Kristīne Giluce: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Fotogrāfija, kas iedvesmo… — prātā uzreiz nāk apņurcīta tuksnešaina zemes pleķa bildīte no Vima Vendersa (Wim Wenders) filmas Parīze, Teksasa (Paris, Texas). Tā pati, pie kā turējās filmas galvenais varonis Treviss Hendersons, sakot, ka tajā attēlota vieta, kur, pēc mātes nostāstiem, viņš esot ieņemts. Tāda smalka, simboliska atgriešanās pie pirmsākumiem; interesanti, vai arī tolaik Holivudas nomocītais Venderss vēlējās no kino industrijas patverties fotogrāfijā — kustīgo bilžu pašā sākumā un pamatā? Ja kādreiz būs iespēja Vendersu intervēt, noteikti viņam to pajautāšu.
Katrā gadījumā, domu ķēde, kas, prātā apcilājot iedvesmojošus attēlus, noveda pie Vima Vendersa, nav nejauša. Kino un fotogrāfijas kontekstā vēl dzīvā atmiņā ir saglabājies režisora jaunākais darbs — dokumentālā filma Zemes sāls (The Salt of the Earth) — brazīliešu fotožurnālista Sebastiano Salgado (Sebastião Salgado) portrets. Četrdesmit gadus pa pasauli ceļojošajam un vectēva īpašumā bijušo lietusmežu pārstādījušajam fotogrāfijas dižmeistaram veltītā filma ir īsts tour de force, kam no publikas pa spēkam bija izdabūt gan prieka un bēdu asaras, gan finālā — arī ilgus un vētrainus aplausus pirmizrādē Kannās. Taču, lai cik iespaidīgas uz lielā ekrāna nebūtu Salgado melnbalto attēlu klusās drāmas, uzņemtas te skaistākajos, te milzīgas traģēdijas piedzīvojušos pasaules nostūros, galvenais emociju diriģents filmā nepārprotami ir Venderss — arī lielisks fotogrāfs, un, manuprāt, viens no palēnām iznīkstošās vizuālo režisoru šnites. Lai gan Vendersa nesenākās spēlfilmas brīžam ir sagādājušas ne vienu vien vilšanos, viņa darbi, par laimi, nav nonākuši vizuālas bezgaršības un bezformas gūstā.
Septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi neapšaubāmi bija Vendersa kinokarjeras zelta ēra. Skaistākā un fotogrāfiskākā no Vendersa spēlfilmām vēl aizvien šķiet 1984. gadā uzņemtā Parīze, Teksasa. Atceros, ka citādā gaismā to ieraudzīju studiju laikā, kad pasniedzējs pirms projekcijas bija mums, ne visai attapīgiem pirmkursnieciņiem, tālredzīgi parādījis dažas no kataloga Ierakstīts rietumos (Written in the West) fotogrāfijām, kuras Venderss bija uzņēmis 1983. gadā, meklējot filmēšanas vietas Parīzei, Teksasai. Tolaik man radās iespaids, ka filma ir izaugusi no šiem atsevišķajiem attēliem, kas līdz vīlītei perfekti iemūžināja filmas sākuma atmosfēru — atsvešināto, tukšo plašumu bezlaicību, uz kuras fona cilvēku klātbūtne izskatās pēc pārejoša simptoma. To, manuprāt, ārkārtīgi smeldzīgi un trāpīgi, ilustrē bilde ar vienā dienā mirušu dvīņu kapavietām nekurienes vidū un pārlaicīgam piemineklim līdzīgu kinoekrānu fonā.
Otrs attēls no tā paša kataloga neglābjami atgādina uzņemšanas laukuma butaforiju. Perfekti nokrāsotās fasādes, vienā no tām manekenu apdzīvots skatlogs, bet cilvēku tikpat daudz kā bērnu dienu grāmatelē par Palli, kas vienu mīļu rītu pasaulē pamostas viens pats — šāds Vendersam patrāpījās Ņūmeksikas miests, ko dēvē par Lasvegasu. Lai gan šajā fotogrāfijā iznīcīga tukšuma un vientulības vietā ir jaušams teju meditatīvs miers, tā noteikti nebija Amerika, ko, uzpumpētu un uzfrišinātu, bez atelpas rādīja (un turpina rādīt) Holivudas pamatplūsmas kino.
Atminos, ka tai pat lekcijā Francijā, kad tika rādīti šie attēli, pasniedzējs mani tincināja, vai aiz dzelzs priekškara Parīze, Teksasa arī esot rādīta, vai mani vecāki to ir noskatījušies un kāda esot bijusi viņu reakcija? Zinu, ka vecāki šo filmu pavisam noteikti neredzēja ne astoņdesmito gadu vidū, ne turpmākajos PSRS pastāvēšanas gados, taču esmu gatava likt galvu ķīlā, ka tas būtu bijis mērens kultūršoks. ASV taču tolaik bija idealizētā visu iespēju, tostarp džinsu, košļājamo gumiju un aizliegtās mūzikas valsts, nevis apskretušu, pusapdzīvotu miestu virknējums tuksneša vidū, kā to visnotaļ sirsnīgi nofilmējis klasiķis.
