Ivars Drulle: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Alfons Ķikuts, Latviešu leģiona kapteinis, Trīszvaigžņu un Dzelzs Krusta ordeņa kavalieris, kurš fotogrāfijā redzams dzelzs ķiverē ar SS zīmotnēm, nav mans radinieks, bet esmu mantojis visu, ko viņš atstājis. Arī šo fotogrāfiju, kuras autors nezināms, bet uzņemšanas laiks: 1943. vai 1944. gada vasara.
Gribu pastāstīt par atmiņas uzplaiksnījumiem, ik reizes uzduroties šim foto, kas desmitgadēm bija ieslēpts dziļi grāmatās. Pirmoreiz to redzēju deviņdesmito gadu sākumā, un joprojām cauri galvai iziet tāds kā baiļu vai strāvas trieciens, redzot staltus, dēmoniski skaistus vīriešus nacistu SS uniformās. Tas laikam iekodēts no krievu kara filmām, kuras bērnībā skatījos – tur blondi esesieši ar akmens cietām sejām dedzināja ciemus un šāva partizānus. Viņiem rokās parasti bija melni, smalki ādas cimdi. Loģiskāk būtu, ja šis foto pēc kara būtu iznīcināts.
Lai saprastu, kā šis attēls nonācis manā arhīvā, jāieskicē notikumu gaita. Kad 1943. gadā Latvijā sākas vispārējā mobilizācija, 37 gadu vecais Alfons, kurš savulaik beidzis kara skolu kā vecākais leitnants, tiek iesaukts Leģionā un cīnās Kurzemes katlā līdz kara beigām 1945. gadā. Pēc Vācijas kapitulācijas viņu apcietina krievi, kam seko desmit gadi Sibīrijas cietumos. Klasisks stāsts.
Viņa sieva un mazā meita Māra spēj aizbēgt no Latvijas un galu galā nonāk Brazīlijā. Ģimene nekad vairs nesatiekas. 1955. gadā Alfons atgriežas Latvijā no Sibīrijas un iekārtojas fabrikā Rīgas adītājs par strādnieku, tur strādā arī mana omīte Terēze Drulle. Abi kļūst par tuviem draugiem, kopā brauc uz mazdārziņu rušināties pa dobēm, un es domāju, ka staltais vīrs bija viņas mīļākais. Lai nu kā, 1990. gadā, kad viņš mirst, visa komunālās istabas mantība tiek novēlēta omītei un tagad dus čemodānos manas mājas bēniņos.
Lai arī Alfons ar sievu un meitu nekad nesatikās, viņi sarakstījās, un uz Latviju ceļoja šeit neredzēti paradīzes gardumi. No bērnības atceros, ka omītei vienmēr bufetē glabājās īsta brazīļu kafija spilgti krāsainā iepakojumā un stilīgās stikla burkās. Pēc kafijas iztukšošanas tās pārvērtās par ievārījuma traukiem, un es nepazīstu nevienu ģimeni, kam būtu bijušas tik ekskluzīvas zaptes burkas. Kāpēc kafija glabājās pie vecmāmiņas, nevis pie Alfona, to arī nezinu.
No leģionāra mantoju ne tikai fotogrāfijas, bet arī nomācoši lielu daudzumu ikdienas lietu. Tādas mantas, kas padomju laika deficīta apstākļos tika negausīgi pirktas pārspīlētos daudzumos un blīvi iespiestas skapjos. Piemēram, ne es, ne mans tēvs pa abiem neesam spējuši novalkāt daudzos siltās apakšveļas komplektus netīri rozā krāsā. Importa baltie, no Brazīlijas sūtītie, aizgāja pāris gados, bet pēc nenormālām proporcijām šūtā padomju vīriešu apakšveļa ar šaurām kājiņām un maisveida dibenu joprojām grēdojas skapī. Es to nevaru valkāt, jo bikšu dibens ir tik liels, ka bikses neiet ciet, bet – nezin kāpēc – roka neceļas tās izmest ārā.
Kā jau brīvvalsts armijas kapteinim pienākas, Ķikuts bija džentlmenis, cik nu Padomijā tas bija iespējams. Nevainojams rokraksts, izkoptas manieres un lieliski aksesuāri. Lādē joprojām stāv radinieku atsūtītie angļu smalkvilnas audumi uzvalku šūšanai un čemodānā guļ elegants mīkstas ādas maks, kura sānu kabatā ir prezervatīvi ar gada skaitli 1955. Tieši tad viņš atgriezās no Sibīrijas.
Ir viena lieta no atstātā mantojuma, kas manu prātu nodarbinājusi visvairāk. Tas ir perfekts, gandrīz nevalkāts Šveices zelta rokas pulkstenis. Ražots 1940. gadu sākumā un jādomā, ka Ķikuts to ir saņēmis kopā ar kādu Vācu armijas ordeni. Varbūt šis pulkstenis tika pasniegts ceremonijā, kas attēlota aprakstāmajā fotogrāfijā? Kā Ķikuts pamanījās šo pulksteni nosargāt un saglabāt, zinot to, ka tuvākie radinieki izceļoja no Latvijas un viņš pats uzreiz pēc kara nokļuva Sibīrijā? Es vairs neuzzināšu, kur un kā laikrādis tika slēpts, bet vakaros es bieži šo zelta pulksteni mēdzu uzvilkt, palaist tā hronometru un domāt par to, cik neparedzamā gultnē mūsu dzīves mēdz iegriezties.
