Nav domāts man

“Es gandrīz apprecējos. Bet tomēr neapprecējos,” viņa teica, atceroties savu mūža lielāko mīlestību. Drīz pēc tam viņa sāka dziedāt. Acīmredzot vēlēdamās parādīt spēcīgu balsi, viņa dziedāja slikti. Es vēl brīdi paskatījos pa logu uz Rozentāla un Blaumaņa muzeja pusi, bet skaņa bija neciešama un to pārtraukt nebija manos spēkos, tādēļ ātri izgāju no istabas.

Tā man beidzās Aļņa Stakles izstādes Vienkāršs stāsts apmeklējums LMC Ofisa galerijā. Fotogrāfijas es biju jau apskatījis pa diviem lāgiem, bet ierakstā skanošo balsu droši vien pietiktu daudz ilgākam laikam. Tās bija vecu sieviešu balsis – tādēļ man jāatvainojas, ka šo to, ko domāju šīs izstādes sakarā, esmu jau uzrakstījis par iepriekšējo – Aijas Bley izstādi Fotogrāfijas muzejā. Bet atkārtojas arī izstāžu motīvi, tās turklāt seko viena otrai tik īsā laika periodā, ka acīmredzot tapušas paralēli, tikai apliecinot, ka vēlēšanās pietuvināt pagātni caur mūžu nodzīvojušu cilvēku stāstījumiem tiešām ir parādība, nevis atsevišķi gadījumi, kā droši vien iebilstu oponenti pēc mana iepriekšējā raksta.

Es izgāju no izstādes ne jau tādēļ, ka nespētu klausīties sliktu dziedāšanu vai ka mani apmierinātu tikai izcila, bet aiz neērtības sajūtas, ka kāda sieviete, kuru fotogrāfs uzklausījis un pie viena viņas balsi arī ierakstījis, ir pārvērsta nepārtraukti rullējošā eksponātā un viņas atmiņas, ieskaitot dziedāšanu – priekšnesumā, kas kā tāds droši vien bija domāts vienam klausītājam un konkrētās sarunas kontekstā, nevis anonīmai publikai izstāžu zālē. Es, protams, varēju turpināt klausīties ierakstu un kaut vai smieties pilnā balsī – bez manis galerijā neviena nebija, bet man tomēr šķita, ka klausos ko tādu, kas nav domāts man.

Ja, attiecībā uz ierakstu, es nevaru droši apgalvot, ka notikusi manipulācija un balss īpašniece diez vai pilnībā apzinājās kontekstu, kādā tā tiks atskaņota, tad svešu attēlu nesankcionētā izstādīšanā mākslinieks atzinies pats: “Tajā vienā vakarā manās rokās nonāca man nepazīstamu cilvēku ģimenes fotogrāfiju arhīvs ar lūgumu no īpašnieces – sadedzināt to.” Šo arhīvu pārstāv divi attēli – izstādes centrālie eksponāti (trešais veltīts neizpildītā iznīcināšanas akta apcerei, un pārējās fotogrāfijas tikai izvērš un papildina tēmu). Pirms lūguma sadedzināt fotogrāfiju turētāja turklāt centusies izrēķināties ar attēliem citā ceļā – izplēšot no albuma fotogrāfijas vai izgriežot no tām sejas. Un, lai gan fotogrāfs apgalvo, ka izstāde neesot par vēlēšanos atbrīvoties no traumatiskas pieredzes, tās kaili faktiskā pārstāvniecība ir tieši tas, kas izstādē uzrunā tieši un spēcīgi. Viss pārējais ir par un ap to. Nostādīt skatītāju aci pret aci ar to, kas viņam ne tikai nav domāts, bet pat ir liegts, ir Aļņa Stakles apzināta taktika. Jāatzīst, ka tā nostrādā – mans vuārista instinkts izrādījās tik spēcīgs, ka skatiens atkal un atkal pievērsās vietai, no kuras fotogrāfijā izgriezta cilvēka seja, it kā tā pēkšņi tur atkal varētu parādīties. It kā būtu ļoti svarīgi, kāda tā izskatījusies, it kā to būtu iespējams rekonstruēt no apkārtējām detaļām, it kā tas nebūtu man pilnīgi svešs cilvēks.

