/ Arnis Balčus / Blogs

Fotomīļu salidojums 2012

Pagājušā nedēļā par fotomīļu Meku uz dažām dienām kļuva Parīze, kur norisinājās ikgadējais Paris Photo gadatirgus, kā arī mazāka mēroga pasākumi – Photo Off, Nofound photo fair, Offprint Paris un vēl simtiem fotoizstāžu. Pēc četru dienu intensīvas sērfošanas bez palīgmateriāliem var atcerēties vien nelielu daļu no redzētā. Piemēram, no Photo Off neatminos pilnīgi neko, tikai kādu fotogrāfiju ar sievietes pēcpusi. Tas ir viens no šādu megapasākumu mīnusiem – ir visai maza iespēja, ka tavu darbu kāds pamanīs starp tūkstošiem citu, ja vien netaisi kaut ko šokējošu un provokatīvu. Tas ir kā koks ar diviem galiem – no vienas puses, ir jauki piedzīvot tādu fotoizstāžu pārbagātību, taču no otras – ir skaidrs, ka cilvēka prāts spēj uztvert un pārstrādāt tikai nelielu daļu no lielā kvantuma.

Publikas un mediju uzmanības centrā ir Paris Photo, un tikai retais viesis pamana, ka patiesībā visas fotoaktivitātes šogad noris zem fotomēneša zīmes. Fotomēnesis tiek rīkots katru otro gadu, un tas nozīmē, ka papildus gadatirgiem norisinās vēl simtiem fotogrāfijai veltītu izstāžu un pasākumu. Neskatoties uz lielo savstarpējo konkurenci skatītāju uzmanības piesaistīšanā, fotomēneša organizatori nemaz īpaši nevēršas pie tūristiem, un, piemēram, Mois Off savā mājas lapā nekautrējas atzīt, ka angļu versiju nepiedāvās, jo vienkārši nav spēka visu izstāžu anotācijas iztulkot angliski. Jā, droši vien lielas jēgas nav.

Pēdējos gadus Paris Photo gadatirgum bija kāds tematiskais uzstādījums, piemēram, Austrumeiropas vai Āfrikas fotogrāfija u.tml. Šogad organizatori no tā atteikušies, un tas nācis tikai par labu, jo, piemēram, pirms diviem gadiem Austrumeiropas uzstādījuma dēļ dominēja vintage fotogrāfija (19. gs. un 20. gs. sākuma fotogrāfija), jo, dabiski, mūsdienu Austrumeiropas fotogrāfija nav tā ejošākā prece. Šī gada Paris Photo jauninājums ir kinorežisora Deivida Linča iesaistīšana, kurš izvērtējis visu galeriju izstādītos darbus un sev tīkamākajiem piešķīris preču zīmi Vu par David Lynch, kas pielīmēta zem fotogrāfijām. Linča mīļākie darbi tiks izdoti arī grāmatā.

Interesanti, ka šī gada Paris Photo vintage fotogrāfiju klātbūtne nebija tik izteikta. Tāpat katru gadu daudzas galerijas vienlaicīgi izliek Roberta Mepltorpa, Sindijas Šērmanes vai Ričarda Avedona fotogrāfijas. Šogad šos “glamūrīgos estētus“ ir nomainījuši “konceptuālisti“ – Pols Greiems, Aleks Sots, Tomass Rufs. Varbūt šī iemesla dēļ arī šonedēļ nesagaidījām ziņas par spožiem pārdošanas rezultātiem. Pēdējos gados topā ir ķīniešu fotogrāfija. Aizpērn visvairāk oranžo uzlīmīšu (tas liecina par pārdoto eksemplāru daudzumu) varēja ieraudzīt Liu Ksjaofangas (Liu Xiaofang) darbam, šogad – Fenga Fangaja (Feng Fangyu).

