18. novembra un 9. maija vizuālā gramatika

Latvijas sabiedrība nav homogēna, jo mūsu valstī dzīvo grupas ar krasi atšķirīgu pagātnes notikumu uztveri un vēstures notikumu interpretāciju. Savukārt mediji ietekmē to, kādu mēs redzam pasauli un apkārtējo vidi. Gandrīz ikviens raksts avīzē tiek papildināts ar kādu attēlu. Attēlus ir vērts pētīt, jo tie piedāvā, lai arī ierobežotu, taču spēcīgu realitātes (notikumu, darbību, cilvēku un cilvēku grupu) raksturojumu. Bieži lasītājiem pietiek tikai ar fotogrāfiju aplūkošanu, lai veidotu savu viedokli par rakstīto. Vispārējs priekšstats par attēliem cilvēkam veidojas jau nepilnas sekundes laikā. Šajā esejā es vēlos analizēt atšķirības starp 9. maija un 18. novembra notikumu vizuālo reprezentāciju Latvijas laikrakstos latviešu un krievu valodā. Kādas ir atšķirības fotogrāfisko kodu lietošanā minētajos datumos starp izvēlētajām avīzēm?

Tā kā šīs esejas pamatā ir mans bakalaura darbs, kurā vēlējos pretstatīt 16. marta un 9. maija notikumus, kas nostāda abas Latvijas iedzīvotāju grupas pretējās interešu pusēs, tad uzreiz jāatzīst, ka maldīga bija mana hipotēze par būtiskām atšķirībām starp maija un marta datumiem, jo 16. marta fotogrāfijas pēc izvēlētajiem analīzes kritērijiem latviešu un krievu valodās rakstošajās avīzēs bija līdzvērtīgas. Tādēļ daudz interesantāki ir atklājumi par nozīmīgākajām atšķirībām tieši 9. maija un 18. novembra fotogrāfijās.

Rolāns Barts esejā Fotogrāfiskais ziņojums (Le message photographique,1961) raksta –fotogrāfija nevar tikt uzskatīta par tīru un patiesu īstenības atainojumu. Iemesls ir tās pakļaušana vairākkārtējām subjektīvām izvēlēm. Pirmkārt, tas ir fotogrāfs, kurš izvēlas ko, kā un kur fotografēt. Otrkārt, arī redakcijas darbinieki, kuri veic rūpīgu attēlu atlasi, izvēloties tās bildes, kuras atbilst žurnāla pozicionējumam un estētiskajām un profesionālajām normām.

Ginters Kress (Gunther Kress) un Teo van Livans (Theo van Leeuwen) piedāvā vizuālo informāciju lasīt kā apgalvojumu (statement) – kā dažādu vizuālo zīmju, simbolu un kodu kombināciju, kas veido jēgpilnu vēstījumu un vizuālu apgalvojumu. Abi autori attēlu veidojošos elementus – to izkārtojumu kadrā, plānu, kontrastus, līnijas u.c. – tēlaini dēvē par vizuālo gramatiku, jo katram elementam piedēvē noteiktu raksturu un nozīmi. ¹⁾Kress G., Leeuwen, van T. (1996/2006). Reading Images. The grammar of visual design. New York: Routledge

Atsaucoties uz minēto teoriju, meklēju atšķirīgu realitātes atainojumu fotogrāfijā latviešu un krievu valodā rakstošajā presē, atspoguļojot 9. maija un 18. novembra notikumus (pētījumā iekļautas avīzes Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA), Latvijas Avīze (LA), Čas, Telegraf, CM-Segodņa).

Fotogrāfiju skaitliskās attiecības avīžu grupās veidojas loģiskās proporcijās – krievvalodīgā prese, kas ir par trešdaļu vizuālākā nekā latviski rakstošie laikraksti, lasītājiem piedāvā skaitliski lielākas fotoreportāžas no 9. maija svētkiem Uzvaras parkā. Taču vismazāk fotogrāfiju krievvalodīgajā presē varam atrast nevis no 16. marta, kas tradicionāli tiek pretstatīs 9. maija datumam, bet gan no 18. novembra notikumiem. Likumsakarīgi, ka avīžu grupā latviešu valodā visvairāk ir fotogrāfiju no Latvijas proklamēšanas dienas svētkiem, bet vismazāk no Uzvaras svētkiem.

