Kristīne Madjare
Kristīnes Madjares (1987) fotogrāfiju centrā ir viņa pati – savu radošo darbību sākusi ar teatrāliem pašportretiem, bet pēdējos divus gadus pievērsusies dokumentālam projektam Inland par savu dzimto pilsētu Skrundu. Šo savrupo Latvijas mazpilsētu, pēc autores vārdiem, raksturo klusums, tukša ainava, smags un pacietīgs cilvēku darbs, un laikapstākļi, kas nosaka dzīves tempu. Madjare ir mācījusies fotogrāfiju Tartu Mākslas koledžā, bet šobrīd dzīvo Rīgā un strādā par brīva līguma fotogrāfi.
Kāpēc tu fotografē?
Šobrīd tas ir vienīgais veids, kā es varu būt un attīstīties. Mani piesaista fotogrāfijas spēja šķērsot laiku un mana spēja to ietekmēt. Fotogrāfija mani aizved pie lietām, cilvēkiem, palīdz nokļūt tik dažādās vietās, kādas es neatklātu un neredzētu, ja nebūtu fotogrāfe.
Visu tavu sēriju vienojošais elements esi tu pati un tava personiskā pieredze. Kā tu nonāc līdz savu fotosēriju tēmām?
Lielākoties intuitīvi. Grūti ir runāt par kaut ko svešu un nezināmu, kamēr neesmu izpētījusi sevi, savu zemi, savu kultūru. Šobrīd šīs tēmas man ļoti interesē.
Katru ideju es ilgi apdomāju, pirms sāku fotografēt. Arī ar Skrundas projektu bija līdzīgi. Jau sen zināju, ka vēlos veidot fotosēriju par Skrundu, tikai gaidīju īsto brīdi, kas pirms diviem gadiem tieši sakrita ar skolas beigšanu un atgriešanos Latvijā.
Ar ko Skrunda atšķiras no citām Latvijas pilsētām?
Neatšķiras pilnīgi ne ar ko. Skrunda ir vienkārša Latvijas mazpilsēta, kurai izbraukt cauri var vien trijās minūtēs, pie viena apskatot visas ievērojamākās vietas. Skrunda nav tā vieta, uz kurieni braukt skatīties kādu arhitektūras, mākslas vai dabas pieminekli. Te ir meži, krūmi, aizaugušas pļavas, daudz zivju dīķu un upe. Tā vienkāršība un miers mani arī tik ļoti interesē un piesaista. Bet no otras puses Skrunda tomēr izceļas – tā ir pati jaunākā pilsēta Latvijā, jo tika pasludināta par pilsētu tikai 1996. gadā. Daudziem šī vieta asociējas arī ar bijušo Skrundas lokatoru.
Ko tev ir devušas studijas Tartu un vai tu šo skolu varētu ieteikt arī citiem, kas grib studēt fotogrāfiju?
Studijas Tartu man ir devušas iespēju izpausties, meklēt, radīt un daudz, daudz fotografēt. Šo četru gadu laikā es paņēmu to, kas man bija vajadzīgs, lai arī pilnīgi viss man nešķita pietiekami kvalitatīvs.
Tā ir laba skola, lai gan studēt tur nav viegli. Lielākā problēma ir valoda, visas lekcijas notiek igauniski un līdz ar to, lai studētu Tartu Mākslas koledžā, ir jāmācās igauņu valoda. Ar to noteikti ir jārēķinās.
Pie kā tu strādā šobrīd?
Es joprojām turpinu Skrundas sēriju. Šovasar man ir plāns sākt darbu pie jaunas fotosērijas, kas kaut kādā ziņā atkal būs saistīta ar Skrundu, taču šoreiz gan par maniem vienaudžiem. Tie ir jaunieši, kuri ir izvēlējušies vai ir spiesti tur palikt un veidot savu dzīvi un ģimeni.
