Cik labi būt slavenam un mirušam
Pilsētā, kura ir viens no pasaules mākslas tirgus centriem, komerciālās galerijas, bezpeļņas mākslas organizācijas, muzeji un publiskās kolekcijas garantē mākslas notikumu piesātinājumu ik dienu. Kāpēc gan pusstundu pirms Ņujorkas lielākās mākslas meses The Armory Show (Arsenāla izstāde) slēgšanas var redzēt labi vai vismaz interesanti ģērbušos cilvēkus stāvam bezcerīgi garā rindā, lai iekļūtu izstādē? Nevarētu teikt, ka ikdienā pietrūktu brīnišķīgu mākslas piedzīvojumu, tāpat arī nav pamata pieņemt, ka lielākā daļa no rindā gaidītājiem vēlētos šeit ko iegādāties. Tomēr The Armory Show ir īpašs notikums, kas vienlīdz piesaista kolekcionārus un ziņkārīgos – precīzāk, šeit notiekošie darījumi ir tas, kas piesaista. Nauda un liela nauda, kas vienas nedēļas nogales laikā (šogad The Armory Show notika no 7. līdz 10. martam) tiek iztērēta mūsdienu mākslas darbu – to skaitā arī fotogrāfiju – iegādei.
Jāpatur prātā, ka The Armory Show ir starptautiska mākslas galeriju skate, kura orientēta uz moderno un laikmetīgo mākslu visās tās izpausmēs, un daudzu galeriju piedāvājumā iekļauti fotodarbi, taču šis nav specializēts fotogrāfijas tirgus. Tādēļ izstāde trāpīgi norāda, kāda ir fotogrāfijas vieta mūsdienu mākslas pasaules kontekstā – ne tikai tirgus aspektā, bet vispār. Jo pastāv reizēm neredzama, bet vienmēr ļoti cieša saikne starp mākslas biznesa pusi, kuru pārstāv komerciālās galerijas, dīleri un kolekcionāri, un mākslas pusi, kuru savukārt pārstāv muzeji, bezpeļņas organizācijas, akadēmiskā mākslas vēsture un populārzinātniskā mākslas kritika. Vienkāršojot var teikt, ka mākslas tirgus lielā mērā diktē noteikumus gan muzejiem, gan pētniekiem. Viens no acīmredzamiem piemēriem ir amerikāņu māksliniece Sindija Šērmane (Cindy Sherman) – lielā mērā tieši viņas komerciāli veiksmīgā karjera ir iemesls neskaitāmajām monogrāfijām un zinātniskajiem rakstiem, kas veltīti viņas daiļrades analīzei, un nerimstošai vadošo muzeju uzmanībai.
Šajos apstākļos būt neviena neatzītam marginālim ir vieglāk par vieglu, jo mākslas pasaules attiecības ar fotogrāfiju vēl joprojām ir visai sarežģītas pat Amerikā, kur taču aizsākusies tradīcija fotogrāfiju uztvert nopietni mākslas kontekstā. No otras puses, arī veiksmes formula ir apbrīnojami vienkārša – ir tikai pavisam nedaudzi priekšnoteikumi, lai cienījamas un ietekmīgas mākslas galerijas savā The Armory Show piedāvājumā iekļautu fotodarbus. Tas gan nebūt nenozīmē, ka šīs pašas galerijas nesadarbotos un nepārstāvētu savā regulārajā izstāžu darbībā arī citus autorus – tas jau ir pavisam cits stāsts. Šoreiz jautājums ir par to, ko galerijas izvēlas piedāvāt Ņujorkas lielākajā mākslas tirgū, rēķinoties ar auditorijas specifiku un sagaidot veiksmīgu tirdzniecību.
Pirmkārt, autoram jābūt slavenam un, vēlams, mirušam. Daudzas mūsdienu mākslas galerijas kādā sava stenda stūrī izlika vienu otru 19. gadsimta vai 20. gadsimta sākuma zvaigžņu darbu, jo par to vērtību un kvalitāti neviens nebūs jāpārliecina. Andrē Kertess (André Kertész), Brassaī (Brassaï), Ežēns Atžē (Eugene Atget) un tā tālāk – ar Rietumu fotogrāfijas un mākslas vēstures grāmatu lappusēs kanonizētiem autoriem kļūdīties nav iespējams.
Arī dzīvo mākslas pasaules slavenību darbiem ir labas izredzes. Tā, piemēram, Luciana Brito Galeria eksponēja performanču mākslinieces Marinas Abramovičas (Marina Abramović) Mākslinieces portretu ar sveci (Artist Portrait with a Candle, 2013). Barbaras Krūgeres (Barbara Kruger) lielformāta fotokolāžu Dzīves jēga ir tajā, ka tā beidzas (The Meaning of Life is That It Stops, 2008) Londonā un Berlīnē strādājošā galerija Sprüth Magers pārdeva jau pirmajā izstādes dienā par publiski neatklātu summu.