Kompozīcija

Viens no Kresa un Livana piedāvātajiem fotogrāfijas nozīmi veidojošajiem elementiem ir kompozīcija, ko saista ar galvenā elementa iekadrēšanu un interešu punktu. Viņuprāt, variējot ar elementu izkārtojumu kadrā, tam tiek piedēvēta dažāda informatīvā vērtība. Viņi atzīmē četrus dažādus kadra izkārojuma variantus – labā/kreisā puse, augša/apakša, centrs/mala un jauktais.

Kā pirmo un Rietumu kultūrā populārāko autori nosauc labās un kreisās puses kompozīciju, kas atdarina acij jau ierastās lasīšanas kustības – no kreisās uz labo. Kreisajā pusē novietotie elementi tiek pasniegti kā kaut kas jau zināms, savukārt labajā pusē – kā jaunums. Labās puses jaunums sevī ietver līdz šim nezināmu informāciju, kādu problēmjautājumu, vai kaut ko, kas prasa īpašu lasītāja uzmanību. Savukārt kreisā puse skatītājam jau ir kaut kas zināms, pašsaprotams.

Kompozīcija var tikt veidota, dalot kadru augšpusē un apakšpusē, radot priekšstatu par iedomāto un reālo. Apakšējā daļā, kuru Kress un Livans sauc par reālo daļu, tiek atspoguļota praktiska un specifiskāka informācija. Novietojot kādu elementu centrā un ap to pakārtojot citus, tiks uzsvērta tā nozīme – centrālā jeb galvenā pozīcija. Ar šādu kompozīcijas veidu centrālais objekts iegūst pastiprinātu akcentu, un kadrā tas ietver informācijas esenci, būtību.

Krasi izteiktas atšķirības starp abām laikrakstu grupām kompozīcijas izvēlē nav – dominē labās un kreisās puses princips, otrajā vietā izvēloties augšas un apakšas kompozīciju. Ļoti reti fotogrāfijas veidotas, izmantojot centra un malu principa kompozīciju – vidēji 13% gadījumu, taču atšķirīgs ir šādi redzamo grupu procentuālais skaits. Krievvalodīgajā presē biežāk tiek centrēti 9. maija apmeklētāji un NBS parāde; Diena, NRA un LA akcentē 18. novembra pasākumu apmeklētājus, Latvijas amatpersonas vai politiķus.

Plāns

Laikrakstos krievu valodā biežāk cilvēki attēloti pilnā augumā, ietverot informāciju par vidi un pasākumu, liekot uzsvaru uz apkārtni, tās radīto noskaņu un cilvēku notikuma kontekstā. Savukārt latviski rakstošajā presē fotogrāfs pieiet soli tuvāk, visbiežāk izvēloties vidējo plānu, kas ļauj skatītājam skaidri saskatīt gan cilvēka seju, gan viņa darbību.

Zīmīgi, ka latviski rakstošā prese 9. maiju saviem lasītājiem parāda īpaši pietuvināti, retāk izvēloties akcentēt atnākušo cilvēku kuplo skaitu un ziedu jūru pie Uzvaras pieminekļa – šajās fotogrāfijās vērojams lielāks vidējā plāna īpatsvars nekā latviski rakstošajās avīzēs maijā.

Krievvalodīgā prese 18. novembra atspoguļojumā uzsver Nacionālo bruņoto spēku kuplo skaitu vai salūtu debesīs: divās trešdaļās attēlu svētki rādīti no tālas distances.

Skatupunkts

Reprezentējot notikumus un uzņemot attēlus, liela nozīme ir skatupunkta izvēlei – tas ir paša fotogrāfa izvēlēts leņķis, ar kura palīdzību var tikt pausta nostāja. Kress un Livans raksta par divu veidu perspektīvām – horizontālu un vertikālu skatu perspektīvu. Horizontālā (pretskata (frontālā) vai slīpā skatupunktā) norāda uz skatītāja un fotogrāfa attiecībām ar redzamajiem subjektiem. Slīps leņķis rada nošķirtības ilūziju – fotogrāfs it kā no malas skatās uz redzamo, viņš nav iesaistīts notiekošajā.

Attēla vertikālā perspektīva veidojas fotogrāfam izvēloties no kāda augstuma, leņķa skatīties uz notikumu, cilvēkiem vai objektiem. Vertikālā perspektīva veido varas attiecības starp skatītāju un subjektu. Ja fotogrāfs ir izvēlējies redzamo cilvēku fotografēt no apakšas, tas viņu vizuāli padara diženu un pārliecinātu, auditorija tiek nostādīta it kā zemākā pozīcijā. Fotogrāfija, uzņemta no augstākas pozīcijas, liek subjektam izskatīties mazākam, nenozīmīgākam vai zemāk stāvošam, ļaujot skatītājam un auditorijai just pārsvaru pār subjektu. Lai izvairītos no varas sadales attēlā, fotogrāfs var izvēlēties attēlu uzņemt acu augstumā. Šāds leņķis tiek uzskatīts par neitrālu un veido līdzvērtīgas attiecības starp attēla subjektiem un auditoriju.

