Juris Šleiers: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Sākšu ar taisnošanos, jo reducēt iedvesmu uz vienu konkrētu fotogrāfiju ir ellīgi sarežģīts uzdevums. Tomēr, daudz domājot par šo problēmu, nonācu pie kaut kādas konkrētības, proti, pie diviem fotogrāfiem. Tie ir Helmuts Ņūtons (Helmut Newton, 1920-2004) un Roberts Duano (Robert Doisneau, 1912-1994).
Par iepazīšanos ar abiem klasiķiem esmu pateicīgs kādam itālim, kurš mani inficēja ar padziļinātu interesi par fotogrāfiju. Kopā ar Andrea gadu pavadījām Francijā kāda globāli nenozīmīga Eiropas projekta ietvaros. Andrea bija absolvējis kino katedru vai ko tamlīdzīgu vienā no vecākajām Eiropas universitātēm Boloņā. Tāpēc mūsu pagaidu mītnē bija grāmatas par divām māsīcām – kino un foto mākslu. Tā es iepazinos ar Helmutu Ņūtonu, kas ironiskā kārtā man noderēja, atgriežoties Latvijā un sākot strādāt žurnālā Klubs, kur publicē kailu sieviešu fotogrāfijas. Andrea katru mēnesi pirka franču žurnālu Foto, kurš iznāk kopš sešdesmitajiem un kuru var iegādāties arī Rīgas Narvesenos. Tāpēc paradums lasīt šo žurnālu saglabājies jau desmit gadus. Viens no tā numuriem bija veltīts franču foto vecmeistaram Robertam Duano. Domāju, ka viņa senā atziņa – tu vari uztrenēt tehniku, bet aci gan ne – šodien ir aktuāla kā vēl nekad.
Fotogrāfijas vēsturē Duano iegājis kā kautrīgais ielu fotogrāfs, jo arī pats teicis, ka viņam patīk iemūžināt mirkļus, neiejaucoties to dievišķajā izkārtojumā. Viņš esot pārāk kautrīgs, lai tuvotos kadra varoņiem, tāpēc viņa rokrakstā liela loma ir nejaušībai. Šo bildi pamanīju pirmo jau toreiz, pirms desmit gadiem šķirstot žurnālu, kas bija veltīts Duano apaļai jubilejai. Pirmkārt, man likās, tik ģeniālu sadzīves epizodi nav iespējams izdomāt, otrkārt, novērtēju fotogrāfijas precīzo tehnisko izpildījumu. Tagad, protams, daudz zināms par to, ka daudzas bildes veicmeistars veikli inscenējis, taču tas nemazina emocionālu naivumu, kas mani savaldzināja šajā bildē. Izskatās, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kas labi atsaucas uz klasiskiem vizuāliem kairinājumiem: dzīvnieki, bērni un sievietes. Banāli.
Vispirms jau Helmuts paņem ar savu dzīvesstāstu: dzimis Berlīnē, emigrējis, dienējis Austrālijā, bijis armijas kravas auto šoferis, sācis fotografēt, un pārējais jau, kā saka, ir vēsture, proti, leģendārā sadarbība ar Vogue. Viņa dzīvesstāstā liela nozīmē ir sievietēm, taču ne vien tāpēc, ka tās ir viņa fotodarbu galvenās varones, bet gan tāpēc, ka visu dzīvi, neskatoties uz dolce vita un beau monde anturāžu viņš bijis uzticīgs vienai sievietei – sievai Džūnai, kura iemūžināta šajā bildē.
Domājot par to, kāpēc tieši šī 1972. gada bilde, atkal jāmin kadra tehniskais izpildījums, jo, nostrādājot desmit gadus preses industrijā, esmu bieži saskāries ar ļoti aptuvenu fotogrāfu priekšstatu par attēla kvalitāti. Bieži nepietiekamā pieredze tiek slēpta zem melnbalto bilžu glamūra filtra.
Turklāt no šīs fotogrāfijas strāvo sinerģijas enerģija. Manuprāt, izcilajā fotogrāfijā mēs redzam autora un kadra objektu mijiedarbību, nevis formālu pozu atstrādāšanu.
Protams, fotogrāfijas analīze ir pašrefleksijas vingrinājums, tāpēc jūs redzēsiet pavisam citu sievieti citā situācijā.
