatām. no 1986. līdz 1990. gadam mēs, šķiet, izveidojām vairāk grāmatu un izstāžu kā Magnum, nelietojot arhīvu. Mēs skaidri redzējām izaicinājumu fotogrāfijas izmantošanā ne vien ar saturisko kontekstu, bet arī bez tā – zinot, ka fotogrāfija, publicēta žurnālā, nesīs vienu nozīmi, taču, kad pēc diviem gadiem tā tiks izstādīta vai publicēta grāmatā – nozīme var mainīties. Mēs pie tā daudz strādājām. Pilnīgi skaidrs bija arī tas, ka mēs itin labi piepratām atrast komercpasūtījumus un to nemaz neslēpām, kā to mēdz darīt citas aģentūras. To darījām divu iemeslu dēļ: viens bija likt klientiem pieņemt mūsu fotogrāfu stilu un otrs bija naudas pelnīšana citiem, vairāk personīgiem un kopīgiem projektiem. Tas bija periods, kad citām aģentūrām, šķiet, bija grūti izprast faktu, ka mēs varējām ātri nopelnīt, piemēram, ar bankas direktora portretu. Personīgi man nekad ar to nav bijušas problēmas. Tie bija darbi, kas ļāva veidot citus projektus, kuri, protams, bija nozīmīgāki par baņķiera portretu.

Jūs esat bijis daudzu izstāžu kurators. Kādi aspekti veido labu izstādi?

Vispārināt ir ļoti grūti. Ir jāizšķir divas lietas – grupu un personālizstādes. Personālizstādes gadījumā atšķirīgas arī ir retrospektīvas, tematiskās ekspozīcijas, stāsti vai citādi vienojoši aspekti. Vienmēr pastāv izaicinājums un nekad apstākļi nav ideāli. Es atrodos starp to, kurš rada, un publiku, kas to uztver. Zinu, ka mana atbildība ir izturēties ar cieņu pret darbu, fotogrāfa radīto un padarīt to saprotamu publikai. Jā, tās ir sarežģīti, un ideāla izstāde man… Kad tu radi ekspozīciju, tev jārēķinās ar telpu. Ideāla izstāde būtu radīta tieši telpai, un tai nevajadzētu ceļot. Izņēmums ir izstādes ar vēsturiskiem materiāliem, tad sarežģījumi rodas, jo tos nedrīkst mainīt, un ekspozīcijas vietai jāļauj darbus parādīt tā, lai skatītāji tos izprastu. Esmu rādījis vienus un to pašus darbus gan senā baznīcā, gan pamestā rūpnīcā, gan muzejā, un katru reizi man ir bijusi pilnīgi skaidra kolekcijas rakstura izpratne un kā man jāpārveido izstādes izvietojums. Laikmetīgās mākslas izstādei, manuprāt, nav jāceļo. Šeit atšķirību var redzēt, ja tā ir kolekcionāra kopija, kuru veidojis pats mākslinieks, viņaprāt, ideālā izmērā un izpausmē, kas vislabāk atbilst viņa būtībai. Izstādei, ja darbs tiek uztverts kā mākslas objekts, tiks veidots ierobežots skaits kopiju. Zinu fotogrāfus, kuri paši piedāvā piecus dažādus izmērus, bet, manuprāt, tam nav nekādas jēgas. Kad es veidoju izstādi, process ir tieši tāds pats kā rediģējot fotogrāfiju žurnālam vai grāmatai. Ir divi soļi: pirmais ir visfotogrāfiskākais, kad domāju vienīgi par fotogrāfu un fotogrāfiju. Kad strādāju ar fotogrāfu norīkošanu avīzei, vienmēr domāju par galarezultātu – kurš fotogrāfs spēs sniegt vispārsteidzošāko skatupunktu. Nākamais solis, kad fotogrāfija tiek gatavota publicēšanai vai izstādei, ir brīdis, kad es absolūti aizmirstu par fotogrāfu un domāju vienīgi par skatītāju – kā viņš to uztvers, kādu ietekmi radīs maza vai liela izmēra darba izstādīšana, vai to vajadzētu ierāmēt, kāda ir secības nozīmē. Šos pašus jautājumus uzdevu, kad strādāju avīzē. Domāju, ka vidutājam starp mākslinieka darbu un publiku šie divi aspekti ir ļoti svarīgi. Viņam jābūt pietiekoši apsēstam gan ar mākslas darba izprašanu, gan ar uztveri un publiku. Iespējams, man, kā cilvēkam, kurš pats nerada attēlus, tas ir vieglāk.

Tieši to vēlējos jums pavaicāt – vai mākslinieks, kurš ir dziļi savā mākslā spēj radīt šo telpu, kuru aprakstījāt, vai tomēr kuratoram nepieciešama distance?

