Intervija ar Janu Morvanu

Nereti par franču fotožurnālistikas pionieri dēvētais Jans Morvans (Yan Morvan, 1954) šogad bija viens no pasniedzējiem Starptautiskajā Fotogrāfijas vasaras skolā, kur viņš vadīja meistarklasi Stāstu veidošana – foto žurnālistikas māksla un politika.

Fotogrāfijai Morvans pievērsās 20 gadu vecumā pēc zinātnes studijām universitātē. Kopš tā laika viņš publicējis vairākas grāmatas – Baikeri, Libāna, Banda un Mondosex. Viņa pēdējā grāmata Bandas stāsts (2012) – ir divdesmit gadu ilga darba rezultāts, dokumentējot Parīzes priekšpilsētu kriminālos grupējumus. Šogad jūlijā Francijas tiesa aizliedza grāmatas izplatīšanu. Morvana fotogrāfisko interešu lokā ir noziedznieki, Hell’s Angels motociklisti, skinhedi un prostitūtas. Viņš strādājis tādiem franču izdevumiem kā Fotolib, Paris Match, Le Figaro Magazine.

80. gados, būdams Sipa Press loceklis un Newsweek korespondents, Morvans fotografēja pasaules galvenajās karadarbības zonās – Irānā, Irākā, Libānā, Ziemeļīrijā, Filipīnā, Ruandā, Kosovā – un dokumentēja Berlīnes mūra krišanu. Savulaik Morvanu nolaupīja seriālslepkava, turklāt viņam divas reizes piespriests nāvessods.

Tā kā tu neesi studējis fotogrāfiju, pastāsti, kā sāki nodarboties ar foto.

Tai laikā fotoskolu nebija. Bija jāmācās no pieredzes. Vai mēs runāsim par skolām?

Nē, mēs runāsim par to, kā sāki nodarboties ar fotogrāfiju, par taviem darbiem.

Es jau nestrādāju pārāk daudz. Patlaban esmu bārā, arī Kuldīgā atpūtos, gulēju zālītē (smejas). Gandrīz 49 gadus esmu fotografējis teju katru dienu, stāstījis par cilvēku dzīvēm. Tas mani dara atšķirīgu no citiem fotogrāfiem. Es strādāju līdzīgi kā Anrī Kartjē-Bresons (Henri Cartier-Bresson), Žaks Anrī Lartigs (Jacques Henri Lartigue), Manuels Alvaress Bravo (Manuel Alvarez Bravo), Jūdžens Smits (Eugene Smith). Kad sāku fotografēt, nebija pieņemts runāt par sevi. Tagad fotogrāfija kļuvusi par sava veida psihoterapiju, cilvēki grib runāt katrs par sevi. Foto komercializācija sākās ar Sindiju Šērmani (Cindy Sherman), Nenu Goldinu (Nan Goldin). Taču kara un līķu attēlus pie viesistabas sienas pielikt neizdosies. Fotoskolas tika radītas, lai aizpildītu šo jauno tirgus nišu un radītu attēlus buržuāzijas viesistabu sienām.

Kur tad tu gribētu redzēt savas fotogrāfijas?

Manas bildes pielikt pie sienas nesanāks! Ko tu gribi dzert? Baltvīnu? Divas glāzes baltvīna, lūdzu!  Es sāku ar Bandām 1975. gadā. Pēdējo fotogrāfiju uzņēmu Lībijā, kur mani apcietināja. Tas bija tikai pirms mēneša. Tam visam pa vidu esmu strādājis pie daudz un dažādiem projektiem. 40 gadu laikā nekad neesmu apstājies. Stāsts, kas mani interesē, vienmēr ir viens un tas pats – par vardarbību un varas attiecībām ar spēku.

Tu teici, ka citi fotogrāfi runā par sevi, kamēr tu stāsti par citiem. Taču, vai tev nešķiet, ka, ja tu visu savu dzīvi esi stāstījis vienu un to pašu stāstu, tas daudz ko liecina arī par tevi pašu?

Jā, jā, es nevienu nenosodu. Es nekad nevienu nenosodu. Ir taču dažādība. Manā laikā, 70. gados, fotogrāfi arī strādāja tirgum. Iepriekš nebija labāk. Tagad cilvēki cenšas saprast, kas viņi ir, ko viņi dara uz šīs zemes. Protams, kad tev ir 16 gadu, tu vari uzdot šos jautājumus, bet, ja tu joprojām turpini vaicāt to pašu 50 vai 60 gados… Ir taču kaut kur jāpavirzās no 16 gadu vecuma! Bet labāk parunājam par fotogrāfijas komercializāciju! Patlaban tā kļūst par īstu uzņēmējdarbības paveidu. Kuldīgā visi mani studenti taujāja – Mēs gribam fotografēt, bet kā lai ar to nopelnām naudu? Tā ir tā lielākā problēma. Foto tirgus vēl nav tik nobriedis. Luvrā joprojām redzamas gleznas, bet ne fotogrāfijas. Es nezinu, kas notiks nākotnē. Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka fotožurnālistika pamazām izmirst.

