Sievietes rītakleitās: Baltkrievija šodien
Ar sēriju Rītakleita (Dressing Gown/Халат) Vitālijs Brusinskis (Vitali Brusinski/Виталий Брусинский, 1969) kļuva ievērojams mākslas pasaulē pēc divdesmit komerciālās fotogrāfijas pasaulē pavadītiem gadiem. “Projekts ir kā dzīvas bērnības atmiņas,” saka Brusinskis. “Es izaugu komunālajā dzīvoklī, un ļoti labi atceros, kā sievietes pa to skraidīja rītakleitās. Ja rītakleita bija iegādāta ārzemēs, tā lika sievietei izcelties uz pārējo fona. Pozas, galvas mājieni, žesti un gaita šīm izredzētajām bija ļoti ekspresīva un augstprātīga. Un šīs lepnības pamatā, kā es to tagad esmu sapratis, iespējams, bija apziņa, ka viņu ievērojamās rītakleitas izraisa skaudību kaimiņienēs.”
Brusinska padomju laika bērnības atmiņas atklājas arī pagalma attēlos, kuros redzama izkārta, žūstoša veļa. Šo ainu Oksana Žgirovskaja (Оксана Жгировская), izstādes Rītakleita kuratore, mēģināja rekonstruēt mazā Baltkrievijas dizaineru savienības galerijā, kura kļuva par mājvietu pirmajai izstādei Rītakleita Minskā. Tā tomēr nebija pirmā publiskā projekta eksponēšana. Pirms gada Eiropas Humanitāro zinātņu universitātes studenti Viļņā izmēģināja spēkus mākslas kritikā, analizējot rītakleitās ģērbto sieviešu portretus. Pēc tam Sanktpēterburgas projekts ETAGI organizēja šo pašu izstādi savās telpās.
Jau no paša sākuma Rītakleitas provokatīvā nostāja izraisīja nepārtrauktas intelektuālas debates. Aktuāli jautājumi tika risināti semināros par dzimti un vizuālajām mākslām, kas notika Minskā galerijā Y – laikmetīgās mākslas un izglītības oāzē. Vai projekts ir diskriminējošs tā iemesla dēļ, ka mūsdienu sieviete (starp modelēm var atpazīt dažas no Baltkrievijas kultūras dzīves aktīvistēm) tiek attēlota, veicot patriarhālas sistēmas uzspiestus mājas uzkopšanas darbus? Vai tas ir atbilstošs paņēmiens mūsdienu portretā? Nesen diskusijas izraisījās par padomju elementiem šajā portretā – padomju pagātne, gan redzamā, gan nojaušamā padomju estētika, padomju ikdienas kultūra un tās paliekas mūsdienu Baltkrievijā.
Jautājums ir, kādā kontekstā Rītakleitu iespējams analizēt? Vispirms jau mēs šeit redzam tipisku vides portreta fotogrāfiju. Modeles nav ataicinātas uz foto studiju, bet gluži otrādi – fotogrāfs ir ielaists viņu dabiskajā vide – mājās, darbā vai atpūtas zonā. Lai radītu labāku izpratni par galvenās varones personību, fotogrāfs sniedz ieskatu tās pasaulē. Šī tradīcija, ko, iespējams, var saistīt ar Daienu Arbusu, ir pastāvīgi vērojama labākajos laikmetīgā portreta piemēros. Ja paraugāmies uz World Press Photo, Visa pour l’Image, Paris Photo, Les Rencontres d’Arles uzvarētājiem, to vidū ir Karlo Džanferro (Carlo Gianferro), Stefānija Sinklēra (Stephanie Sinclair), Rafals Milahs (Rafal Milach), Villeke Deijvekams (Willeke Duijvekam).
Fons, kas vides portreta žanrā ir tik ļoti svarīgs, nav nemaz tik viennozīmīgs faktors, kā varētu šķist. Kā piemēru varam apskatīt slaveno sēriju Socioloģisks ieraksts (Zapis socjologiczny), kuras autore ir poļu fotomākslas klasiķe Zofija Rideta (Zofia Rydet). Viņas portretos fons ir tik sīki detalizēts, ka cilvēks attēlā gandrīz pazūd. Apkārtne nesniedz papildu informāciju par subjektu, bet pati kļūst par subjektu. Protams, Brusinska portretos interjers nedominē pār galvenajām varonēm, kā tas notiek Ridetas gadījumā, tomēr tā būtu liela kļūda likt dzīvokļa specifiku iekavās, it kā tas būtu troksnis, kas novērstu mūsu uzmanību no rītakleitu kultūras analizēšanas.
