Prom no mājām
Es sāku fotografēt šo sēriju gandrīz pirms četriem gadiem. Tās centrā ir migrācija un šausmīgie apstākļi, kādos cilvēki dzīvo un strādā, no vienas puses, un iemesli, kāpēc tie pametuši savas dzimtās pilsētas – no otras. Es klīdu pa multikulturālo Stambulu, kurā mīt daudz imigrantu, un satikos un iepazinos ar cilvēkiem. Mūsu kopīgās sarunas lika man pievērsties viņu dzimtajām pilsētām…
Migrācija 1980-o gadu sākumā un 1990-os gados bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Turcijā bija vērojamas straujas izmaiņas. Šodien migrācija no lauku perifērijām uz urbānajiem centriem un no austrumiem uz rietumiem joprojām atstāj sekas uz sabiedrību.
Tā kā reģionu iekšējās ekonomiskās atšķirības ir polarizējušas reģionus un gados jaunais darbaspēks ir izstumts no ražošanas cikla Turcijas lauksaimniecības industrializācijas dēļ, valstī ir vērojams milzīgs migrācijas vilnis uz pilsētām labākas peļņas izredžu meklējumos. Izdzīvot un uzturēt ģimeni ir vienīgais iemesls tūkstošiem migrantu, kāpēc tie pametuši dzimtās pilsētas un devušies uz lielām, industrializētām pilsētām tādām kā Stambula un Ankara. Saskaņā ar oficiālo statistiku migrācijas koeficients Stambulā ir vairāk nekā divkārt palielinājies laika periodā no 2009.-2010. gadam pilsētas piedāvāto ekonomisko iespēju dēļ un valsts rietumos un austrumos valdošās ienākumu atšķirības dēļ.
Papildus nevienmērīgajai industrializācijai bija arī liela cilvēku grupa, kas tika pārvietota piespiedu nacionālās migrācijas dēļ, kas notika 1990-os gados un ko izraisīja karš starp Kurdistānas strādnieku partiju un Turcijas militārajiem spēkiem. Piespiedu migrācija ir arī viens no pārmaiņu iemesliem lielāko pilsētu sociālajā struktūrā, piemēram, Stambulā. Kopumā 2,5 miljoni cilvēku gandrīz no 4000 ciemiem Austrumu un Dienvidaustrumu Anatolijā ir migrējuši uz urbānajiem centriem Rietumos. Šī situācija izraisīja ekonomiskas, kulturālas un ar infrastruktūru saistītas problēmas lielajās pilsētās.
Pētījuma rezultāti, kura ietvaros tika aptaujāti tūkstošiem migrantu, kas pametuši dzimtās pilsētas un ciemus un devušies uz Stambulu, demonstrē, ka 90% migrantu strādā ar ļoti zemiem ienākumiem, kamēr 75% strādā īslaicīgus gadījumdarbus septiņas dienas nedēļā bez sociālā nodrošinājuma. 45% bērnu vecumā līdz 10 gadiem un 15% sieviešu ir nodarbināti. Lielai daļai ģimeņu arī nav pieejami atbilstoši mājvietas apstākļi ekonomisku apsvērumu dēļ. Pārsvarā ģimenes mīt vienistabas mājelēs ar ierobežotu elektrības un ūdens piegādi. Vienā istabā dzīvo kā minimums 10 cilvēki. Bieži mājās, kurās nav virtuves un vannasistabas, dzīvojamās istabas tiek izmantotas, lai gatavotu ēst un mazgātos.
Migranti, kas parasti strādā kā sīkpreču tirgotāji vai atkritumu un metāllūžņu šķirotāji un uzpircēji, mēnesī nopelna apmēram 200 ASV dolāru. Pēc īres nomaksas 50 ASV dolāru apmērā pārējais tiek nosūtīts ģimenēm dzimtajās pilsētās.
Tikai dažiem izdodas sasniegt mērķi tikt pie labākas dzīves un pārcelties šurp ar visu ģimeni.
Kursats Beihans (Kursat Bayhan, 1980) ir turku fotožurnālists, kuram patīk veidot fotostāstus no pasaules karstākajiem punktiem, piemēram, no Afganistānas, Lībijas un Izraēlas.
