/ Gunta Podiņa / Blogs

Neredzīgo ciems

Strazdumuiža ir ciems Rīgas nomalē, kur mājvietu radusi neredzīgo un vājredzīgo kopiena ar vairāk nekā 200 iedzīvotājiem.

Padomju laikos Latvija sniedza atbalstu industriālajai infrastruktūrai, nodrošinot darbu ciema iedzīvotājiem vietējās rūpnīcās, kur tie izgatavoja sadzīvē izmantojamas tīrīšanas sukas un koka priekšmetus pārdošanai Padomju veikalos. 1950-os un 1960-os gados vietējās rūpnīcas nodrošināja darbavietas vairāk nekā 1600 darbiniekiem, no kuriem gandrīz puse bija neredzīgi vai vājredzīgi. Uzņēmums strādāja ar tādiem panākumiem, ka varēja uzbūvēt divpadsmit dzīvojamās ēkas rūpnīcu strādniekiem, kā arī kultūras klubu un reģionālu sporta skolu. Gājēju celiņi ciemā bija aprīkoti ar īpašu nodalījumu neredzīgajiem iedzīvotājiem. Apmēram 1200 cilvēku ar redzes problēmām pārcēlās uz Strazdumuižu, kur tiem bija iespēja mācīties un strādāt.

Padomju impērijas sabrukums ar plānveida ekonomiku un valsts kontrolētu tirgu atstāja vietējās rūpnīcas bez atbalsta, un daudzas no tām bankrotēja. Šodien mazāk nekā desmit cilvēku strādā vietējā rūpnīcā. Mūsdienās 90 % cilvēku ar redzes invaliditāti ir vai nu bezdarbnieki, vai tiem ir ierobežotas iespējas strādāt atbilstošu darbu. Gadījumos, kad iespējams atrast darbu, lielākā daļa piedāvājumu ir vergošana ar niecīgām izaugsmes iespējām. Neredzīgie un vājredzīgie ciema iedzīvotāji pārsvarā pārtiek no valsts pensijas, kas sastāda 70 – 140 latus mēnesī.

Lai gan savrupais dzīvojamo ēku komplekss kopā ar īpašo aprīkojumu un atbilstošo vidi, kas atvieglo neredzīgo ciema iedzīvotāju sociālo un kultūras dzīvi, ir atbalsts plaukstošai kopienai, tā tomēr rada izolāciju no plašākas vietējās kopienas.

Dzīves apstākļi ir smagi. Ģimenes dzīvo lielā šaurībā neremontētos dzīvokļos, kas celti padomju laikos. Vairākas ģimenes mīt vienā dzīvoklī vai arī dala dzīvojamo platību ar citiem istabas biedriem. Izglītības iespējas neredzīgo iedzīvotāju bērniem ir ierobežotas, jo daudzas ģimenes nevar atļauties segt izdevumus, kas saistīti ar bērnu skološanu.

Neredzīgo cilvēku kopienu caurauž lielas un nevajadzīgas traģēdijas. Darba iespēju trūkums nav apturējis daudzus iedzīvotājus mēģinājumos sevi uzturēt. Nelokāmais neatkarības gars ir licis daudziem meklēt jaunas nodarbošanās iespējas. Piemēram, Kaspars strādā par automehāniķi, Kristīne strādā nepilna laika darbu kā tulkotāja, Jānis spēlē akordeonu vietējās ballītēs un Māris komponē mūziku.

Mazajai kopienai ir sava radiostacija, kuru brīvprātīgi vada dažas neredzīgo un vājredzīgo ciema iedzīvotājas. Ciemā ir aktīvas hobiju grupas, piemēram, klūdziņu pīšanas pulciņš, dejošanas, dziedāšanas un teātra pulciņš, kā arī vokāli instrumentālais ansamblis un orķestris. Vecākās paaudzes pārstāvjiem patīk spēlēt domino turpat pie mājas.

Gunta Podiņa (1974) ir fotožurnāliste, kas dzīvo Zviedrijā. Nesen viņa ieguva maģistra grādu fotožurnālistikā un dokumentālajā fotogrāfijā Londonas Mākslas universitātē. Fotogrāfes interešu lokā ir sociālas problēmas, kas tiek atspoguļotas darbos, kuru galvenie varoņi ir cilvēki ar dažādām personīgajām vēsturēm. Grāmata ”Neredzīgo ciems” ir pieejama Blurb.