Marnics: organizēšana ir manas būtības sastāvdaļa

Arno Marnics (1975) ir viens no aktīvākajiem pašmāju fotovides funkcionāriem – viņš rīko Buclera lasījumus, kas rīt, 8. decembrī notiek Viesītē, tāpat arī fotogrāfu forumu, portfolio skati, vada foto klubu un šajā semestrī kļuvis par Latvijas kultūras koledžas fotonodaļas vadītāju. Lai arī Marnics paralēli fotografē jau daudz gadu, tikai tagad viņš nonācis līdz savai pirmajai personālizstādei – no 13. decembra Koki pilsētā apskatāmi Latvijas fotogrāfijas muzejā.

Tu esi studējis ekonomiku un vadību, tad strādājis nekustamo īpašumu jomā. Kā tu pievērsies fotogrāfijai?

Ilglaicīgi esmu strādājis uzņēmumā, kas ar iepakojumu apgādā citus Latvijas uzņēmumus, pēc tam nekustamo īpašumu jomā. Ar fotogrāfiju nodarbojos kopš 15 gadu vecuma. Mans tēvs un vectēvs fotografēja, bērnībā mums bija diapozitīvu vakari, līdz ar to fotogrāfija man nav sveša, tā vienmēr bijusi blakus. Neuzskatu, ka tā ir mana karjera. Ar karjeru pelna naudu, bet Latvijā ir tikai kādi 4-5 profesionāli fotogrāfi, kuri var nodrošināt visu Latvijas reklāmas tirgu.

Tevi tomēr var pamanīt kā aktīvu organizatoru.

Jau kādus piecus gadus organizēju pasākumus, jo šī nodarbe man patīk. Ja es kaut ko organizēju, tad pats arī piedalos. Man ir interesanti un tas arī viss. Uzskatu, ka man ir organizēšanas iemaņas un tā ir mana būtības sastāvdaļa.

Kas tevi piesaista Buclera lasījumos?

Latvijā pietrūka tematiska, apkopojoša un fotogrāfijai veltīta pasākuma. Sākumā domāju par konferenci, kas pārvērtās par forumu un šogad pārceļoja uz Rīgu, kur arī paliks. Forumā tiek apskatītas šī brīža aktuālās tēmas, savukārt Buclera lasījumi ieguva jaunu veidolu – turpmāk tie būs veltīti tikai un vienīgi Latvijas fotogrāfijas vēsturei un pētniecībai. Patiesībā Latvijā ir ļoti daudz entuziastu un vēsturnieku, kuri savā nodabā un personīgu interešu vadīti pēta dažādus autorus un fenomenus, bet šie atklājumi aiziet nebūtībā. Tajā pašā laikā uzskatu, ka ir interesanti saprast to, kas Latvijā noticis pirms mums. Jo noticis patiesībā ir daudz kas. Saistībā ar šo pasākumu ir doma izdot biļetenu, jo šādai informācijai jābūt drukātai, lai tā ir pieejama akadēmiskai videi – tiem, kas veido kaut kādus pētījumus. Lai būtu informācijas pēctecība un citiem būtu iespēja strādāt ar šiem materiāliem, tos vajag publiskot.

Vai bez Pētera Korsaka un dažām dāmām Fotomuzejā mums patiesi ir vēl daudz pētnieku un vēsturnieku?

Jā! Piemēram, Cēsu novada muzejā ir Tālis Pumpuriņš, kurš ir izpētījis Cēsu novadā strādājošus fotogrāfus līdz pat 19. gadsimta vidum. Nopietni strādā Madonas novadpētniecības muzejā. Un ir vēl cilvēki, kuri pamazām kaut ko meklē, piemēram, Valkā, Balvos, Liepājā, to skaitā privāti aktīvisti. Tāpat viena otra bibliotēka. Mēs par viņiem neko nezinām, jo trūkst šādu tematisko pasākumu. Tie sniedz stimulu arī pārējiem, tādējādi mēs atrodam daudz informācijas, turklāt zināmai auditorijas daļai tas ir pietiekami interesanti.

