/ Rihards Lībietis / Blogs

Rihards Lībietis: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Ko gan tagad mums nozīmē fotogrāfija? Pēc tā, cik gandrīz vai izmisīgi šobrīd tiek tverts katrs mazākais sīkums, leņķis un notikums, varētu domāt, ka ļoti daudz. Tomēr, ja jautājums ir vairāk par vērtību? Ko un kā mēs fotografētu, ja nebūtu iespēju pielabot kadru vai paslēpties aiz filtriem? Ja vēl relatīvi nesen ļoti ievērojamu lomu fotogrāfijā spēlēja nejaušība, spontāna iedvesma un arī prasme, šobrīd bieži vien šķiet, ka patiesi ģeniāli kadri pazūd konstantajā fona troksnī. Varētu teikt, ka 21. gadsimtā dzīvojošajiem tiek koks ar diviem galiem – tehnoloģijas sniegtās iespējas, kā arī teju mums katram ar vieglu roku pieejamās viedtālruņu kameras, ar kurām uzņemt tik augstas izšķirtspējas foto vēl pirms gadiem piecpadsmit šķita kā zinātniskā fantastika. Tomēr tas kaut kādā ziņā ir veicinājis to, ka katru dienu uzņemto foto daudzums ir tik prātam neaptverams, ka kopējā fotogrāfijas nozīme ierindas cilvēka dzīvē drīzāk ir kritusies. Līdzīgi kā mūzikā – pateicoties tam, ka tās ir tik daudz un mēs to varam dzirdēt jebkur, šķiet, ka ne vienmēr vairs spējam patiešām ieklausīties un empatizēt. Tāpēc vēl jo nozīmīgākas šķiet fotogrāfijas, kuras šādu vai tādu iemeslu dēļ sajūtam kā sev svarīgas.

Hermanis Būls. Foto autors nezināms

Pirmais foto ir uzņemts 1957. gadā un tajā redzams austriešu alpīnists Hermanis Būls veiksmīgajā ekspedīcijā uz Broda smaili, kas bija viņa otra augstāka par 8000 metriem sasniegtā virsotne. Vēl lielāku cieņu un apbrīnu Būls ir iemantojis cita kāpiena dēļ – 1953. gadā viņš vienatnē, neizmantojot papildus skābekli, sasniedza Nangaparbata (8126m) virsotni. Tā kā kāpiens prasīja ilgāku laiku un virsotne tika sasniegta īsi pirms tumsas iestāšanās, kāpējam nācās nakšņot ap simts metru zem virsotnes, pie tam stāvot kājās un ar vienu roku pieturoties pie kādas aizķeres. Nākamajā dienā, pavadījis 40 stundas “nāves zonā” (augstums virs 8000m, kur cilvēka ķermenis nespēj ilgstoši funkcionēt), Būls atgriezās nometnē pārguris, bet sveiks un vesels. Tas ir prātam neaptverams notikums. Hermanis Būls ir atzīts par vienu no iedvesmojošākajiem kalnā kāpējiem galvenokārt viņa tālredzīguma dēļ – laikā, kad augstkalnu ekspedīcijas patērēja milzīgus cilvēku un laika resursus, viņš sapņoja par t.s. Alpu stila kāpšanu, kur tiek ņemts līdzi tikai pats nepieciešamais, un kāpiens tiek veikts cik ātri vien iespējams. Diemžēl, neilgi pēc šīs fotogrāfijas uzņemšanas, Būls, kāpjot citā reģiona kalnā, pazuda bez vēsts.

Son House, Ņūportas folkfestivāls, 1966. Foto – Deivids Gārs

Otrs foto man šķiet ļoti simbolisks. Ne velti “smēķejoši cilvēki” ir vesela fotomākslas kategorija. Man smēķēšana šīs melnbaltās fotogrāfijas vēstījumam piedod kādu papildu auru. Mūžam dzīvais mākslas diskurss ar destruktīvo, mūza jeb dievišķais elements tiešā kontrastā ar turpat blakus esošo zemisko. Tam visam pa vidu cilvēks ar savu stāstu. Un instruments. Šī fotogrāfija ir blūzs vārda vistiešākajā nozīmē. Vienkāršs stāsts ar dziļām saknēm un no sirds. Tas ir svarīgi, jo vienkāršas lietas bieži vien mēdz nepelnīti piemirsties.

Lapzemes līnija. Foto – Rihards Lībietis

Pēdējā fotogrāfija ir manis paša uzņemta. Kadrs tapis sniegputenī 2020. gada marta sākumā Somijas Lapzemē aiz polārā loka. Dažas dienas vēlāk pilnu sparu uzņēma pandēmija. Daļēji tieši šis konteksts man šo fotogrāfiju padara vēl zīmīgāku – sniega un mākoņu baltuma ieskāvumā meža līnija ir kā robežšķirtne starp zināmo un neskaidro, apslēpto. Protams, pirmajā mirklī par to tā nedomāju, vairāk te saskatot līdzsvaru, atsacīšanos no liekā, arī uzticēšanos, ļaušanos plūsmai. Interesanti arī novērot, ka šis mirklis pēdejā gada laikā neapzināti ir vairākas reizes sevi pieteicis tieši brīžos, kad ļoti ir bijusi nepieciešama iedvesma.

Šķiet, ka to, ko meklējam fotogrāfijā, lielā mērā veicina personīga pieredze, jeb t.s. asociāciju klikšķis, kas var likt kādai fotogrāfijai tik ļoti sasniegt mērķi. Vai tā būtu stāsta baudīšana, prātam neaptverams dabas skats, iedvesmojošas personības pieredzes portrets, vai varbūt tieši fotogrāfijas unikalitāte. Atliek tikai cerēt, ka mēs kā sabiedrība spēsim neaizmirst un iemācīties arī vairāk novērtēt fotogrāfijas nozīmi kā tādu – neiemūžinot kuru katru ikdienas sīkumu, kas tāpat paliks telefona atmiņas kartes aizmirstībā.