Un ko tu par to domā?

Tas nekas. Pirmais žurnālistikas stāsts – zīmējumi uz alu sienām – tapa pirms 40 tūkstošiem gadu. Tas bija žurnāls uz akmeņiem, viņiem nebija papīra. Tagad mums ir video. Taču nekustīgs attēls atšķiras no kustīga, tāpat kā grāmatas lasīšana atšķiras no televīzijas skatīšanās. Fotogrāfijas nākotne diemžēl ir augstākā sabiedrības slāņa rokās, kas pirks žurnālus un avīzes. Zemākais slānis lietos ekrānus.

Tātad tev šķiet, ka drukāti žurnāli būs vienmēr?

Protams! Augstākai sabiedrības šķirai. Viņi pērk žurnālus saviem kafijas galdiņiem.

Kad sāki pirms 40 gadiem, fotožurnālistikā tika ieguldīts daudz naudas.

80. gados bija daudz naudas. Kāds tos ir nosaucis par fotožurnālistikas zelta gadiem. Es pelnīju naudu, jo gandrīz septiņus gadus pavadīju karadarbības zonās. Ne daudzi to spēj, tāpēc man labi maksāja. Pat tagad var nopelnīt ar fotogrāfiju – Gurskis (Gursky) pārdeva bildi par četriem miljoniem dolāru! Nauda seko tirgum. Bet fotožurnālistikai naudas vairs nav, tas ir skaidrs. Kāpēc? Mums ir 150 TV kanālu, internetā ziņas ir par brīvu. Kāpēc pirkt žurnālus? Pat es žurnālus nepērku. Lietoju internetu. Tas nogalina tirgu. Iepriekš reportāžu varēja pārdot par 5000 eiro, tagad tā pati reportāža maksā tikai 1500. Viss mainās. Varbūt rītdien visi atmetīs ar roku autorportretiem un sāks fotografēt uz Mēness.

Starp citu, ir jau daži foto projekti par Marsu.

Jā, Le Monde redzēju vienu portfolio par Marsu. Lai nu kā, arī es esmu mainījies. Tagad strādāju ar 8×10 lielformāta kameru. Vai esi redzējusi manas pēdējās bildes?

Diemžēl nē. Internetā neko daudz no taviem darbiem nevar atrast.

Jā, man ne pārāk patīk internets. Cilvēkiem, kuri grib ar mani sazināties, jāpieliek kaut cik pūļu.

Tu to vari atļauties, kamēr jauniem fotogrāfiem jāizmanto visas platformas.

Tas ir citādāk. Man ir jābūt nedaudz snobiskam, jo tā ir daļa no spēles. Tāpat kā ar sievietēm. Ja sieviete visu parāda, neviens vairs nebūs ieinteresēts. Kaujaslaukus (Battlefields) – projektu, pie kura strādāju jau desmit gadus, man nav tiesību rādīt. Man ir līgums ar Veru Hofmani (Vera Hoffman, filantrope un šveiciešu izdevēja – E. G.) no slavenās Hofmaņu ģimenes, viņi maksā par šo projektu un nevēlas, lai es kaut ko no tā rādītu. Nākamā gada septembrī tiks publicēta grāmata. Taču es vēl neesmu beidzis darbu – man ir 120 kaujaslauku, vajag vēl 60. Jāpabeidz līdz martam.

Būs daudz jāstrādā!

Daudz jau esmu paspējis, strādāju bez apstājas. Esmu pabijis Eiropā, Klusā okeāna salās, Lībijā, Izraēlā, Amerikā, Vjetnamā, Japānā. Vēl jābrauc uz Ziemeļāfriku, Ēģipti, Tunisiju, Afganistānu, Sīriju, Turciju, iespējams, Ķīnu. Mēģināšu, tas nav viegli. Taču vēsture ir jāatceras. Pagātne jāpazīst, lai tagadnē rīkotos nākotnes labā. Ar fotogrāfiju aizrāvos dēļ intereses par vēsturi, ne tik daudz pašas fotogrāfijas dēļ. Tā ir tikai līdzeklis.

Vai grāmatā būs arī teksts?

Izdevējs grib, lai tekstu raksta Umberto Eko. Man ar viņu jātiekas, lai uzzinātu, vai viņš ir ar mieru. Pagaidi, es tev parādīšu Kaujaslauku bildes, ja neesi redzējusi.

Kā izvēlējies vietas, kuras fotografēt šim projektam?