Ar katru gadu par arvien būtiskāku Paris Photo sastāvdaļu kļūst fotoalbumi. To var saprast – reizēm ar tiem var nopelnīt vairāk nekā pārdodot bildes, kā arī fotogrāfam tā ir kā alternatīva reprezentācijas forma izstādei. Šogad Aperture pirmo reizi organizēja fotogrāmatas balvu, labākās grāmatas izliekot arī plašākai apskatei. Pie balvām tika Anderss Petersens par grāmatu City Diaries un Deivids Galjārds (David Galjaard) ar pašizdoto Concresco. Daudzas izdevniecības un galerijas organizē autogrāfu stundas, tā, piemēram, varēja tikt pie Tomasa Rufa, Rinko Kavauči, Mārtina Pāra, Sāras Mūnas, Hillas Beheres un citu fotogrāfu parakstiem. Grāmatas, gan protams, tiek tirgotas bez atlaidēm un var gadīties, ka atsevišķus izdevumus ir stipri lētāk iegādāties internetā vai grāmatnīcās un uz Paris Photo atnākt tikai pēc paraksta.

Tas pats attiecas uz grāmatu gadatirgu Offprint Paris. Tajā desmitiem lielāku un mazāku izdevniecību piedāvā savu produkciju. Stenda īre maksā ap 350 eiro, tāpēc vislielākās cerības nenokļūt mīnusos ir tiem, kas tirgo pēc iespējas vairāk “produktu“. Šeit arī redzami kontrasti – vienviet atrodas izdevniecības ar divām, trim grāmatām un tādas grāmatu fabrikas, kā Walther Koenig ar simtiem vienību par pievilcīgām cenām.

Nofound, tāpat kā Photo Off, ir vēl viens alternatīvs gadatirgus Paris Photo. Dabiski, ka vairums galeriju labprāt tiktu pie stenda Paris Photo, taču tas maksā bargu naudu, un vietu var iegūt tikai konkursa kārtībā. Tāpēc aiz strīpas palikušajiem ir jāorganizē kaut kas cits, ja gribas būt daļai no lielā foto-četrdiennieka. Nofound ir zīmīgs ar to, ka tajā ir uzkrītoši daudz plikumu. Galerijas Frank Taal stendā holandiete Hestere Šoirvatera (Hester Scheurwater) bija visdažādākajos veidos safotografējusi savu šķirbiņu zeķubiksēs, kamēr citā stendā japāņu autore Hideka Tonomura dokumentējusi savas mātes intīmās attiecības ar patēvu utt. Var teikt, ka Nofound ir draiskulīgāks par pārējiem gadatirgiem, galerijas nebaidās riskēt izlikt fotogrāfiju ar maz ticamiem komerciāliem panākumiem. Nofound patiess atklājums man bija britu dokumentālists Toms Vuds (Tom Wood) un viņa darbi no astoņdesmito gadu Mersīsaidas reģiona Anglijā.

Galvenā fotoizstāde ārpus gadatirgiem bija Pola Greiema (Paul Graham, 1956) ekspozīcija mākslas centrā Le Bal. Izstādē skatāmas divas viņa sērijas – Beyond Caring (1984-85), kurā viņš dokumentējis valsts nodarbinātības aģentūru birojus Anglijā, un sērija The Present (2011), kas sastāv no Ņujorkas ielās uzņemtiem diptihiem. Jaunākajā sērijā Greiemu interesē tas, cik daudz un kā mēs redzam, un kā mainās mūsu uztvere, kad īsā laikā pārvietojamies no viena punkta uz nākamo. Diptihos redzamās fotogrāfijas uzņemtas ar vienu vai divu sekunžu intervālu, un fotogrāfs centies panākt to, ka abi šie piefiksētie mirkļi ir vienlīdz svarīgi un atspoguļo mūsu vizuālo pieredzi saskarsmē ar apkārtējo pasauli. Izstādē lielformāta attēli ir novietoti zemu pie grīdas, tādējādi skatītāju tuvinot pieredzei uz ielas. Ar šīm fotogrāfijām Greiems piešķir nozīmi laika ritējumam nevis vienam mirklim, tādējādi, lai arī viņš citē tādus ielu fotogrāfijas klasiķus kā Roberts Frenks un Lī Frīdlanders, viņa uzstādījums tiecas apšaubīt Kartjē-Bresona “izšķirošā momenta“ svarīgumu.