Silje Lūvise Gjertsena
Norvēģu māksliniece Silje Lūvise Gjertsena (Silje Lovise Gjertsen, 1987) patlaban dzīvo un strādā Londonā. Šogad viņa absolvēja Londonas Komunikāciju koledžu (LCC), iegūstot bakalaura grādu fotogrāfijā, un uzsāka fotogrāfijas maģistra studijas Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā.
Gjertsenas dzīvi jau kopš bērnības ietekmējušas ģimenes veselības problēmas – māte vairākkārt ilgu laiku pavadījusi slimnīcā, tēvam nesen diagnosticēts plaušu vēzis. Gjertsenas diplomdarbs Līst/ Krīt sāļas jūras ūdens lāses/Nekontrolējami. Līst pievēršas ķermeniskām sāpēm un runā par cilvēka mirstīgumu, vaicājot, kā mēs izjūtam otra sāpes un kā šīs sāpes var kļūt par mūsu pašu sāpēm.
Ar šo projektu Gjertsena atgriezās savas bērnības ainavā – Norvēģijas rietumu piekrastē, “kur laikapstākļi un jūra ir skarbi un atstājuši savus nospiedumus ainavā – gluži tāpat kā dzīve atstāj nospiedumus uz cilvēka ķermeņa.” Attēli ar ainavas detaļām ir iekļauti sērijā Līst… līdzās Gjertsenas tēva un mātes portretiem. Fotoattēlus papildina neapstrādāts dēlis, kas atgādina jūras izskalotos kokus. Vitrīnā, kas novietota uz šī dēļa, atrodas sešas neliela izmēra fotogrāfijas un dzejas fragmenti. Starp šiem fetišizētajiem foto objektiem ir zils ovāls aizsalušas jūras attēls, kur akmeņi un zari cenšas izrauties brīvībā no ledus sprosta. “Grāmatā Melns un Zils (Black and Blue) Karola Meivora (Carol Mavor) raksta, ka sasitumi bieži mēdz būt ovāli; un šis zilais aplis ir mans nobrāzums.”
Kas tevi interesē fotogrāfijā?
Fotogrāfija mani vienmēr ir interesējusi, bet strādāt ar attēliem tā, kā to daru tagad, sāku pirms trim gadiem. Cik vien atceros, esmu bijusi apsēsta ar vecām fotogrāfijām, tomēr bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ka fotogrāfija ir medijs, kas vislabāk piemērots manu sajūtu un ideju atspoguļošanai. Man patīk strādāt ar rokām, un iepriekš es mērķtiecīgi darbojos, lai kļūtu par modes mākslinieci. Vienmēr fotografēju savus darbus, bet nezināju neko par fotogrāfijas tehnisko pusi. Kad mani uzņēma Londonas Modes koledžā (LCF) 2009. gadā, atklāju mākslas fotogrāfiju, un tā mani pievilka kā magnēts. Sapratu, ka tieši fotogrāfija ir mana joma, tādēļ pieteicos fotogrāfijas bakalaura studijām Londonas Komunikāciju koledžā, un tiku uzņemta. Biju nobijusies, taču tas ir labākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmusi. Ieguldīju sevi visu analogās fotogrāfijas pasaulē, un nekad neesmu skatījusies atpakaļ.
Visvairāk mani fotogrāfijā fascinē, ka tā ļauj man parādīt savu realitātes versiju. Fotogrāfija nekad neatspoguļo objektīvu realitāti. Tā ir realitāte, skatīta fotogrāfa acīm, un tas fotogrāfiju man padara ļoti aizraujošu. Tā ir lielisks līdzeklis, lai radītu savu pasauli, kurā ir nebeidzamas iespējas. Man patīk lēns darba process, laiks, kas vajadzīgs, strādājot ar lielformāta kameru. Laiks palēninās un atļauj man apstāties un skatīties, domāt un elpot. Visa procesa lieliskākā daļa ir kopēšana. Melnajā istabā pavadītais laiks ļauj man ieskatīties sevī, un šajā procesā es atklāju katras fotogrāfijas nozīmi un, kā tai vajadzētu izskatīties. Man fotogrāfija ir pamatīgs roku darbs.
Kādu kameru tu izmanto?
