Citu skatpunktu meklējot
Fotogrāfiju Latvijas medijos netrūkst, tomēr attēlos bieži vien valda liela vienveidība. Kāpēc tā?
Latvijas nacionālo mediju redzeslokā visbiežāk nonāk pasākumi, kuros ir iesaistītas valsts amatpersonas vai pašmāju slavenības. Pirmie ir prioritāte drukātajos medijos, bet otrie – internetā. Fotografējot pasākumus ar valsts pirmo amatpersonu piedalīšanos, fotogrāfu un operatoru kustību regulē prezidenta vai premjera preses cilvēki un apsardze. Visbiežāk tas nozīmē konkrētas pozīcijas, no kurām drīkst fotografēt. No malas tas izskatās tā – stāv bariņš fotogrāfu un knipsē, pēc brīža pienāk kāds un gluži kā ar pātagu aiztriec visu baru uz citu vietu, tad atkal uz citu, parasti izkārtojot kopumā divas trīs pozīcijas. Masu pasākumos strādājot barā, it kā var tikt pie labākām izejas pozīcijām, ceremoniālākām bildēm, būt tuvāk VIPiem. Ja negribas, ka preses sekretāri ierāda redzes leņķi, tad jāstrādā no ierindas pilsoņa pozīcijām – aiz margām, pūlī, bet tad ir risks slavenās amatpersonas atstāt fonā, bet to mediji nevar atļauties, jo mediju publiskā dienaskārtība veidojas ap lielajiem notikumiem Saeimā un ministrijās, nevis ap tantes ikdienu Bauskā. Fotogrāfu un mediju plūsmas kontrolēšana no amatpersonu preses dienesta puses ir gluži normāls pasākums, un Latvija šai ziņā nav īpaša. Īpaši esam ar to, ka fotogrāfiem nemaksā par to, lai viņi meklētu savu perspektīvu uz sabiedriski politiskajiem procesiem. Tāpat kā modes fotogrāfijā, kur nereti klientam daudz vairāk par fotogrāfijas kvalitāti rūp savu produktu etiķešu redzamība. Medijos ik nedēļu redzam kārtējo bildi ar prezidenta vai kāda ministra grimasi, taču pats attēls bez žurnālista teksta nav spējīgs pastāstīt par kontekstu, spriedzi, emocijām vai pretrunām, kas raksturo konkrēto situāciju.
Šogad Dziesmu svētkos organizatori bija izdomājuši akreditēt jebkuru censoni ar fotokameru. Tomēr preses sekretāre Inga Vasiļjeva bija izveidojusi šķiru sistēmu, laikam jau pēc profesionālās intuīcijas sarindojot medijus un fotogrāfus trīs prioritāšu kategorijās un līdz ar to radot dažādus šķēršļus un ierobežojumus – kurš, ko un kad drīkst bildēt. Bija sajūta, ka fotografēt drīkst visi un neviens (izņemot oficiālos fotogrāfus Ilmāru Znotiņu un Aivaru Liepiņu, kas varēja iet, kur vien sirdij tīk). Katrā ziņā es kā fotogrāfs sajutos kā tautas ienaidnieks, kurš vēl ar simtiem amata brāļu ir ieradies pastrādāt noziegumu – fotografēt to, kas domāts tautai, nevis zombijiem ar kamerām. No otras puses, fotogrāfu ierobežojumi un pazemojumi bija laba motivācija, lai novirzītu kameru no lielās skatuves uz mazā pilsoņa dzīvi aizkadrā.
Latvijas lielie laikraksti paši tikpat kā neveido ziņas, bet pārpublicē tās no ziņu aģentūrām, un tas attiecas arī uz fotogrāfijām. Tā kā aģentūrām no vienas fotografēšanas ir jārada attēli, kas vienlaikus apmierina vairākus klientus, tad produktam ir jābūt pietiekoši formālam, bet tas bieži vien nozīmē arī viduvējību un garlaicību. Turklāt klientu Latvijā ir tik maz, ka aģentūrai neatmaksājas, piemēram, uz vienu bildēšanu sūtīt divu fotogrāfus vai likt fotogrāfam uzkavēties pasākumā no tā sākuma līdz beigām. Sanāk koks ar diviem galiem.
Bet tai pašā laikā Latvijas reģionālajā presē fotogrāfijas katastrofas mijas ar šedevriem. Tas tikai tāpēc, ka liela daļa reģionālo avīžu vēl nav paspējušas atlaist savus fotogrāfus, kamēr laikrakstiem Rīgā sen vairs nav štata fotogrāfu, vai arī tiem jābildē vien portreti, kaķīši un puķītes. Mediju raksturo ne tikai politiskā orientācija, teksts, dizains, žurnālisti, redaktori, bet arī fotogrāfijas un fotogrāfi. Ja avīzēs dominē bezpersoniskas ziņu aģentūru bildes, tad par kādu individuālu medija skatpunktu var būt runa?!