Lai gan Brusinska iemesls, izvēloties šādu tēmu, ir galvenokārt sentimentāls, mākslinieka piemērotā metode ir neitrāla, emocionāli attālināta, kokaina un sistemātiska. Nav vērojama ironija vai cits uzskatāmi izteikts individuāls fotogrāfa rokraksts. Lielākajā daļā fotogrāfiju modeļu sejās nav vērojamas emocijas un viņas skatās tieši objektīvā. Brusinskis atzīst, ka viņa līdzdalība ainas horeogrāfijā bija minimāla un galvenokārt vērsta uz tehniskas dabas jautājumiem un kompozīcijas vienotības saglabāšanu. Rītakleita, poza un butaforijas bija pašu modeļu ziņā. Mākslinieka izvēle fotografēt sievietes pretskatā no neitrāla un vienkārša skatupunkta ir pievilcīga, jo tādējādi skatītājs tiek aicināts izjust tiešas un godīgas attiecības ar portretētajiem cilvēkiem. “Skatītājam tiek piedāvāti polemiski stāstījumi, bet šķiet, ka šī informācija ir sniegta tikai daļēji,” vērtē Šarlote Kotona (Charlotte Cotton), aprakstot sasaluma estētiku kā vienu no galvenajiem elementiem laikmetīgajā fotogrāfijā.
Subjektu ieņemtā poza tomēr pārāk duras acīs. Brusinskis neapturēja svešiniekus uz ielas, kā to dara Džoels Sternfelds, bet rūpīgi organizēja vizītes pie modelēm to mājās. Rezultātā projektā apvienots savdabīgs realitātes un fantāzijas sajaukums. Mašīnbūves rūpnīcas darbinieces Svetlanas portretā redzamais mākslīgais mandarīnkociņš šķiet īpaši iegādāts, lai uzņemtu izcilo viesi. Bezdarbniece Valentīna tur vīna glāzi, kas nav populārs dzēriens Baltkrievijas ģimeņu ikdienā. Tāpat, iespējams, tā nav sakritība, ka studente Anastasija ir novietojusi savu diplomu labi redzamā vietā. Tomēr arī šajā gadījumā, līdzīgi, kā ar iekštelpu ainavām, mēs nevaram nepamanīt modeļu ieņemto pozu, jo tā rada nozīmes papildslāni.
Veids, kādā sievietes sevi prezentē un apzināti konstruē tēlu fotokameras priekšā daudz pastāsta par viņu uzskatiem par skaistumu, svinīgumu un sievišķību. Man patīk stāsts par Tijas Marijas fotografēšanu, kas iekļauts Džulianas Ņūtones (Julianne Newton) grāmatā par fotožurnālistiku. Strādājot pie ilgtermiņa dokumentālā projekta Meksikā, Ņūtone novēroja Tiju Mariju katru dienu, līdz visbeidzot viņai izdevās uzņemt foto, kurā redzama šīs indiešu sievietes ikdienas rutīna, proti, sēdēt ārā un adīt. Attēlam vajadzēja fiksēt kādu autentisku brīdi cilvēka ikdienas gaitās. Tomēr, kad Ņūtone parādīja fotogrāfiju Tijai Marijai, lai saņemtu atļauju to publicēt, vecā sieviete bija šokā un vainoja Ņūtoni neslavas celšanā, attēlojot viņu tik nepievilcīgā veidā. Ņūtone piedāvāja uzņemt jaunu fotogrāfiju nākamajā dienā, un šoreiz Tija Marija bija pienācīgi sagatavojusies – viņa bija ielūgusi fotogrāfi pie sevis uz mājām ar skaistām mēbelēm un ģimenes fotoattēliem uz sienām. Pati Tija Marija sēdēja lielā dīvānā, ģērbusies skaistā krāsainā kleitā un ieņēmusi aristokrātisku pozu. Vai arī šoreiz portrets bija autentisks? Bija gan, tikai nedaudz citādā veidā – tajā bija redzama patiesība tādā veidā, kā Tija Marija vēlējās to redzēt.