Es lielākoties izmantoju koka 5×4 lielformāta kameru. Vienu no iepriekšējiem projektiem es veidoju ar 5×4 pinhole kameru, kas bija ļoti interesanti, jo ir daudz grūtāk paredzēt, kāds būs rezultāts. Šī neparedzamība man šķita aizraujoša.
Tu teici, ka pavadi stundas eksperimentējot laboratorijā. Vai vari pastāstīt ko vairāk? Vai tev ir svarīgi pētīt fotogrāfijas materialitāti?
Jā, noteikti, tas ir viens no svarīgākajiem aspektiem. Kā jau minēju iepriekš, roku darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, un darbs melnajā istabā man to atļauj piepildīt. Man fotogrāfija ir kas vairāk par plakanu attēlu. Es uz saviem darbiem vairāk skatos kā uz objektiem, ar kuru palīdzību tiek izstāstīts stāsts. Bet man nav nekādu likumu vai gatavu recepšu, kad strādāju. Domāju par katru attēlu kā atsevišķu veselumu, un tērēju daudz laika, lai izlemtu, kādā izmērā, uz kāda papīra un uz kāda materiāla to kopēt, kādu tehniku izmantot. Katrai kopijai varu tērēt vairākas dienas, eksperimentēt ar ķīmiju un dažādām tehnikām, ļaujot attēliem kļūt tumšākiem un miglainākiem, un atļaujot notikt laimīgiem negadījumiem. Dažkārt piedzīvoju vislieliskākos pārsteigumus, kad kopijas pirmoreiz iznesu dienas gaismā. Citi attēli tiek kopēti tradicionālākos veidos, bet atslēga ir papīra, toņa un kontrasta izvēle.
Pastāsti, lūdzu, par savu pieredzi studējot LCC, kāpēc izvēlējies studēt Anglijā?
Izlēmu studēt LCF, kad man bija 17. Man šķita, ka ir svarīgi studēt ārzemēs, jo varu no tā ļoti daudz ko iegūt. Norvēģijā bija ierobežotas iespējas studēt modes dizainu. Londona šķita vilinoša un aizraujoša ar tās virmojošo mākslas un dizaina pasauli.
Studijas LCC bija lielisks pamats, lai atrastu manu māksliniecisko balsi un stilu. Fotogrāfijas bakalaura kursā tiek likts uzsvars uz teoriju un autorfotogrāfiju tā vietā, lai koncentrētos uz komerciālo fotogrāfiju. Fokusējāmies uz konceptuālajiem aspektiem, uz diskursiem, kas ir pamatā fotogrāfijas teorijai. Tas bija lieliski un iemācīja man domāt par savu darbu jaunā veidā. Tur bija lieliski pasniedzēji, no kuriem daudzi nodarbojas ar mākslu, piemēram, Estere Teihmane (Esther Teichman), Toms Hanters (Tom Hunter) un Lorena Vinsore (Lauren Winsor). Vēl viena lieliska kursa daļa bija iknedēļas vieslekcijas, kurās uzstājās mākslas un fotogrāfijas pasaulē nozīmīgi cilvēki.
Vai tu veido projektus arī Anglijā, vai tomēr lielākoties fotografē savā dzimtajā Norvēģijā?
Londona ar savu aktīvo mākslas pasauli mani ļoti iedvesmo, bet visvairāk iedvesmas un ideju saviem darbiem smeļos Norvēģijā. Lielākoties pētniecība un ideju attīstība notiek Londonā, bet tad ceļoju uz Norvēģiju, lai fotografētu. Viens Londonā fotografēts projekts bija Es noguļos tavā priekšā (Before you I lay). Šī sērija sastāv no tuvplāna portretiem, līdz ar to specifisks ģeogrāfiskais stāvoklis nebija tik svarīgs.
Dzīve Londonā ir ātra. Šī pilsēta ir piemērota radošai darbībai un domubiedru atrašanai. Bet bez regulārajiem braucieniem uz Bergeni, kur laika plūdums ir pavisam citādāks, es Londonā ilgi neizturētu. Kopš mazotnes esmu pārāk pieradusi pie dabas, klusuma un plašuma. Mana sirds vienmēr būs Norvēģijā ar manu ģimeni un draugiem un, kas arī ir svarīgi, ar ainavu. Ceru nākotnē pārcelties atpakaļ uz Norvēģiju un iekļauties turienes mākslinieku lokā. Taču zinu, ka arī Londonas man ļoti pietrūks un vēlēšos te regulāri atgriezties.