Tas ir neviennozīmīgi. Lielākajai daļai fotogrāfu ir nepieciešams kāds, ar ko kopā veikt atlasi. Taču ir citi, absolūti brīnišķīgi piemēri, kā Sūzena Maizelasa, Žils Perezs vai Andreass Gurskis, kuriem piemīt nozīmīgas zināšanas par fotogrāfiju un kuri var būt arī savu darbu kuratori. Citādi gan šaubos, esmu daudzkārt vīlies izstādēs, kuras veidojuši fotogrāfi par citu fotogrāfu darbiem. Savādi, jo esmu redzējis izstādes Luvrā, kur mūsdienu mākslinieki, rakstnieki, kino un teātra pārstāvji veido izstādes no Luvras kolekcijas, un, pievienojot citas detaļas, ekspozīcijas ir bijušas brīnišķīgas. Cilvēkam no teātra pasaules piemīt ļoti spēcīga iztēle, viņš strādā ar kustīgiem attēliem, varbūt tādēļ viņam ir lielāka distance, saturīgāks viedoklis. Iespējams, fotogrāfs, kurš veido izstādi, jūtas kā konkurents.

Jūs izveidojāt foto festivālu Kambodžā. Kādēļ tieši tur?

Iemesli vienmēr ir līdzīgi – tā ir personīgā pieredze. Dienvidaustrumāziju atklāju 1980. gadu vidū, kad Bangkokā veidoju izstādi. Uzkavējos divas nedēļas ilgāk un piedzīvoju lielisku atklājumu, kultūra un sabiedrība atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Pēc tam uz turieni braucu reizi gadā – uz Birmu, Laosu, Taizemi, Vjetnamu. Sapņoju aizbraukt uz Kambodžu, taču tolaik tas nebija iespējams. Tā kā nāku no literārās pasaules, mana pirmā kaislība nav glezniecība, bet tēlniecība. Ja aizraujies ar tēlniecību, tev noteikti ir jāapmeklē Kambodža. Iespējams, 1970. gadu ietekmē mani vienmēr ir satraukuši sarkano khmeru laika notikumi, man vēl joprojām tos ir ļoti grūti konceptualizēt. Vēlējos turp aizbraukt, lai redzētu skulptūras un atrastu skaidrojumu pagātnes notikumiem. Pirmoreiz turp devos 1992. gadā, un tās pāris dienas bija gana bīstamas. 1995. gadā Francijas Kultūras centrs man piedāvāja vadīt meistarklasi jauniešiem, kuri vēlējās kļūt par fotogrāfiem. Bija skaidrs, ka viņi vēlas atrast darbu, strādāt avīzēs. Meistarklasi vadīju piecus gadus, dažiem no šiem cilvēkiem veicas tiešām labi, viņi strādā aģentūrās un par to ir patiess prieks. Studenti arīdzan izveidoja brīnišķīgus personālprojektus. Kopš 2000. gada daudz laika pavadīju ceļojot, tomēr, kad 2008. gadā saņēmu zvanu no Francijas Kultūras centra jaunā direktora, izlēmu, ka veidošu festivālu. Pat fakts, ka mums nebija naudas, nespēja mani atturēt.

Vai festivāls ir veiksmīgs? Kāda ir vietējo reakcija?

Tas ir visai sarežģīti, taču tajā pat laikā esmu ar to apmierināts. Festivāla koncepcija ir apmaiņa starp Eiropu un Āziju, piedalīties tiek aicināti tikai jaunie fotogrāfi. No paša sākuma es vēlējos sniegt piekļuvi lietām, kuras sabiedrībai līdz šim nebija sasniedzamas. Kad dodos turp, vedu līdzi 20 kilogramu grāmatu, jo tur fotogrāmatu nav vispār. Cerēju, ka festivāla izveide ļaus rasties jaunai Kambodžas fotogrāfu paaudzei. Es izveidoju ikgadēju astoņu mēnešu meistarklasi Francijas Kultūras centrā – tur jaunie cilvēki, kuri vēl īsti neapzinās savu būtību, nāk katru sestdienu, kad vien viņus neaiztur darbs un laika apstākļi. Tomēr viņi nāk par spīti visam, un pasniedzēji palīdz ar tehniku – sākumā tikai diviem no sešdesmit diviem studentiem bija profesionālās kameras. Pēc pusotra mēneša pasniedzēji viņiem liek izlemt un veidot projektu. Man jāsaka, ka 95% no jaunajiem Kambodžas fotogrāfiem nāk no šīs struktūras, kas vēl joprojām ir neformāla, taču ir svarīgi, ka viņiem ir iespēja tikties un apmainīties ar domām un idejām. Divreiz mēnesī ar pasniedzējiem un studentiem sazvanāmies caur skype, vienalga kur es atrodos, un mēs apspriežamies.