Tāpat garantēti labi panākumi ir dzīvajiem fotogrāfijas klasiķiem, kuru skaitā šīgada The Armory Show bija Ričarda Avedona (Richard Avedon) un Viljama Klaina (William Klein) 1950. un 1960. gadu modes fotogrāfijas, Hillas un Bernta Beheru (Becher) agrīnie darbi.
Ja autors ir slavens, bet dzīvs, tad vēl jo labāk, ja viņa fotogrāfijās ir redzamas slavenas personas. Šajā aspektā brīnišķīgs piemērs ir gleznotāja, fotoreālisma pārstāvja Čaka Klouza (Chuck Close) pievēršanās fotogrāfijai. Šajā medijā viņu interesē agrīno fotogrāfijas tehniku iespējas (Klouzs 1990. gados eksperimentēja ar dagerotipiju u.c.). The Armory Show varēja iegādāties aktieru Villema Defo, Breda Pita un citu Holivudas slavenību portretus, kurus Klouzs darinājis, izmantojot vēsturisko Vudberija procesu (Woodburytype).
Otrkārt, uzmanību var piesaistīt ar eksotisku vai pretrunīgu tēmu, ja vien tā risināta pietiekami estetizētā, metaforiskā valodā. Piemēram, Londonā dzīvojošais irāņu mākslinieks Reza Aramešs (Reza Aramesh) savos darbos reflektē par aktuālajām norisēm Tuvo Austrumu reģionā, bet, pretēji dokumentālistiem un fotožurnālistiem, atsaucas uz faktiem netieši, izmantojot mākslas izteiksmes līdzekļus. Leila Heller Gallery no Ņujorkas The Armory Show piedāvāja vairākus Arameša darbus, to skaitā fotogrāfiju Epizode 121: Palestīnieši gaida Rafas robežpunktā atļauju ieceļot Ēģiptē no Gazas sektora, otrdiena, 2009. gada 15. septembris, plkst. 8:00 (2013).
Darbs, kura cena ir 30-40 000 ASV dolāru robežās, ir monumentāls melnbalts fotodarbs triptiha formātā (kurš atgādina renesanses un baroka sakrālajai mākslai tipisko formātu), un nosaukumā aprakstītais notikums inscenēts Versaļas pils barokāli greznajā interjerā. Fotogrāfiju papildina naturālistiska koka skulptūru grupa ar ievainotu karavīru. Ar savu formātu, kompozīciju, izmantotajiem materiāliem (krāsots koks) Arameša darbi atsaucas uz rietumu sakrālās mākslas tradīcijām, vienlaikus saturiskā ziņā vēstot par šodienas problēmsituāciju.
Cita veida eksotiku garantē nigēriešu fotogrāfa J.D ‘Okhai Odžeikera (J.D. ‘Okhai Ojeikere) 1970. gados izveidotā fotosērija par vietējo frizūru modi, kuru piedāvā Ņujorkas mūsdienu fotomākslas galerija Yossi Milo.
Treškārt, formātam jābūt milzīgam. Šo aspektu var atvedināt uz tradicionālo fotogrāfijas un glezniecības sacensību par to, kura tad ir īstāka māksla. Kopš 1970. gadu beigām, kad lielie formāti fotogrāfijā agresīvi pieteica sevi kā uzvarošu konkurentu šajā sacensībā, ir gluži vai pašsaprotami, ka izmēram ir nozīme. Formātam ir izšķiroša nozīme gan, piemēram, Oļega Dou (Oleg Dou) ēterisko portretu sērijās, gan arī kanādiešu fotogrāfa Edvarda Burtinska (Edward Burtynsky) industriālajās ainavās un vēl jo vairāk aerofotogrāfijās, kuras tik ļoti atgādina dažu labu latviešu 20. gadsimta otrās puses avangarda mākslas zvaigznes Ojāra Ābola gleznas.
Visbeidzot, darbu saturam jābūt kā vienrindas jokam – nepārprotamam un tiešam. The Armory Show ir vizuālās mākslas tirgus, un auditorija sagaida vizuālu baudījumu, kuru galeriju piedāvātie darbi varētu sniegt. Mākslinieka sarežģītais un mokpilnais ceļš līdz ieceres realizācijai vai pārmēru intelektualizētas refleksijas atspoguļojums nevienu neinteresē. Tā, piemēram, pie amerikāņu mākslinieka Luisa Žisperta (Luis Gispert) lielformāta darbiem apmeklētāji jūsmo par pārsteidzošo detalizāciju, piesātināto kolorītu, un inscenējuma apbrīnojamo ticamību. Arī amerikāņu dokumentālās fotogrāfijas superzvaigznes Džoela Meierovica (Joel Meyerowitz) darbos nav jāmeklē nekādi negaidīti pārsteigumi vai atklāsmes – tas, kas redzams, arī ir viss, kas tur ir, un šāda attieksme pilnīgi apmierina publikas ilgas pēc vizuāla baudījuma ar nelielu melanholijas piedevu.