Vai arī rītakleita spēlē kādu lomu tēlos, kādos baltkrievietes vēlējās sevi redzēt? Interesantu rakstu ar nosaukumu Kāpēc krievietes valkā rītakleitas mājās piedāvā kāda iepazīšanās aģentūra, kas specializējas randiņu organizēšanā ar krievu sievietēm. “Ja jūs dotos ciemos pie sievietes Rietumeiropā un viņa jums atvērtu durvis rītakleitā, jūs padomātu, ka esat sajaucis datumus. Šādā gadījumā ciemiņš droši vien pieklājīgi atvainotos un laipni atteiktu ienākt iekšā uz tasi kafijas. Sieviete, kura pa dzīvokli staigā rītakleitā, varētu likties slima vai tikko izlīdusi no gultas, kur viņa vēlas nekavējoties atgriezties,” informē raksta autori. Tālāk seko pamācība, ka Krievijā sievietēm ir pieņemts mājās staigāt rītakleitā. Tā ir tradīcija, kas radusies Padomju Savienībā. Vai tā tas ir arī Brusinska modeļu gadījumā? Gan mākslinieks, gan kurators ir pārliecināti par to. “Es nekad neesmu redzējis sievietes valkājam rītakleitas Rietumos. Tā ir tikai mūsu ieraža. Un tai lemts izzust,” saka Vitālijs.
Tomēr patiesība slēpjas faktā, ka sievietes ļoti labi zināja par fotogrāfa interesi iemūžināt izzūdošo rītakleitu kultūru. Vēl jo vairāk – viņām tika lūgts uzvilkt un demonstrēt savas rītakleitas. Līdzīgu pieeju izmantoja lietuviešu māksliniece Ramūne Pigagaite projektā Apkopējas. Te fotogrāfe interesējās par “daudzdzīvokļu mājām, kuras nokrāsotas histēriskās un spilgtās krāsās”. Savu darbu varonēm māksliniece palūdza uzvilkt rītakleitas (kas arīdzan bija gandrīz tikpat spilgtās krāsās) un pozēt fotokamerai, kamēr viņas mazgā kāpnes. Šāda pieeja liedz apgalvot, ka sievietes joprojām valkā rītakleitas mājās kā ikdienišķu apģērbu vai ka šis ir veids, kādā viņas gribētu sevi redzēt svešinieka acīm.
Kas attiecas uz rītakleitu kultūru, mums jāatzīst, ka šis apģērbs var būt pilnīgi mūsdienīgs. Pasaulē vadošie apakšveļas ražošanas uzņēmumi savās kolekcijās piedāvā rītakleitas. Tomēr mūsdienu rītakleitas vieta un laiks ir skaidri definēts – vai nu tas ir naktskrekls, vai halāts pēc vannas. Brusinska vizuālajā enciklopēdijā vērojami abi rītakleitu veidi, un mēs varam pieņemt, ka tos strikti izmanto tikai paredzētajam nolūkam. Tajā pat laikā var pamanīt arī vecmodīgākas rītakleitas, kas pazīstamas kā putekļu uzsvārcis – sava veida aizsargapģērbs, ko sievietes uzvelk, darot mājas darbus. Šis uzsvārcis ir tieši tas apģērbs, ko Ramūne Pigagaite atklāj savā projektā kā mājsaimniecības darbu simbolu un ko, iespējams, mūsdienās var atrast tikai pēcpadomju veikalos.
Padomju Savienībā putekļu uzsvārči bija populāri ne tikai kā uzkopšanas darbu apģērbs, bet arī kā mājas apģērbs. Lai gan tie tika iecerēti kā ērti un praktiski apģērba gabali, to nozīme paplašinājās līdz skaistuma un sievišķības etalonam. Savā komentārā par Brusinska projektu Rītakleita Olga Romanova (Ольга Романова), kino un kultūras studiju pētniece, min puķainos putekļu uzsvārčus kā padomju ikdienas estētikas mantojumu un liek tos tajā pašā kategorijā, kur atrodas krāsainie paklāji, mākslīgie ziedi un raibās tapetes. Šī estētika, kas bija kopīga zemākās sociālās šķiras pārstāvjiem un kas atspoguļoja lauku cilvēku izpratni par skaistumu (kur skaists nozīmē spilgti krāsains, reālistisks un sentimentāls, kā to rezumē Romanova), izrādījās vispaliekošākā.
