Edmunds Frīdvalds: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Pirms atbildēt uz jautājumu, kura ir tā fotogrāfija, kura iedvesmo, nākas atbildēt uz daudziem citiem jautājumiem, kas attaisnotu rezultātā izdarīto izvēli. Neprofesionāla skatītāja vizuālā atmiņa satur atspīdumus no apmeklētām fotoizstādēm, no miljoniem fotogrāfiju, kuras aplūkotas foto albumos un internetā. Pirmais instinktīvais dzinulis mudina atcerēties kaut ko no pasaules mēroga autoritātēm. Un tad saproti, ka bez jebkādas sistēmas uzkrātā pieredze apziņā veido tikai kolāžu no neskaitāmiem nejauši izvēlētiem uzņēmumiem. Tātad jābūt kādam citam kritērijam, uz kuru paļauties, izdarot savu izvēli. Visticamāk, ka īstā būs fotogrāfija, kura pirmā iešausies prātā, viengabalaina, nesagraizīta citu attēlu prizmās. Kad nejaušu atmiņu duļķes nostājušās un īstās fotogrāfijas tēls apziņas priekšā noskaidrojies visās detaļās, izrādās, ka izvēles motīvi ir personiski visās šī vārda nozīmēs. Jo tas ir attēls no pašu ģimenes bilžu kolekcijas, un to kādas pastaigas laikā uzņēmusi manis paša dārgā sieviņa, it kā jau toreiz zinādama manu slepenāko sapni. Šajā fotogrāfijā, kurā tverts kāds cits, es ieraugu savu projekciju laikā, sajūtu iedvesmu pašam kļūt par citādo, iedvesmu novecot. Novecot bez nožēlas, līdzīgi attēlā redzamajam svešajam vīram. Tā ir iedvesma ātrāk pietuvoties sapnim par brīvību, kādu spēj sniegt vienīgi vecums. Brīvību no jebkādas steigas un nevajadzīgiem pienākumiem. Brīvību nesteidzīgi skatīties uz pretējo Daugavas malu, kas saistās ar atmiņām par kādreiz tur novietotajām izjauktā pontontilta daļām, uz kurām rotaļājos bērnībā. Brīvību beidzot ar ironisku smaidu atcerēties naxnīgas pasēdēšanas abās Daugavas malās. Brīvību bez sentimenta, bet ar labu vārdu atcerēties draugu, kurš vienā no šādām pasēdēšanām devās ķert mēness atspulgu ūdenī un tā arī vairs neatgriezās. Šī fotogrāfija stāsta par to, kāds vēlos būt tad, kad būšu pieaudzis. Sapnim nav svarīga augsta izšķirtspēja, lai to sapņotu. Sapnim esmu vajadzīgs es, kurš to izsapņos. Fotogrāfijā saskatāmie orientieri un zīmes kļūst par šifra atslēgu, kas palīdz iztulkot sevis paša sapni sev zināmā valodā. Uzņēmumā fixētais citādā tēls dzīvo kā manis paša vēl nenotikusī citādība, bet fotogrāfijas plakne, reaģējot uz skatienu, pārtop ar laika dimensiju papildinātā spoguļa iekštelpā, kur svešos vaibstos atpazīt savus, vecākus par dažiem gadu desmitiem. Horizonta līnija panāk izlīgumu starp manu esošo un citādo es, un vakarīgajā pustumsā mainās arī pati iedvesmas daba, no apsēstības ar nemieru pārvēršoties tīrā mierinājumā.