Kāpēc tas notiek Viesītē?

Pasākums tur notiek vairāk nekā 25 gadus. Sākumā tā bija kafijas dzeršana Buclera dzimšanas dienā, ko veidoja Vilnis Auziņš un Pēteris Korsaks (bijušie Fotomuzeja darbinieki – aut. piez.). Pēdējā gadā, pirms to pārņēmām mēs – Pilsētas fotoklubs – , tas jau bija visai interesants pasākums, kas vairāk atgādināja arī to, ko rīkojam tagad. Skaļi būtu teikts, ka tā ir konference, bet tā ir platforma, uz kuru mēs virzāmies.

Vai bija jēga no Buclera lasījumiem atdalīt Fotogrāfijas forumu un to rīkot Rīgā? Šogad bija redzams, ka tam nepietiek satura – tajā uzstājās tikai divi cilvēki, no kuriem viens biji tu pats. Forumā tomēr gribētos pamatīgāku programmu.

Jā, tādēļ tiek domāts par nākamā gada forumu, lai tam piešķirtu konferences platformu. Mūsu nākamā gada tēma būs sociālais konteksts fotogrāfijā. Ir uzrunāti vairāki cilvēki, kuri varētu uzstāties ar priekšlasījumiem, tā kā šo notikumu noteikti vēlamies attīstīt. Iespējams, ka šogad apmeklējums bija mazs, jo tikko bijām veidojuši pasākumu Viesītē, tāpēc daļa regulāro apmeklētāju atkrita. Foruma un Buclera lasījumu formāts un saturs atšķiras, jo vienā gadījumā ir tikai vēsturiskais fons, bet otrā runā par aktualitātēm. Gribējās to pārcelt uz Rīgu, lai tas kļūtu vairāk pieejams dažādiem novadiem. No Kurzemes līdz Viesītei ir tāls ceļš, tāpēc reti kad tur parādījās, piemēram, liepājnieki. Turpretim atņemt Buclera lasījumus Viesītei būtu nekorekti, jo tos tur vēsturiski organizē, un tie tur arī paliks.

Vai, organizējot visus šos pasākumus, nenākas sev uzdot jautājumu, vai Latvijā vispār var veidoties auglīga un veselīga diskusija par fotogrāfiju?

Diskusija, protams, ir iespējama, bet pagaidām ļoti šaurā lokā. Nav daudz cilvēku, kuri tajā var piedalīties. Viena no problēmām ir izglītības trūkums. Tāpēc esmu iesaistījies Kultūras koledžā, lai veidotu izglītības fonu. Ogres fotoseminārā izskanēja viedoklis, ka pēc 1945. gada Latvijā vairs nebija dokumentālās fotogrāfijas, bet tā nav patiesība. Vienkārši informācija nav izpētīta un apkopota.

Ko tu kā Kultūras koledžas fotonodaļas vadītājs vari dot studentiem?

Es varu dalīties tikai ar to informācijas apjomu, kas ir manī, un daudz kas atkarīgs no tā, cik paši audzēkņi ir gatavi to uzņemt. Uzskatu, ka ir svarīgi šo informāciju sniegt pietiekami korekti. Jo, neatkarīgi no pedagoga personīgajām interesēm, ir jāspēj pietiekami plašā veidā pasniegt nepieciešamo informāciju. Dabiski, ka katram ir sava personīgā interese, bet, ja pedagogs saka, ka tas ir vienīgais, kas var pastāvēt, tad tā ir zināma šaurība. Intereses var būt dažādas, tādēļ ir svarīgi spēt pieņemt ļoti daudzpusīgas fotogrāfiskās izpausmes, lai varētu vispār spēt ar audzēkņiem komunicēt, jo arī viņu un pasniedzēju intereses mēdz atšķirties.

Kāda ir tava personīgā interese?

