Toms Treibergs: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Šo fotogrāfiju es loloju ar sajūsmu un uzmanību jau gadus astoņus. Pirmoreiz ar Helēnas Levitas (Helen Levitt) un daudzu citu fotogrāfijas meistaru darbiem iepazinos vietnē Masters of Photography, kurā iekļauta diezgan plaša autoru saime – pilnīgi pietiekamā apjomā jauna fotogrāfijas entuziasta pirmo priekšstatu un zināšanu noformēšanai.
Levitas uzņemtā Ņujorka no pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem ir mistiska vieta, tajā strāvo (šajā gadījumā – pavisam tiešā, teju fizikālā veidā) maģiskais reālisms. Realitātes pāriešana pretējā stāvoklī, sapņos, vīzijās, redzes kļūdās. Sevišķi šo sajūtu pastiprina maskas uz bērnu sejām. Kārtīgās, nātnās drānas, kas apņem mazos ķermeņus, liek prātot, ka varbūt tie ir samazināti pieaugušie. Vai arī pieaugušo priekšteči – viedi, noslēpumaini tēli, kuri parādās pazīstamā vietā (pilsētā), ar savu parādīšanos padarot to nepazīstamu, sirreālu.
No otras puses, varbūt rakurss, kādā šis attēls skatīts, ir pārāk patētisks un emocionāls. Varbūt šie bērni no pārtikušās ģimenes (vai ģimenēm? Tomēr šķiet, ka tie ir brāļi un māsa) pavisam vienkārši rotaļājas, dara savas bērnu lietas. Un maskas ir vieni no pašiem aizraujošākajiem priekšmetiem bērnībā. Ar tām tu gūsti unikālo iespēju kļūt par ne-sevi, aizslīdēt prom no uzspiestās, neinteresantās identitātes un tapt par ko sevišķu. Realizēt sapni.
Vēl viens aspekts, kas izceļ šo attēlu citu man mīļu fotogrāfu darbu vidū, ir izcilā kompozīcija, perfektais izkārtojums, kurā mēs ieraugām šo trijotni. Ievērojiet varbūtējo brāļu elegantās/nevērīgās kājas! Te atkal iezogas doma par pieaugušo bērna veidolā. Tā ir – vai tai vajadzētu būt – dzīves noguruša, nesteidzīga un neieinteresēta cilvēka ķermeņa valodai. Gluži kā sekot augstdzimušas personas nevērīgajām un vienlaikus graciozajām rīta gaitām.
Šķiet, ka šī aina varētu būt uzņemta vēl agrāk nekā 1942. gadā. Tā varētu būt atceļojusi pie mums arī no tā paša gadsimta divdesmito gadu beigām.
Pēdējais noslēpums ir uz kāpnēm nokritušais aksesuārs, kas laikam gan ir cepure. Kuram no bērniem tā bijusi galvā? Vai tai vispār ir kāds sakars ar šo pabaiso kompāniju? Protams, tā ir matu skaldīšana. Taču Helēnas Levitas maģiskā reālisma pasaulē, kurā varam paviesoties caur viņas fotogrāfijām, pat visabsurdākajiem jautājumiem un vismazākajām detaļu druskām ir milzīga nozīme brīdī, kurā tu centies atminēt attēla Noslēpumu. Kaut arī apzinoties, ka tas, iespējams, nekad neizdosies.
