Divu fotogrāfu vientulībā
Latvijas Fotogrāfijas muzejā vēl līdz 2. septembrim apskatāmas divas izstādes – Isabelas Taljosas (Isabel Tallos, 1983) fotogrāfiju izstāde Low Cost un Lauras Stīvensas (Laura Stevens, 1977) Mēs vienatnē (Us Alone).
Viens no pirmajiem jautājumiem, ko sev uzdodu ieejot spāņu fotogrāfes Taljosas izstādē, kas šeit īsti ir low cost (mazas cenas)? Fotogrāfijās varam redzēt dažādus greznus (nebūt ne low cost) interjerus – viesnīcās, uzgaidāmās telpās, skolās –, kur dažkārt iekomponēta pati fotogrāfe sapņainās pozās. Izstādes aprakstā gan ir paskaidrots, ka Low Cost ir stāsts par desmit dažādām vietām, kuras autore apceļojusi ar mazcenas aviokompānijām, par biļetēm nemaksājot vairāk par 30 eiro. Savukārt fotogrāfijas ir manipulētas, izmainot telpu dabiskās proporcijas un izaicinot skatītāja uztveri. Manu uztveri drīzāk izaicina fotosērijas apraksts, iztēlē radot bildes no manis paša mazbudžeta ceļojumiem: niknās Ryanair tantes, kuras terorizē pasažierus par katru bagāžā pārsniegto kilogramu, jauniešu kopmītnes ar padsmit divguļamajām gultām vienā telpā un koplietošanas tualetēm bez poda un durvīm un pusdienu komplekts no tuvākā lielveikala… Tas man ir tipisks low cost ceļojums, turpretim fotogrāfe piedāvā ceļojumu četrās sienās, iesprostojot skatītāju tukšumā un klusumā bez norādēm par telpu un laiku. Fotogrāfiju vizuālais naratīvs nesniedzas ārpus autores izveidotā psiholoģiskā krātiņa, no kura strāvo smeldzīga melanholija.
Muzeja augšstāvā skatāmajā Lauras Stīvensas izstādē mēs redzam dažādus pārus (vīrietis + sieviete), kuri mājas vidē atslābuši pēc ikdienas rutīnas. Fotogrāfiju gleznieciskums, uzkrītošais mākslīgais apgaismojums un fotošopēšana liek meklēt paralēles ar tādu autoru kā Ērvina Olafa un Gregorija Krūdsona darbiem. Pāri ir īsti, un cilvēki fotogrāfijās patiešām šķiet vientuļi un garlaikoti, tomēr realitātes sajūtu grauj tieši nedabīgo fotogrāfisko kodu pielietojums. Fotogrāfe veido harmoniskas kompozīcijas, tomēr cilvēku izgaismotās sejas vedina domāt, ka zīmes pāru savstarpējo attiecību spriedzei jāmeklē tieši cilvēku sejās, nevis konkrēto cilvēku, vides un situāciju simbiozē. Un tas ir radījis pretēju efektu – cilvēki šķiet bezpersoniski.
Abām izstādēm ir daudz kopīga. Fotogrāfes ir jaunas sievietes ar labu izglītību, dzīvo lielpilsētās (Madridē un Londonā) un vēlas runāt par megapolēs tik tipisku sērgu kā atsvešinātība. Viena autore noslēdzas sevī, kamēr otra to liek darīt modeļiem. Jauniem māksliniekiem piemīt tendence urķēties savā psihē, mēģināt darbos ietvert personiskās traumas un kompleksus, taču ļoti bieži skatītājs tiek atstāts bez atslēgas, ar ko piekļūt mākslinieka pasaulei. Tiem, kuri meklē mākslā vientulību, tukšumu, skumjas, bailes, šausmas un ilgas, šīs izstādes noteikti sagādās patīkamu (viegli mazohistisku?) baudu, taču man kā jau snobiskam latviešu provinciālim, kuram rietumnieku 21. gadsimta mēris – depresija – šķiet svešs, drīzāk gribas vienkārši pateikt – smukas bildes, bet garlaicīgas.