Īstenībā ļoti daudzpusīga. Sākot ar dekoratīvām lietām līdz notikumu un procesu problēmu atspoguļojumam. Šobrīd pēc manas mājas lapas nevar spriest par manu interesi, jo tur ir plašākai gaumei domātas fotogrāfijas. Bet jau daudzus gadus veidoju tematiskas sērijas, tās internetā nav pieejamas. Viena no tām ir Koki pilsētā, kura šobrīd ir noslēgusies. Patiesībā tā ir pagājušā gada kolekcija. Man ir kādas 15 aktīvās sērijas, kuras paralēli fotografēju, un padomā vēl kādi 25 projekti. Man ir kladīte, kurā es vienkārši rakstu un apkopoju savas idejas.

Bet, runājot pat tavu interesi, vai ir kaut kādi autori vai virzieni, kas ir ietekmējuši tevi?

Mani saista arhitektūras fotogrāfija, ģeometrijas un līniju rezonanse uz cilvēku caur fotogrāfisko plakni. Man ir matemātiska un lineāra domāšana, tāpēc mani interesē laukumi un līnijas, kas ietekmē cilvēka iekšējo stāvokli. Mani interesē arī zināmas arhitektoniskas sociālās izpausmes, piemēram, ir apbūves veids, kas varēja pastāvēt līdz šim gadam – pagaidu apbūve. Šobrīd jebkurai ēkai ir nepieciešams projekts, bet līdz 2012. gadam cilvēks varēja būvēt no jebkāda materiāla un pēc saviem ieskatiem. Tas, manuprāt, pauž tādu kā cilvēka arhitektonisko portretu, viņa lietu kārtību. Pārsvarā bildēju šķūnīšus, projekts tiks pabeigts šogad. Varbūt kādam var šķist, ka mani neinteresē cilvēki, bet tā nav, jo ir arī sērijas, kurās fotografēju cilvēkus.

Ļoti ilgu laiku fotogrāfiju apguvu pašmācības ceļā. Tad apmeklēju vairākus kursus, kas man lika saprast, kādiem kursiem nevajag būt. Būros cauri grāmatām un mēģināju pats noformulēt daudzas lietas. Tā kā karjeru veidoju citā nozarē, nebija laika doties studēt ārpus Latvijas. Ja es runāju par šī brīža interesēm, mani ietekmējis Džerijs Johansons (Gerry Johansson), zviedru izcelsmes amerikāņu fotogrāfs, kura darbos ir manāma arhitektoniskā līnija. Man patīk Mets Stjuarts (Matt Stuart) ar savām ironiskajām ielu fotogrāfijām. Mani fascinē Gvido Kajons un viņa sērija Nr.11. Varētu teikt, ka esmu arī iespaidojies no Egona Spura Proletāriešu rajoniem, bet diemžēl Spura darbus esmu diezgan maz pazinis, ja neskaita zināmākos, piemēram, Inerce un Vibrācijas.

Tu vadi fotoklubu. Ar ko tas atšķiras no citiem klubiem?

Mums nav uzstādījuma, ka visiem ir jāievēro kaut kādas noteiktas estētiskās pazīmes. Katrs izvēlas sev tuvāko pozīciju. Esam no tiem klubiem, kas sanāk regulāri, aktīvi darbojas, un mums ir visādi iekšējie pasākumi, mēģinām komunicēt ar citiem klubiem. Regulāri cenšamies izglītoties ļoti plašā informācijas lokā. Tas arī ir tas, kas mūs padara nedaudz citādākus.

Un kā ir ar kursiem?

Kursus, kurus es pasniedzu, saucu par fotogrāfijas pamatiem. Mums šobrīd ir četri bloki, kurus cilvēki dažkārt sauc par līmeņiem, bet būtībā tie ir nesaistīti. Viens bloks ir tikai par fotoaparāta pārvaldīšanu, viens – par kompozīciju un plakni, tad ir apstrāde un pēc tam gala bloks, kas varētu interesēt nedaudz advansētākus fotogrāfus – par estētiskajiem virzieniem, drukas lietām utt. Uzskatu, ka tikai apgūstot pamatus cilvēks var doties tālāk savā personīgajā ceļā un meklēt mērķus. Svarīgs ir pamats, iet tālāk ir grūti, ja tas ir šķidrs un nestabils.

