Merlina Nadj Torma
Vācijā dzimusī fotogrāfe Merlina Nadj Torma (Merlin Nadj Torma, 1979) jau vairākus gadus strādā Balkānos. Tā kā viņas ģimene nāk no etniski daudzveidīga reģiona Serbijas ziemeļos, jau vairāk nekā divus gadus arī fotogrāfe pati dzīvo tēva dzimtajā pilsētā, dokumentējot gan savu tuvinieku, gan citu reģiona ļaužu dzīvi. Ar fotogrāfijas palīdzību autore raugās, kāda būtu bijusi arī viņas ikdiena, ja vecāki nebūtu emigrējuši uz Vāciju. Šovasar Merlina Nadj Torma viesojās Latvijā un piedalījās ISSP 2013 vasaras skolā, kuras laikā fotostāsts par apmetnēm uz Serbijas – Ungārijas robežas tapa parfotogrāmatu.
Tavās fotogrāfijās daudz tiek atspoguļota ikdienas dzīve Serbijā un citur Balkānos. Kas tevi saista šajā reģionā?
Kad sāku fotografēt Balkānos, mani interesēja reģions kā tāds un es gribēju pētīt savas saknes. Fotografēju galvenokārt šeit dzīvojošo radinieku ikdienu. Abi mani vecāki pieder ungāru minoritātei Vācijā, uz kurieni emigrēja 70. gadu sākumā un kur es piedzimu un uzaugu. Pati sev uzdevu visādus jautājumus, piemēram, kā būtu, ja mani vecāki nebūtu emigrējuši uz Vāciju un es būtu piedzimusi Serbijā? Vai mana dzīve būtu šāda? Vēlāk strādāju pie projekta, kurā atklājās mans skatījums uz reģionu, pašai dzīvojot Vācijā. Balkānos esmu pavadījusi visus vasaras brīvlaikus. Lauku ainava ar nebeidzamajiem kukurūzas un saulespuķu laukiem tik ļoti atšķīrās no vides, kurā es uzaugu. Dzīve Balkānos man šķita ļoti krāsaina un tajā pašā laikā sirreāla un pat dīvaina, it kā te nebūtu nekādu noteikumu un viss būtu iespējams. Un es centos notvert šo sajūtu. Apceļoju arī citas bijušās Dienvidslāvijas valstis un centos saprast, kas nogāja greizi un kāpēc valsts sabruka. Vairākus gadus dokumentēju arī kādas romu ģimenes dzīvi. Nesen pabeidzu projektu par nereģistrētiem imigrantiem pie Serbijas un Ungārijas robežas.
Vai fotogrāfija tev palīdz izprast savu identitāti?
Jā, tā noteikti. Es daudz ko esmu uzzinājusi par citiem, bet esmu pētījusi arī sevi. Šobrīd liekas, ka esmu atradusi atbildes uz lielāko daļu savu jautājumu. Mans pētījumu lauks mainās. Tematiski es joprojām interesējos par migrāciju, etniski daudzveidīgiem reģioniem, no tā izrietošiem konfiktiem, bet nu jau raugos plašāk, ne tikai saistībā ar savu izcelsmi.
Pastāsti, lūdzu, par savu pēdējo projektu, kurā fotografē nereģistrētos ieceļotājus pagaidu apmetnēs pie Ungārijas robežas.
Pēdējo gadu laikā Serbija ir kļuvusi par tranzīta zonu nereģistrētiem imigrantiem galvenokārt no Centrālāzijas un Austrumāfrikas, dodoties uz Eiropas Savienību. Serbijas – Ungārijas robeža ir pēdējais šķērslis, kas jāpārvar, lai nokļūtu Šengenas zonā bez regulārām pārbaudēm uz robežas. Taču, tā kā robeža tiek stingri apsargāta, lielākā daļa imigrantu iesprūst Serbijā uz vairākām nedēļām vai pat mēnešiem. Tie, kuri nevar atļauties samaksāt par naktsmājām, uzturas nelegālajā apmetnē, ko dēvē par Džungļiem. Tas ir zemes pleķis dažu kilometru attālumā no robežas, kur imigranti dzīvo pagaidu teltīs un gaida iespēju iekļūt Eiropas Savienībā.
Neilgi pēc tam, kad pārcēlos uz Serbiju, es dzirdēju par Džungļiem. Es gribēju satikt imigrantus un noskaidrot, kāpēc tie pameta savu dzimto zemi, kādas bija viņu ieceres un dzīves apstākļi apmetnē. Atradu cilvēkus uz robežas starp cerību un bezcerību. Daudzi no viņiem bija lolojuši sapņus par labāku nākotni, bet sastapās ar skarbo realitāti Eiropā, kas viņus nevēlas. Saskatīju līdzības arī ar savu tēvu, kurš devās uz Vāciju, jo cerēja tur atrast labāku dzīvi. Atcerējos arī problēmas, ar kādām viņš sastapās. Tāpēc nolēmu pavadīt vairāk laika Džungļos, kur fotografēju gadu.
Tu šovasar piedalījies ISSP vasaras skolas fotogrāmatas darbnīcā. Kādi iespaidi?Vai esi apmierināta ar rezultātu?
Grāmatas veidošanas darbnīca ISSP vasaras skolā bija lieliska pieredze. Vēl pavasarī es neko nezināju par ISSP, un uzgāju šo iespēju pavisam nejauši. Tagad esmu patiešām apmierināta, ka to apmeklēju. Mūsu darbnīcas vadītājs bija izcilais mākslinieks Teuns van der Heidens (Teun van der Heijden). Viņa darbos ir liels spēles elements, bet tajā pašā laikā tie ir skaidri saprotami un gudri izveidoti. Teuns mūs iedrošināja atrast formu, kas uzsvērtu grāmatas tematiku. Mums bija prāta vētras, un mēs atbalstījām cits cita idejas.
Es strādāju imigrantu projekta grāmatas, un esmu ļoti apmierināta ar rezultātu. Darbnīcas laikā mums radās ideja pievienot dažas īssziņas, ko saņēmu no imigrantiem. Tā šim stāstam tika piešķirts vēl viens semantiskais slānis. Arī grāmatas nosaukumā izmantota viena no īsziņām – here is everything like 22 stars :-) (te viss ir kā 22 zvaigžņu viesnīcā :-)).
Pēc intensīva nedēļas darba mēs izveidojām divpadsmit grāmatas. Katra no tām bija atšķirīga un savā veidā skaista. Man šķiet, visi devās mājās no darbnīcas ļoti iedvesmoti.
Pie kā tu strādā šobrīd?
Šobrīd gatavojos imigrantu projekta izstādei galerijā Belgradā. Vēl cenšos pabeigt dažus citus projektus, pie kuriem esmu strādājusi pēdējo gadu laikā gan Balkānos, gan Tuvajos Austrumos.
