Vardarbība ģimenē un mājās

Es tā pavisam droši nevaru pateikt, kad tas viss sākās. Man šķiet, tas sākās, kad es vēl nebiju piedzimusi.

Vienas no pirmajām atmiņām, ko joprojām mēdzu atsaukt, ir manas mātes draudzenes dzimšanas dienas ballīte, kuru apmeklēja visa mana ģimene. Tam sekojošās atmiņas: mana mamma un es bēgam no mana tēva pa visu pilsētu, cenšoties paslēpties aiz kādām sētas durvīm. Man tad bija 4 gadi.

Visus pārējos gadus attiecības starp manu mammu un tēvu raksturoja visa veida vardarbības izpausmes. Tas tā turpinājās, līdz mana mamma nomira pagājušajā gadā no nopietnas slimības, kas tika iegūta vardarbības rezultātā visu šo gadu garumā. Tagad, strādājot pie sava personīgā projekta, es cenšos atrast līdzīgas problēmas citās ģimenēs un izveidot vizuālu pētījumu par problēmām, kas skar attiecības ģimenē.

Izdzirdot vārdu “vardarbība”, cilvēki sagaida attēlus ar sadauzītām sejām. Taču vardarbība ģimenē ir ne tikai fiziska, bet tā var būt arī ekonomiska un psiholoģiska rakstura. Lielākā daļa sieviešu pasaulē ir finansiāli atkarīgas no saviem vīriem un tāpēc neuzdrošinās tos pamest. Par vardarbību ģimenē ir atbildīgs ne tikai vīrietis, arī bērni un vecāki vai citi radinieki var būt pie tās vainojami. Atsevišķos gadījumos lielākais nelietis ir valsts. Vardarbība mājās ir tipiska krievu mentalitātes pazīme. Taču tai ir nopietnas sekas.

Anastasija Rudenko (1982) ir dzimusi Kazahstānā, bet kopš 12 gadu vecuma dzīvo Krievijā. Studējusi matemātiku, bet ar fotogrāfiju nodarbojas kopš 2008. gada. Šogad viņa uzvarēja konkursā “Jaunie Krievijas fotogrāfi 2013”.