Šīs attieksmes paliekas vēl joprojām manāmas arī laikmetīgajos Baltkrievijas un Brusinska portretos. “Mūsdienu Padomju Savienība ir Atlantīda, kas nogrimusi okeānā, bet virspusē vēl redzami tās atlūzumi, fragmenti un zīmes, kas sen jau kā zaudējušas nozīmi, un dažāda veida uzvedības modeļi, kas tiek praktizēti automātiski,” komentē Romanova. “Mūsdienu Baltkrievijā Atlantīda pavisam noteikti ir nogrimusi, bet tās atliekas ir visur, tās peld pa virsu kā eļļas plankumi okeānā.” Paraugoties uz Svetlanas portretu no jauna un sekojot Oksanas Žgirovskajas (Оксана Жгировская) ieteikumam, mēs varam saskatīt padomju mantojumu viņas ieņemtajā pozā. Pēc kuratores domām, tā ir tipiska poza, kādā redzamas modeles padomju laiku modes žurnālos 1970. gados, un tieši no modes žurnāliem Svetlana neapzināti šo pozu ir aizguvusi.
Vēsturnieks Aleksejs Bratočkins (Алексей Браточкин) saskata padomju mantojuma paliekas interjerā, kas tik rūpīgi piedāvāts apskatei fotogrāfijās. Viņš atsaucas uz Jekaterinu Degotu (Екатерина Дёготь), krievu mākslas vēsturnieci, kura padomju dzīvokļus nodēvējusi par sentimenta muzejiem. Padomju cilvēki parasti nemeta prom neko tādu, kam bija emocionāla vērtība, līdz ar to mājās sakrājās ļoti daudz un dažādu šķietami nederīgu nieku. Saskaņā ar Bratočkinu mēs dažus no šiem dzīvokļiem varam pamanīt Brusinska fotogrāfijās. Cita atlieka no padomju kultūras ir milzīgas mājas bibliotēkas, kas tolaik bija prestiža un statusa simbols un ne vienmēr bija saistītas ar dzīvokļa iemītnieku profesijām. Savukārt pēcpadomju dzīvokļi ir pavisam citādi, saka Bratočkins. Tajos ir veikts eiroremonts un viss liekais ir izmests ārā – pat bibliotēkas.
Fotogrāfiju paraksti projektam piešķir papildu šķautni. Mākslinieks atklāj varoņu vārdus un pozīciju sabiedrībā. Līdzīgi kā Augusta Sandera sabiedrības portretējumā, mēs varam salikt mozaīku no visām iespējamām profesijām, ko baltkrievu sievietei var piedēvēt: administratore, studente, māksliniece, redaktore, aktrise, inženiere, pavāre, kino producente, ārste un pat pasaules čempione vingrošanā. Katrs portrets var tikt uzskatīts par sociālā tipa atainojumu.
Pirmajā izstādē Viļņā Vitālija Brusinska projekta nosaukums bija Par rītakleitu. Vēlāk kuratore atmeta “par”, un projekta koncepcija kļuva vēl komplicētāka. Par ko šis projekts ir? Par dzimti? Par portretu? Par padomju kultūru? Par padomju kultūras atliekām? Par mūsdienu Baltkrieviju? Par sociālajām grupām? Par rītakleitām? Brusinska projekta panākumi slēpjas faktā, ka viņam izdevās iekļūt Baltkrievijas pilsētnieku mājās un sniegt neitrālu realitātes dokumentāciju – tādu, kāda tā ir, vai kādu galvenās varones vēlas to redzēt. Brusinska fotogrāfijas ir ļoti daudzslāņainas. Tajās var daudz ko saskatīt – daudz faktu un stāstu. Projekts Rītakleita nupat ir izstādīts Rietumeiropā. Interesanti, kā to uztvers Rietumu skatītāji un kam tie pievērsīs uzmanību.
