Sandijs Mešķis: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Uz galda atvērta lielformāta bilžu grāmata. Tās attēli manī skatās ar tā laika bērna vienkāršumu, kad mājās esošais melnbaltais televizors bija novietots pirmā stāva viesistabā uz maza žurnāla galdiņa un tas uz sarkana tepiķa. Istabā bija arī grāmatu plaukts ar grūti aizsniedzamu antresolu, kurā savukārt atradās diapozitīvi un 8 mm kino lentas, kurās bija fiksēta tik spoža saule un jūra, ka likās, tā spīd vēl mirkli pēc projektora izslēgšanas. Abās plaukta pusēs slīpi, nepilnās rindās bija saliktas bilžu grāmatas, bet, kā par nelaimi, lielākajā daļā no tām bija nekaunīgi ielavījies teksts vai attēlotas gleznas, kas robežojās ar gobelēniem cienīgu garlaicību. Plauktā stāvēja arī salonā uzņemtas, ierāmētas ģimenes fotogrāfijas, taču to krāsas bija nejūtīgas un kodīgas. Ar bilžu grāmatām gan viss bija citādi – padzeltējušais sulīgums līdzinājās priekšmetiem, kas dienvidu saulē ieguvuši savādu krāsu bezformību.
Kaut arī plaukti pārkrāmēti un skaidu plākšņu mēbeles nokurinātas, grāmatu vāciņi vēl joprojām ir pamanāmi. Kā glancētu ietinamo papīru paverot, zem grāmatu pārvalkiem atsedzas pelēkie auduma vāki. Ar vieglu satraukumu šķiru lapu pēc lapas; šķiet, ka tās aizslēgtas gulējušas gadu desmitus un neviens nav ielauzies šajā nekustīgajā bilžu harmonijā. Dažas grāmatas bez nozīmīgām saitēm pagātnē viegli sākas un beidzas, dažās miglainas domas šaudās un pazūd kā siltas vasaras pievakares zibināšana pamalē, kuras dunoņa mūs nesasniedz.
Atradās arī meklētā Ivana Urbanoviča (Ivan Urbanovič) 1981. gada foto grāmata Augstie Tatri (Vysoke Tatry). Visa grāmata ir ietīta kalnu romantismā – ar puķēm un tautas tērpiem, koku grebumiem un septiņdesmito gadu cienīgiem aģenta 007 pacēlājiem. Taču manu uzmanību piesaista bilde ar jaunieti uz ledus sienas. Līdz niansēm saskaņotas krāsas, it kā tā būtu kāda modes skate, nevis dzīvību apdraudoša, apsalusi, auksta un nedzīva ledus siena. Tik pielāgotas sarkanas ir gan kāpnītes, gan drošības sistēma, bahilas, jaka, soma un pat virve, kas attēla priekšā nostiepusies kā sintētiska plastmasas harpūna un kuras gals iziet ārpus kadra, atstājot iespaidu, ka tā piedalās savādā piedzīvojumā, ko pats varonis uzmanīgi vēro, skatītājam atstājot neatrisināmu noslēpumu.
Divkrāsu dzijas rakstainie cimdi nedaudz iezagušies harmoniskajā krāsu kompozīcijā, bet, iespējams, ka varonim tie ir mīļi, kaut arī nepiemēroti kāpšanai. Ledū pareizā leņķī iedzīti āķi, uz muguras gandrīz neaizsniedzamā vietā novietots ledus cirtnis, un ekipējuma neesamība pie sistēmas liek jautāt, vai tiešām viņš jau ir galā, vai arī āķus iztērējis maršrutā. Sasaites biedrs Ivans sapratis, ka ir pēdējais brīdis tādā saulainā dienā uzņemt vēl kādu kadru. Ērti karājoties virvē, viņš izpako no mugursomas VDR ražotu Praktica fotokameru, nedaudz atgāžas, brīdi pašūpojas, tad ietriec kāju ar dzelkšņiem ledū un nospiež slēdzi.
Pēc pirmās satikšanās ar bildi bija pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Arī es, tāpat kā foto varonis, sāku kāpt kalnos. Ledus cirtnis acīs meta mirguļojošus kristālus, dzelkšņi slīdēja un plēsa zābakus, savainojot kājas, seja šķobījās mocekļa grimasēs, un neviens no manis uzņemtajiem kadriem nebija gana ass vai ar pieņemamu kadrējumu.
Bērnības atmiņas par šo bildi saglabājušās tik neticami īstas, ka joprojām, tajā lūkojoties, apakšā redzu bezdibeni, desmitiem reižu augstāku ledus sienu, kāda jebkad izveidojusies Tatros. Šķiet, ka nākošajās sekundēs tiks ņemts leduscirtnis un triekts no visa spēka zilganajā ledus monolītā, kura šķēpeles mirdzēdamas šķīdīs uz visām pusēm. Varbūt tajā brīdi Ivanam beidzās filmiņa, bet somā vēl netrūka āķu, kurus, dzenot ledū, klaudzoņa atbalsojas pretējās klintīs, un ielejā klīstošās tūristu masas klusībā apbrīno šos divus sporta meistarus, kuri, kā ar sarkanu nogriezni savienoti punkti, lēni un neatlaidīgi tuvojas virsotnei.