Salīdzinot ar šo, pārējās izstādītās fotogrāfijas, kuras padarītas mākslinieciskākas ar acīmredzot tīšu korozijas efektu, atstāj rēnāku iespaidu. Kāds vīrs, kas spēlē šahu, kādi citi vīri sniegā, kāds sarīkojums, kurā tiek lasīta apsveikuma runa no padomju tradīcijās tik iecienītā ruļļa – visi šie neobligātie miglaini melnbaltie kādi, kuriem būtu jāraisa atmiņas, asociācijas un empātija, uztverē ieslēdz brīdinājuma signālu – šos labumus mēs jau esam redzējuši pietiekami. Man ir pietiekami spēcīga iztēle, lai iztēlotos ainas no pagājības, pat ja man kārtējo reizi nedemonstrē amatieru fotogrāfijas ar anonīmiem personāžiem, paldies.

Bet, atgriežoties pie izstādes kopējās kompozīcijas un skaņas iesaistes tajā, man ir vēl kas, ko piebilst. Atkal vecu cilvēku sakarā. Tā varbūt nebūtu, ja vien, apciemojot mammu – arī jau dāmu labākajos gados –, nebūtu ielasījies jaunākajā Rīgas Laika numurā (pats šo žurnālu jau sen kā nepērku pārāk paredzamā satura dēļ). Tad, lūk, šajā žurnālā bija vērts izlasīt, kā Alvis Hermanis un Dāvis Sīmanis Ulda Tīrona vadībā bezgalgari ņemas apspriest Mihaila Hanekes filmu Mīlestība. Tīrons, kā parasti, piekopj savu nekrofilo prātuļošanu, Sīmanis kā centīgs puika piebalso visam un cenšas spīdēt ar erudīciju, bet viņā neviens neklausās, tādēļ ir vērts izlasīt tikai Hermaņa replikas. Tajās atradīsiet vismaz vienu nopietnu estētisku principu, kuru Hermanis cenšas argumentēt: pārāk tieša realitātes klātbūtne mākslā neesot vēlama. Laikmetīgajā mākslā šāds uzskats liktos anahronisms, tomēr tas pamatots ar līdzīgām izjūtām, kādas pārņēma mani, izejot no Stakles izstādes. Tomēr, pretēji Hermanim, es neesmu pārliecināts, vai tās pirmkārt nav uzdevums man pašam. Proti, Hermani emocionāli skāris, ka filmā ļoti vecus cilvēkus spēlē ļoti veci aktieri (tekstā pavīd apzīmējums “mirstošs” par Žanu Luiju Tretiņānu (1930), kurš, cik man zināms, nav miris joprojām, kaut gan filmēšana laikam taču notikusi pirms vairākiem gadiem). Redz, Hermanim labāk iet pie sirds, kā vecus cilvēkus spēlē, piemēram, Vilis Daudziņš – ķērcošā balsī, ar pinkainu parūku apsedzies, kariķētām kustībām, travestētā formā. Ar visu, kas norāda, ka viņš nu gan jau vēl ir tīri prišs. Šajā un arī abu manis nesen aplūkoto fotogrāfiju izstāžu sakarā likumsakarīgi rodas jautājums – kāda gan ir tā robeža, kas liek vecus cilvēkus uzlūkot par atšķirīgiem, citādiem, eksotiskiem un salīdzinot ar ko? Ņemot vērā, ka ne Hermanis, ne Tīrons jau arī vairs nav nekādi jaunekļi. Kādēļ fotogrāfus tā interesē šie dzīves kopsavilkumi atmiņu stāstos un kādēļ tiem tiek meklēts vizuāls ekvivalents?

Rīgas Laika diskusija izgaismo ticamu un, manuprāt, aizspriedumainu motivāciju. Tas ir pieņēmums, ka vecu cilvēku pieredze ir jau gandrīz galīga, pilnīga, ka viņu atmiņas ir rezumējošas, tiešāk izsakoties, ka viņi nomirs pirms mums. Izsakot to šādi, kļūst acīmredzams argumenta vājums. Jā, ir taisnība, ka vecāki cilvēki mirst biežāk nekā jaunāki, bet diemžēl pietiekami bieži dzīve parāda pretējo. Nemaz nerunājot par fundamentālu principu, ka sev nolikto laiku mēs nezinām. Nav tāda sliekšņa, aiz kura veci cilvēki vairs nedrīkstētu spēlēt miršanas ainas, ko drīkstējuši, kamēr jauni, nav robežas, kad ķermenis kļūst pārāk piedauzīgs attēlojumam tāpat kā vāja dziedāšana nekļūst par kaut ko citu izpildītājas vecuma dēļ. Rituālajam, iespējams, pašterapeitiskajam aktam, iznīcinot fotogrāfijas, nav noilguma, jo pagātne turpinās vienmēr. Droši vien tādēļ tas ir tik fascinējošs, kaut gan būt tajā iesaistītam, mazākais, nav patīkami.