Ieva Puķe: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Maroka otrajā reizē pret mani bija alkatīgāka nekā iepriekš. Jau pirmais Marakešas taksometra šoferis, ko nolīgu 10 minūšu braucienam nākamajā rītā pēc ierašanās, uzrīkoja tādu traci, ka man gribējās, lai zeme atveras. “Fifty dirhams, cinquante dirhams, ça va?” – “Ça va!” – pirms iekāpšanas apbružātajā auto bijām vienojušies par noteikumiem. Es tāpat viņam šo viesnīcā rekomendēto 50 dirhamu jeb nepilnu piecu eiro vietā devu 100. Tikko no bankomāta izņēmušai pirmo Marokas naudu, mazāk man vienkārši nebija. Bet vīrietis vēl krietnu gabalu skrēja pakaļ, acīm pārmetoši zibsnīdams un saukdams: “Hundred fifty dirhams, hundred fifty…!”.

Īva Senlorēna vecumdienu prieks, eksotisko augu dārzs Jardin Majorelle, kur devāmies ar Bellu, manu deviņgadīgo meitu, bija brīnišķīgs. Klīzdamas kopā ar citiem tūristiem, kas Eiropas ziemas vidū laimīgi sildījās Āfrikas saulē, šo incidentu sākām piemirst.

Atgriežoties Marakešas galvenajā laukumā Jamaa el Fna, pērtiķis, ko uzstājīgs naudas diņģētājs iestūma Bellai rokās, uzčurāja viņai. Bērns gan pats bija pieglaudis sev klāt pūkaino milzu rotaļlietu, un dzīvnieku pazinēji vēlāk stāstīja, ka šāda pērtiķa atvieglošanās esot īpašs draudzības žests. Taču nelaimīgā zvēra saimnieks, neraugoties uz notikušo, pieprasīja absurdu summu un, saņēmis tikai daļu, gānīja mūs pa visu laukumu. Bella, negatava šādai Marokas iniciācijai, pieteica badastreiku un mēģināja mani pārliecināt nekavējoties atgriezties Rīgā. Lai mērs būtu pilns, nevarēju sazvanīt jaukās riādas saimniekus Esaverā, pilsētā pie okeāna, uz kurieni mums autobusā vajadzēja mērot trīs stundas nākamajā rītā. Magnia ģimenes riādā mums tik ļoti bija paticis pirms pieciem gadiem, ka nespēju iedomāties kādu citu scenāriju. Tomēr mūsu Marakešas viesnīcas saimnieki, franču pāris, vienā balsī apgalvoja, ka telefonu grāmatā pat šādas adreses neesot.

“Brauciet uz Tiznitu! Riādā, kur paliekam mēs, jums arī vieta atradīsies. Tiznita ir vairāk uz dienvidiem, un tur vienmēr ir siltāks nekā Esaverā. Sena, skaista pilsētiņa, kurā vietējie tevi joprojām vērtē kā cilvēku, nevis tikai kā tūristu,” aicināja Džerija – kalsna pusmūža angļu lēdija, skolotāja, ko bijām satikušas brokastu laikā.

Džerija jau pilnīgi bija saplūdusi ar Marokas atmosfēru, kas mākslinieciskām rietumniecēm ļoti piestāv. Gari svārki, koši zaļa šalle pār pleciem, no ādas vēdīja tikko jaušama argana eļļas smarža. Viņas vīrs, fotogrāfs, tajā rītā bija devies apskatīt kādu foto izstādi Marakešas fotonamā – simtgadīgas Marokas iedzimto berberu bildes, kuras, protams, bija uzņēmuši koloniālie francūži.

“Aiziesim vēl tikai uz vienu vietu,” kontrastainās dienas pievakarē riskēju piedāvāt Bellai. “Tepat netālu ir muzejs, kurā ir berberu fotogrāfijas.” Kā par brīnumu, viņa piekrita. Berberu trauki, apģērbi, sadzīves priekšmeti un, bez šaubām, rotaslietas ar piekariņiem un Atlasa kalnu akmeņiem, ko redzējām mazā, Jardin Majorelle zaļajā mudžeklī ieslēptā muzejā, bija uz viņu atstājuši lielu iespaidu.
Tad es pieļāvu nākošo stratēģisko kļūdu. Fotonams, lai gan bija atvērts cienījami ilgi, līdz plkst. 19, atradās dziļi medīnas – Marakešas vecpilsētas – šauro ieliņu labirintos. Karte Džerijas iedotajā bukletā bija ļoti aptuvena, saule jau rietēja, tāpēc ar angliski runājoša suvenīru tirgotāja starpniecību riskēju sarunāt pāris Jamaa el Fna klīstošus 10–11 gadu vecus puišeļus, lai aizved mūs līdz muzejam. Mums gan pietiktu ar viena zēna palīdzību, taču arī otrs ļoti vēlējās nākt līdzi. “Fifty dirhams, cinquante dirhams, ça va?” – “Ça va!” “Vai jūs tiešām zināt šo vietu?” vēl vairākas reizes pārjautāju. Puišeļi apstiprinoši māja ar galvu.