Abās laikrakstu grupās horizontālajā perspektīvā dominē pretskats, kas nozīmē, ka gan latviešu, gan krievu valodās lasošajai auditorijai visi notikumi tiek atrādīti kā daļa no mūsu pasaules, nenošķirot notikumu un redzamo cilvēku no skatītāja, kā to modelē slīpais skatupunkts. Visvairāk šis savējās un mūsējās pasaules redzējums tiek lietots 9. maija fotogrāfijās, liekot lasītājam identificēties ar fotogrāfijās redzamo, turklāt šī tendence saglabājas kā krievu, tā latviešu valodā rakstošajā presē.

Interesanti, ka latviešu valodā rakstošās preses lasītājiem, lai arī maz reprezentēts, taču 9. maijs tiek attēlots kā daļa no mūsu notikumiem (pretskatā), ļaujot lasītājam būt daļai no notikuma un iepazīt redzamos cilvēkus (vidējā plānā).

Publicētajās fotogrāfijās pārsvarā izvēlēts acu līmeņa vai leņķis no augšas, retāk nostādot lasītāju zemākā pozīcijā.

Krievvalodīgie laikraksti, atspoguļojot maija notikumus, panāk veterānu fotogrāfiju izcelšanu uz citu attēlu fona, attēlojot tos vai nu no augšas vai zemajā leņķi, turpretim neitrālais skatupunkts vairāk lietots, reprezentējot citas cilvēku grupas. Kopumā maija reprezentācijai krievvalodīgajā presē vertikālā perspektīva izmantota gandrīz līdzvērtīgi, kas fotoreportāžas padara daudzpusīgas.

Novembrī krievvalodīgie laikraksti akcentē NBS varenību, šīs grupas reprezentācija veidota kā kaut kas svešs un pārāks par lasītāju – šajā laikā konstatējams vislielākais zemā leņķa lietošanas īpatsvars.

Apzinātas vai tomēr nejaušas izvēles?

Vizuāla vēstījuma kvalitāte ir svarīga, lai ar tās palīdzību mediji neveidotu subjektīvas notikumu reprezentācijas. Atšķirības starp krievu un latviešu valodā rakstošo presi fotogrāfiju izvēlē visvairāk pastāv 9. maija un 18. novembra attēlojumā. Krievvalodīgie laikraksti distancēti lasītājiem parāda Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinības. Latviski rakstošajā presē norobežošanās no kāda notikuma nav konstatēta, taču 9. maijs tiek uzsvērts jo īpaši uz citu notikumu fona.

Iespējams, ka vairums fotogrāfu savus kadrējumus izvēlas nejauši, un redakcijas darbinieki, atlasot attēlus, vadās pēc vienkārša principa “tā labāka, interesantāk izskatās”. Tomēr uzskatu, ka žurnālistam, strādājot ar vizuālās komunikācijas materiālu, ir jādomā gan par kadru, gan tajā redzamajiem cilvēkiem, simboliem un citiem aspektiem, jo ikviena fotogrāfijā iekļautā detaļa veido kopējo vēstījumu. Amerikāņu fotožurnālists Viljams Jūdžins Smits (William Eugene Smith) teicis: “Fotogrāfam ir jābūt atbildīgam par saviem darbiem un to ietekmi. Pat šķietami mazsvarīgi stāsti jāveic ar atbildības sajūtu, jo fotogrāfijas veido viedokļus. Neliela dezinformācija kombinācijā ar nelielu maldināšanu var aizdegt destruktīvu pārpratumu uzliesmojumu.” ²⁾Smith K. (2005). Handbook of Visual Communication. Theory, Methods, and Media. London: Lawrence Erlbaum Associates. Manuprāt, fotožurnālistiem jārūpējas gan par attēlu tehnisko kvalitāti, gan par to caurspīdīgumu jeb skaidro vēstījumu un ticamību. Tāpat kā ar tekstu, arī ar attēliem ir jāprot izstāstīt stāstu, ļaujot lasītājam veidot savu redzējumu uz notiekošo.