Es visu laiku lasu. Ja tu redzētu manas mājas Parīzē! Tur ir tūkstošiem grāmatu! Kaujaslauki ir mana atbilde uz krīzi fotožurnālistikā. Bet tā ir arī māksla. Šis projekts runā par cilvēcību, tāpat kā mans Bandu projekts. Tas ir veltījums cilvēkiem, kuri gājuši bojā savas valsts vārdā. Strādāju tāpat, kā veidojot reportāžu. Tā ir kaislība. Man ļoti gribētos atgriezties Klusā okeāna salās, taču tas ir tik dārgi! Gribētu aizbraukt uz Jaungvineju, kur tika nogalināts Jamamoto, viņš bija japāņu Napoleons (Isoruku Yamamoto, Japāņu militārpersona, flotes komandieris Otrā pasaules kara laikā – E. G.). Viņa lidmašīna joprojām atrodas džungļos. Lai tur nokļūtu, vajadzīgas trīs dienas. Gribētos, bet tas man izmaksātu ap 5000 eiro, tikai vienas bildes dēļ. Pirms divām nedēļām teicu Verai, ka man jābrauc uz Meksiku nofotografēt Kameroni. Kameronē notika Franču Ārzemnieku leģiona vēsturē ļoti nozīmīga kauja. 64 francūži pret vairākiem tūkstošiem meksikāņu. Teicu – Vera, ja mums nav Kamerones, mēs nevaram uztaisīt grāmatu! Viņa atbildēja – labi. Viņa ir aizrautīga sieviete. Es izdzīvoju fotogrāfa sapni.

Vai tu izbaudi šo – lēnāko veidu – kā uzņemt fotogrāfijas?

Man ir nedaudz pieriebušies agresīvi cilvēki. Lībijā tiku arestēts četras reizes. Taliban atnāca man pakaļ uz viesnīcu dienas vidū. Divreiz esmu notiesāts uz nāvi, esmu tici nolaupīts, mocīts. Nošaujiet mani vai nē, tikai beidziet runāt! Man ir jāstrādā, lieciet mani mierā (smejas)! Es jūtos labi ar lielformāta kameru, tas ir daudz trakāk nekā strādāt priekšējā frontes līnijā.

Tiešām trakāk?

Jā (smejas), tas ir smieklīgi. Zini, ziemeļvjetnamieši mani arestēja uz robežas ar Laosu. Paziņoja, ka mana kamera ir ierīce, lai kontaktētos ar amerikāņu satelītiem. Es atbildēju, ka tā ir tikai koka kamera, ļoti veca. Viņi noturēja mani slepenajā bāzē četras stundas.

Taču beigās noticēja, ka neesi spiegs?

Jā, bet viņi nebija laimīgi. Tur bija iesaistīti 20 cilvēki. Viņiem jāatrod kaut kas, par ko tevi sodīt. Beigās viņi teica – Mēs negribam tevi vairs redzēt robežas tuvumā! Bet tas nekas. Es esmu no Bretaņas. Bretaņieši ir jūrnieki. Lai kas arī notiktu, viņiem mājās jāpārnāk ar zivīm. Man jāpārrodas ar fotogrāfijām.

Tas droši vien ir stereotips priekšstats, ka fotožurnālistiem nepieciešamas briesmas un adrenalīns, lai dzīvotu interesantāku dzīvi, sajustos dzīvs?

Nē, es neesmu traks. Es neesmu ļoti drosmīgs, bet pirmo reizi, kad devos uz kara zonu, man nebija bail. Man nepatīk manas kara fotogrāfijas, tās pieder pagātnei. Ar kara fotogrāfijām nopelnīju ļoti daudz naudas, bet tos deviņus mēnešus Libānā, kad trīs četras reizes gandrīz tiku nogalināts, es nedomāju par naudu. Kad tava dzīvība ir briesmās, tu nedomā par savu bankas kontu. Ar naudu, ko nopelni karā, ir tāpat, kā ar azartspēļu laimestu, proti, tā viegli aiziet – pērkot mašīnas, izmaksājot restorānus draugiem utt. Nav tā, ka es nelepotos ar savām kara bildēm, ar tām viss ir kārtībā. Es gandrīz nekad neesmu fotografējis līķus, tikai kādas divas vai trīs reizes. Esmu māņticīgs, gribu izrādīt cieņu mirušajiem. Kad strādāju ar Džeimsu Nešviju (James Nachtwey), viņš divas stundas skraidīja apkārt kādam mirušam vīrietim. Bet es nespēju uzņemt nevienu bildi. Domāju, ja fotografēšu līķus, nāves gars izvēlēsies mani. Karā tu sāc kļūt māņticīgs. Man vienmēr somā bija amulets – rotaļu sunītis. Ja sunīti aizmirsu, nekur negāju. Vienreiz to pazaudēju, biju pārbijies līdz nāvei. Kad pārrados atpakaļ Parīzē, cilvēki teica, ka esmu īsta zvaigzne! Bet kāda tam nozīme, ja rīt varu būt miris.