Pēc krietnas pusstundas gājiena tālāk un tālāk medīnā man tapa skaidrs, ka viņi nezina gan. Bija jau tumšs, Bella raudāja. Apstādināju kādu vīru, kurš norādīja gluži pretējā virzienā. Ar vēl pāris pretimnācēju palīdzību mums muzeju izdevās atrast.

Negribot konfliktēt, devu zēniem solītos 50 dirhamus. Ticiet, es neesmu miljonāre, un pieciem no zila gaisa nokritušiem eiro Marokā ir krietni lielāka vērtība nekā Latvijā. Notika neparedzētais. Augumā garākais paķēra naudu un skrēja prom, bet mazākais, novērtējis situāciju, aizstājās priekšā muzeja durvīm. “50 dirhamus katram!” viņš sakopoja visu savu vīrišķību. “Nē,” biju nepielūdzama. “50 dirhamus!” viņa acīs bija tāds naids, ka es, kur nu vēl nabaga Bella, ilgi nevarēju aizmirst šo skatienu.
Muzeja kolekcija, kad mēs tikām tur iekšā, bija lieliska. Berberu fotogrāfijas, vecākās uzņemtas 19. gadsimta vidū – sejas pašapzinīgas, godīgas un lēnprātīgas. Paklāju, apģērbu un rotaslietu krāsas un etnisko kolorītu melnbaltā fotogrāfija netušēja. Daļu bilžu var apskatīt šeit.

Prom ejot, muzeja veikaliņā nopirku dažas pastkartes. Viena fotoreprodukcija, 1940. gadā uzņemtais Tiznitas kamieļdzinējs (Chamelier à Tiznit) iekrita sirdī vairāk par citām. Ne jau tāpēc, ka man nezināmo Tiznitu no rīta bija pieminējusi Džerija. Manuprāt, anonīmajam autoram kaut kā bija izdevies vienā kadrā notvert Marokas esenci. Ļoti asa, piesātināta gaisma, kas izlaužas cauri koku zariem, putekļiem un vecpilsētu jumtu mežģīnēm. Tradicionālajā marokāņu vīriešu apģērbā tērpta vīra siluets – tieši tāpat daudzi no viņiem izskatās šobrīd, pēc vairāk nekā 50 gadiem! Un kamielītis (sākumā domāju, ka ēzelis), kontrastainajā gaismā tomēr īsti neapjaušams un mazliet ietiepīgs. Dzīvnieki tieši tā mēdz iznirt Marokas ainavā – pēkšņi un it kā ne no kurienes.

Tajā naktī nespēju aizmigt. Neielaidos garos prātuļojumos par Rietumu un arābu pasaules vērtībām. Vienkārši nespēju saprast, kas ir noticis, ko, iespējams, es pati esmu darījusi nepareizi. Stāsts nebija par naudu, bet milzīgo naidu šo cilvēku, pat manas meitas vienaudžu, acīs.

Jūs taču pazīstat tādas nakts pārdomas, kas patiesībā nedod nekādu atbildi uz jautājumu? Varbūt esat piedzīvojuši situācijas kultūrās, kas ļoti atšķiras no jūsējās, kad vienā brīdī varat justies bezgalīgi laimīgi par piedzīvoto, bet citā – arī dziļi nelaimīgi?

Vienīgā lieta, kas sniedza mierinājumu tajā bezmiega naktī, bija mazā melnbaltā kamieļu dzinēja fotogrāfija. Izvilku to no dzeltenās aploksnes, ilgi skatījos. Aizmigu ar cerību, ka turpmākajās desmit ceļojuma dienās tomēr redzēšu Maroku tādu, kādu es to atcerējos no iepriekšējā brauciena – intensīvu, krāsainu, brīžiem austrumnieciski viltīgu, bet tomēr viesmīlīgu un draudzīgu. Un patiešām, tā arī notika.