Par izglītības kvalitāti var spriest, cik daudzi no studentiem turpina savas gaitas fotogrāfijā un attīstās uz augšu. Vai ir kādi tavi studenti, kurus vari minēt?

Es pasniedzu gadus piecus. Tajā laikā, kad man bija pusgadu vai septiņus mēnešus gari kursi, tad neatkarīgi no tā, vai kursus sāka pieci vai desmit cilvēki, parasti pabeidza tikai divi. Tā ir kā dabiskā atlase – viņi gribēja tikt tālāk. Piemēram, viena no interesantākajām autorēm ir Rūta Ķiploka. Arī Jūlija Volkova. Tie cilvēki parasti paliek mūsu klubā. Vēl jāmin Edgars Freimanis. Ēriks Piternieks. Kopš esmu sadalījis programmu blokos, īsti vairs nevar izsekot cilvēkiem, notiek liela rotācija. Daudz cilvēku atnāk tikai uz vienu no blokiem, tāpēc trūkst pēctecības.

Kāda ideja ir pamatā tavai sērijai Koki pilsētā?

Tā ir sērija, kurā nav neviena dzīva koka, tur ir tikai koku ēnas. Es piedāvāju ieraudzīt tajos kaut kādu zināmu vēstījumu, ko veido koka ēna. Tas ir kā post-piktoriālisma un dokumentālās realitātes mikslis. Mani interesē simbolisms. Fotogrāfijas it kā ir tikai ēnas, bet reizē arī kaut kas, kas ļauj uz tām paskatīties citādāk.

Kas ir tas “kaut kas”?

Tā ir kaut kāda zīme vai simbols, ko veido koka ēna.

Un kas ir tas simbols?

Katrā gadījumā tas ir kaut kas cits.

Piemēram?

Tad jāņem kāda fotogrāfija. [Marnics meklē fotogrāfijas]. Īstenībā sērija dalās divās daļās. Ir tādi tiešāki un ironiskāki zīmējumi un ir filozofiska rakstura darbi.

Ko nozīmē filozofiski?

Piemēram, šo te es saucu par Aprēķinu – fotogrāfijā var redzēt malku, dēļus, bet no koka palikusi tikai ēna. Tas asociējas ar to, kā cilvēks šobrīd ekspluatē dabu. Tā patērnieciska attieksme pret pašu dabu – viss ir pakļauts tikai patēriņam. Savukārt šis darbs ir Nostaļģija – katrs vecs celms runā par savu jaunību, kas būtībā ir tikai pagātne.

Vai tu nebiji viens no tiem kritiķiem, kas bija ārkārtīgi negatīvi noskaņots pret fotogrāfiju, kurā teksts spēlē izšķirošu lomu?

Nekādā gadījumā, nekad!

Skatoties uz tām bildēm, man rodas sava interpretācija. Vai tev nešķiet, ka ar šiem nosaukumiem tu mēģini uzspiest savu asociāciju, tādējādi sašaurinot interpretācijas iespējas?

Nosaukumi ir liela darba sastāvdaļa. Ja fotogrāfs kaut ko veido vai dara, viņš mēģina komunicēt ar sabiedrību, tādēļ darbam ir jāpauž kaut kas no viņa paša. Ja tur it tikai šī te naturālā estētikas deva, tad tas kļūst par to, ko var atrast 85-95 procentos šī brīža Latvijas fotogrāfijā iesaistīto personu portfolio. Tur bez estētikas vairāk nekā nav.

Vai nosaukumi tevi izglābj no tāda paša likteņa?

Es nesaku, ka nosaukumi mani izglābj, tādējādi esmu strukturējis šo sēriju un kolekciju. Pasniegšanas maniere var būt ļoti dažāda, katrs autors pauž savu viedokli izstādes anotācijā, sniedzot savu iestādni. Es šo iestādni cenšos vilkt vēl tālāk un pie katra darba likt ieskatīties. Varbūt tas ir nedaudz pretenciozāk, ka es uzspiežu viedokli, bet šajā gadījumā tā ir mana ideja, ko var nosaukt par konceptu.