Tad kāpēc devies atpakaļ uz frontes līniju?

Aģentūra gribēja vairāk pelnīt. Es biju labs peļņas avots. Bet ar veiksmi ir tāpat, kā ar naudu bankas kontā – vienu dienu tas būs tukšs. Sākumā viss ir lieliski – laba gaisma, zils un sarkans, bam bam, viss kā kino. Jo vairāk dari, jo vairāk sāc baidīties. Tu zini, ka nāve ir ļoti tuvu. Lodes svilpj gar galvu. Katra nākamā reize var būt pēdējā.

Vai tev nešķiet, ka attieksme mainās arī ar vecumu?

Nē, nē, problēma ir pieredzē. Galvā es joprojām esmu divdesmitgadīgs. Franču fotogrāfi, kuri gāja bojā… Es viņus pazinu. Očliks (Ochlik) bija viens no maniem studentiem. Viņi domā, ka ir ložu necaurlaidīgi. Bet tā nav, un kā lai viņiem to paskaidro? Vīrieši vēlas doties karā, lai pierādītu, ka ir pieauguši. Es darīju to pašu. Gan citu iemeslu dēļ. Ir izaugusi jauna kara fotogrāfu paaudze, kura sāka ar Tunisiju, turpināja ar Ēģipti, Lībiju un Sīriju. 1982. gadā Sīrijā notika masu slaktiņš, tika nogalināti 20 tūkstoši cilvēku. Es nekad nebrauktu uz Sīriju, tas nav tas pats, kas Tunisija vai Ēģipte. Es viņiem saku – nebrauciet uz Sīriju, tur nogalina žurnālistus! Viņi man atbild – ai, mēs jau bijām Lībijā! Lībija ir meistarklase (smejas)! 150 fotogrāfu fotografē vienu cilvēku, kurš šauj uz akmeni.

Vai kara fotogrāfi parasti strādā grupās?

Jā, bet es vienmēr esmu viens. Dažādu iemeslu dēļ.

Vai būt vienam ir drošāk?

Jā, es tā domāju. Kad jūs esat trīs vai četri, viens var izlemt darīt ko muļķīgu, un rodas problēmas visiem. Kad esi viens, pieņem pats savus lēmumus. Esmu ļoti piesardzīgs, un joprojām esmu dzīvs. Es pieļauju kļūdas, bet tās ir manējās. Es negribu, lai muļķa puika bez pieredzes man rada problēmas. Labākās bildes, kuras esmu nofotografējis karā, nav no karalauka vidus. Tu tur neko neredzi, tikai dūmus, tur nav iespējams fotografēt. Labai bildei vajag labu distanci. Tikai nepieredzējuši cilvēki grib atrasties karalauka vidū.

Itālijā iepazinos ar kādu kara fotogrāfu, kurš teica, ka kara fotogrāfi barā kļūst pārdroši un neuzmanīgi.

Precīzi! Kad esmu viens, man ir bail visu laiku. Taču labāk baidīties un uzņemt labas fotogrāfijas nekā tikt iemestam cietumā kopā ar draugu, ar kuru var jokoties, bet palikt bez bildēm. Citiem fotogrāfiem es nepatiku.

Jo visur devies viens?

Jā, un joprojām daru tieši tā. Gan veidojot projektu par bandām, gan bijušajos karalaukos – visur eju viens. Ja kas notiek, neko darīt, bet negribu nevienu citu ievilkt savos sūdos. Tas nav tādēļ, lai tiktu pie ekskluzīvām fotogrāfijām, bet gan drošības dēļ. Kad es strādāju ar bandām, tiku nolaupīts un mocīts. Tas bija stulbi. Pēc tam, kad man izdevās izbēgt, divus gadus nefotografēju. Kad esi karā, esi ārzemēs. Taču viņi katru rītu gaidīja pie manas mājas – Ja tu nedarīsi to un šito, mēs izvarosim  tavu sievu un bērnus, uzliesim viņiem skābi! Viņi to varēja izdarīt, viens no viņiem bija sērijslepkava.

Kā tev izdevās izbēgt?

Vienreiz man gadījās izdevība uz divām stundām tikt no viņiem vaļā. Teicu sievai, lai pako mantas, mums jābēg. Divus trīs mēnešus pavadījām ārzemēs. Kad atgriezāmies, viņi joprojām mani gaidīja. Taču mana sieva viņiem pateica, ka vairs negrib neko par mani dzirdēt, ka esmu viņu pametis un viņa nezina, kur esmu. Viņi bija mazliet vīlušies. Man palaimējās – pēc kāda laika viņi tika arestēti.

Tev dzīvē ir laimējies daudz reižu.

Jā, bet kādu dienu laime mani pametīs. Varbūt rīt. Nezinu, kas notiks.