Situācija Kambodžā ir ļoti īpaša, jo tur nepastāv divdimensiju attēla tradīcijas – vizuālo saturu veido skulptūra un arhitektūra. Ir ļoti maz gleznu, pat tempļos to nav daudz. Man radās sajūta, ka starp 14. gadsimtu un mūsdienām ir vizuālā plaisa. Tomēr viņi ir ļoti radoši un bieži mani pārsteidz, viņu domāšana ir patiesi aizraujoša. Ar publiku ir grūtības. Kambodža vēl joprojām ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm. Iedomājieties, ka atverat galerijas durvis, bet tur pat nav tik daudz vietas, lai varētu izstādīt attēlus. Tādēļ bieži veidojam izstādes ārpus telpām – lielas izdrukas uz sienām un citur, mēs rādām projekcijas, no kurām īpaši maģiskas ir projekcijas uz laivām. Mums ir sešas laivas ar ekrāniem, kuri ir ieslēgti vakaros. Cilvēki skatās, bet es neesmu pārliecināts, ko viņi no tā iegūst. Pēc ilgākiem pūliņiem tagad veidojam izstādes arī universitātē, kurā ir lielas telpas, un pagājušajā gadā festivālu apmeklēja 45 000 interesentu. Protams, studenti iet apskatīt izstādes, bet viņi atved arī draugus un ģimeni. Turklāt festivāla ietvaros ir arī izglītības programma, mēs izīrējam autobusus un atvedam veselas klases no skolas, lai viņi apskata izstādes un satiek fotogrāfus. Viss ir par brīvu. Viena lieta ir acīmredzama, cilvēki nekad neiedomāsies nākt uz mūsu skolu – Studio Imagine – festivāla dēļ. Lai gan pagājušajā gadā mēs izstādījām meitenes darbus, kurai ir 19 gadi un kura strādā cigarešu rūpnīcā. Viņa bija redzējusi izstādes un kāds viņas draugs jau bija izstādījies; viņa atnāca ar vienu bildi un teica, ka vēlas veidot sēriju. Viņu pieņēma. Mēs vadam programmas arī bērniem – vienu laukos, kādā ciematā, otru galvaspilsētā. Es nezinu, kāda ir reakcija. Zinu, ka ārzemnieki apskata izstādes, es par to priecājos, bet tas nav mans izaicinājums. Es redzu, ka ārpus telpu izstādēs ar tekstiem cilvēki apstājas un lasa – tas ir patiesi pozitīvi.

Mūsu labākie fotogrāfi darbus ir rādījuši arī ārpus Kambodžas – Austrālijā, Francijā, Londonā – daži muzeji Singapūrā un Japānā ir iegādājušies darbus. Un tas ir tikai sākums, jo nākamais festivāls būs tikai piektais. Tā kā tika samazināts budžets, izveidoju biedrību un atradu privātos sponsorus. Lai turpinātu, mums ir jāpārveido struktūra, taču kopumā viss ir pozitīvi. Veiksmīgi festivāls tika uzsākts laikā, kad jaunajiem Kambodžas māksliniekiem radās pirmie panākumi. Redzu, kā mainās valsts, es te pavadīšu vairāk laika un kādā brīdī iespējams arī pensijas gadus. Šajā kultūrā jūtos labi, tā ir daudz dinamiskāka, problemātiskāka un aizraujošāka kā Eiropa. Cilvēki Eiropā nav laimīgi krīzes dēļ, taču viņi neapzinās, ka tomēr dzīvo pasaules attīstītākajās valstīs. Parīze ir skaista, taču tā ir muzejs, tādēļ man vairs nav tik spēcīgas vēlmes tur dzīvot.

Papildus visām jau minētajām lietām, jūs arī esat žūrijas loceklis dažādos starptautiskos konkursos, esat pasniedzējs. Visticamāk, ka jūs darāt visas šīs lietas, jo tās jūs piepilda un jums patīk būt daļai no procesa. Tomēr, kas to starpā sniedz vislielāko saviļņojumu un gandarījumu?

Nākamgad man paliks sešdesmit, viens no iemesliem, kādēļ es pametu aģentūru, iespējams, bija sajūta, ka zināšanas ir jānodod tālāk. Dažkārt šķiet, ka es palīdzu cilvēkiem neizniekot laiku, nepavadīt vairākus gadus procesā, ko patiesībā var apgūt pāris dienu laikā. Tas ir pats svarīgākais. Otrs aspekts – es vēlos nopietni atgriezties pie rakstīšanas. Man patīk rakstīt, taču tam ir nepieciešama nopietna disciplīna un laiks, nevar vienlaicīgi būt aizņemts ar daudzām citām lietām.