Foto izstāde Avotu iela 1,30km
Jaundibinātais muzejs Koka Rīga saviem apmeklētājiem ir nolēmis rādīt ne tikai patstāvīgo ekspozīciju un piedāvāt telpas semināriem, bet arī rīkot foto izstādes. Telpas ir pievilcīgas, un cerams, kļūs par pastāvīgu fotogrāfijas mājvietu Rīgā. Pirmās izstādes Avotu iela 1,30 km autori ir Harijs Daina Liepiņš un Anda Krauze.
Jau pašā nosaukumā ir skaidri saskatāmas norādes, ka vēstījums saistīts ar Avotu ielu Rīgā. Arī relīzē apcerēta abu autoru interese par konkrētas vietas vidi un cilvēku tajā. Kādu varētu samulsināt “nosacīti klusais cents”, kā dēvē Ausekļa un Rūpniecības ielu apkaimi un kuru lepnā apbūve krasi atšķiras no Avotu ielas marginālās vides. Tomēr nevar nepiekrist, ka gan sociālās vides ietekmes, gan 2009. gada ekonomiskās recesijas rezultātā arī šajā ielā ir samazinājusies aktivitāte. Slēgtie veikali un citi uzņēmumi ir radījuši ekonomiski un sociāli visai klusu vidi. Tieši šī vide, cilvēks un tā loma tajā ir kļuvuši par abu autoru centrālo vēstījuma objektu izstādē.
Aplūkojot darbus, ir vērojama zināma autoru interešu teritorijas atšķirība, neraugoties uz nepārprotamu pievēršanos vienai un tai pašai pilsētvidei. Harijs Liepiņš izceļ cilvēka ietekmē radītos kultūrvēsturiskos uzslāņojumus vidē un tās mijiedarbību atpakaļsaiknē ar cilvēku. Bet Anda Krauze nepārprotami indeksiāli pievēršas cilvēkam konkrētajā pilsētas daļā. Autores darbi pārpildīti ar cilvēku portretējumiem, papildinot tos ar vides elementiem. Tomēr abu autoru darbos brīžiem pavīd simbolisks vides un tipāža apvienojums, pretstatot tos savienojumā starp vides reklāmas verbālo vēstījumu teksta veidā un kādu kontrastējošu personu. Jāsaka, ka, neskatoties uz abu autoru atšķirīgo interesi par Avotu ielas dzīves telpu, tieši šīs rotaļas, kuru saknes meklējamas vēl pagājušā gadsimta sākumā secesionistu aizsāktajā simboliskā piktoriālisma kustībā, viņiem ir tik līdzīgas, kas liek domāt par šabloniski banālu vēstījumu konstruēšanu. Iespējams, vidējās un vecākās paaudzes fotogrāfi nekad neatbrīvosies no tās vizuālo konstrukciju poetizācijas, kas raksturīga padomju laikā populārajai fotografikai, tomēr šie darbi labi atbilst pašu uzstādītajam mērķim – provocēt skatītājā sajūtu rezonansi. Cerams, ka šādu vizuālo kodu rotaļu metodi pārņems arī jaunākās paaudzes fotogrāfi, iezīmējot kādu noteiktu tradīciju pārmantojamību Latvijas fotogrāfijā.
Autori izstādes ietvaros vienprātīgi ir sašaurinājuši fotogrāfijas daudzslāņainās konstrukcijas dabu līdz vienam slānim – sajūtu rezonansei, kas balstīta uz publiskās telpas vizuālo kodu kopumā, kas raksturīga ielu fotogrāfijai. Atsakoties no jebkāda laikmeta liecības pavadījuma verbālā formā un atstājot skatītājam zināmu tikai noteiktas telpas nosaukumu pilsētvidē, fotogrāfi ir veiksmīgi “novilkuši dokumentālās fotogrāfijas ancuku un, pakarot to apskatei”, radījuši vienu no pēdējā laika interesantākajām ielu fotogrāfijas izstādēm Rīgā, ļaujot “piemērīt uzvalku” ikviena skatītāja iekšējās pasaules vērtību skalai. Šādu vēstījuma uzbūvi nevar traucēt arī autoru mākslīgi provocētās situācijas, kas kopējo izstādes saturu padara tikai košāku.
Jāsaka, ka izstādes saturs veidots labākajās žurnālistikas tradīcijās, pasniedzot to klasiskas ielu fotogrāfijas formā kā to darījuši 20. gadsimta klasiķi – Anrī Kartjē-Bresons, Volkers Evanss un Roberts Franks. Tas nozīmē, ka tos, kas meklē rietumniecisku laikmetīgumu svaigākās izpausmēs fotogrāfijā, varētu pārsteigt apskatāmais. Neraugoties uz marginālas vides nepārprotamu attēlojumu nemanipulētas, tiešas fotogrāfijas veidā, negativitāte ir paslēpta zem poētikas plīvura. Ar estetizāciju un humoru maskēta sociāli nelabvēlīgā vide vai humānisma meklējumi šajā vidē dzīvojošos indivīdos, nesniegs apmierinājumu cilvēces sadistiskajai dabas sastāvdaļai, drīzāk šī izstāde veldzēs tradicionālu estētisko vērtību kopējus.
